Pirms 110 gadiem piedzima viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta otrās puses Rietumu intelektuāļiem Česlavs Milošs 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 110 gadiem Krievijas impērijas Kauņas guberņā Šeteņos pie Ķēdaiņiem inženiera ģimenē piedzima literāts un domātājs, 1980. gada Nobela prēmijas laureāts literatūrā un viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta otrās puses Rietumu intelektuāļiem Česlavs Milošs.
Viņš uzskatīja sevi par lietuviešu cilmes poļu rakstnieku, rakstīja poliski, bet pusi mūža pavadīja trimdā vispirms Francijā, tad ASV.
Milošs pārbēga uz Rietumiem 1951. gadā, būdams PSRS kontrolētās Polijas vēstniecības kultūras atašejs.
Tas vien padarīja viņu par aizliegto autoru uz austrumiem no “dzelzs priekškara”, bet staļinismu un PSRS impērisko politiku Austrumeiropas valstīs, okupētajā Baltijā un arī Ukrainā atmaskojošie Miloša raksti to pastiprināja vēl vairāk.
Eiropā viņš izpelnījās uzmanību jau 50. gados, pateicoties politiskajam romānam “Varas iekarošana” un grāmatai “Sagūstītais prāts”, kurā analizēja intelektuāļu un literātu lomu totalitāro diktatūru apstākļos.
“Sagūstītā prāta” noslēdzošā, 7. nodaļa veltīta baltiešu liktenim. Rietumniekiem tas lakoniski, taču spēcīgi atgādināja, kas noticis ar Baltijas valstīm, igauņiem, latviešiem un lietuviešiem – par deportācijām, pārkrievošanu un migrantu ieplūdināšanu.
“Tajos gados, kad Rietumeiropa sāka baudīt ļenganu mieru, baltiešu zemēs no tā nebija pat smakas. Nobendēto, aizvesto un pamukušo mājas tika izlaupītas un stāvēja tukšas.
Vējš gaudoja starp izsistiem logu stikliem un sadragātām durvīm. “Hitleri nāk un iet, bet nācijas paliek,” Ģeneralisimuss pasludināja tajā brīdī, kad uzvara pār Vāciju jau likās droša.
Ciktāl tas varētu attiekties uz mazākām nacionālām kopībām, tad šo deklarāciju varētu papildināt tā: “Nācijas nāk un iet, bet zemes paliek.” Vai, citējot kāda Centra ierēdņa izteikumu 1946. gadā, Lietuva būs, bet nebūs lietuviešu,” raksta Milošs.
