Ēka, kurā atradās “žūpu sanatorija”, mūsdienās pazīstama kā Jēkaba kazarmas.

Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” vēstīja: “Nupat pagājis gads, kopš darbojas dzērāju labošanas punkts Rīgā, atvērts no Rīgas pilsētas domes žūpības apkarošanas komisijas Torņa ielā 4 uz LU Tieslietu medicīnas institūta vadītāja dr. med. F. Neireitera ierosinājuma. Cik nepieciešams bijis tāds punkts, redzams no labošanas punkta lielā apmeklētāju skaita, kas te saņem ārstniecisku, morālisku un psihisku pabalstu. Pirmā pieteikšanās dienā pieteicās kādi 20 alkoholiķi. Viņu skaits dienu dienā ir pieaudzis un patlaban pieņemšanas stundās ierodas 30–40 alkoholiķu.” Ārstēšana notika ambulatori, bez maksas, “izmantojot iedvesmu un hipnozi”. Ārstnieciskais kurss ilga 3–4 mēnešus. Iestādes budžets bija 6000 latu. Gada laikā “žūpu sanatorijā”, kā to tautā ironiski sauca, bija vērsušies 6255 apmeklētāji no visas Latvijas. Vairums, bet ne visi, gribēja ārstēties, citi tikai “ziņoja par alkoholiķiem”. Šķirojot pēc nodarbošanās, iznāca, ka visvairāk ar šo netikumu problēmas radās amatniekiem, frizieriem, dzelzceļniekiem, viesmīļiem, kā arī “inteliģentām profesijām”. “Vienkārša darba strādnieki sevi par alkoholiķiem – slimniekiem neskaita un mazāk ierodas pēc ārstēšanas,” avīzei atzina Rīgas žūpības apkarošanas komisijas priekšsēdētājs Jānis Aberbergs. Pēc viņa teiktā, izdziedināt bija izdevies 107 personas – vismaz tās panāca, ka pēdējo 7–10 mēnešu laikā atturējās no dzeršanas. Bet bija arī tādi, kurus atzina par neārstējamiem un ievietoja “vājprātīgo iestādēs”.