6 laimīgas savienības atslēgas 0
Divu laimei nepieciešami virkne priekšnoteikumu. Lapa psychologies.ru izvēlējusies sešus, viņuprāt, vissvarīgākos. Kaut arī to nozīmīguma pakāpe dažādos pāra dzīves brīžos var atšķirties, visiem nosacījumiem jābūt partneru attiecību sastāvdaļai.
1. Savstarpēja iecietība un pacietība
Kāpēc tas ir grūti?
Ja tā padomā, katra mīlas stāsta pamatā ir mūsu atšķirības. Tieši tās piesaista, izraisa neatvairāmu vēlmi iepazīt otru, padara viņu mūsu acīs unikālu. “Vai mēs nesakām: “Viņu nevar nemīlēt, jo viņš/-a nav tāds/-a kā visi pārējie?” vaicā ģimenes psihoterapeits Viktors Makarovs. “Taču paiet laiks, un partnera iezīmes, kas sākumā iedvesmoja, dažreiz sāk kaitināt un pat kļūst nepanesamas.”
Kāpēc tas notiek? Mēs kļūdaini uzskatām, ka veidot stabilu, noturīgu kopā būšanu var tikai ar pilnīgu vienprātību visos jautājumos. Vēl viens mūsu neiecietības iemesls – neapzināti partnerī meklējam līdzību ar māti vai tēvu – vai pilnīgi pretēji.
Nereti traucē arī neapzināts ideālā partnera tēls, kurš ir ikvienam. Ieraugot otra atšķirības, nākas atzīt, ka viņš pilnībā neatbilst iztēles zīmētajam tēlam. Šis atklājums var būt vilšanās, ko daži pārdzīvo… kā mīlestības beigas.
Kāpēc tas ir svarīgi?
Mīlestība dzimst brīdī, kad abi redz un pieņem to, kas veido otra oriģinalitāti: mēs varam viņu mīlēt tieši tādu, kāds viņš patiesībā ir. Pazīstamais analītiskais psihoterapeits Roberts Džonsons šādas attiecības sauc par “nobriedušu mīlestību”.
Pieņemt otra atšķirības nozīmē arī atzīt viņa vajadzību un tiesības uz savu telpu. Tas nepieciešams, ja vēlamies izvairīties no spiediena sajūtas – sava veida “smakšanas”, kas rodas no pārmērīgas tuvības ikdienas dzīvē.
Natālija par vīru Sergeju: “Katru sestdienu viņš pazuda futbola treniņos… Es to nevarēju saprast: man šķita, ka viņš mēģina aizbēgt no manis! Kādu dienu devos pie viņa uz stadionu. Es redzēju, kā viņš ar entuziasmu dzenā bumbu kopā ar saviem draugiem. Pamanījis mani, viņš samulsa. Lai arī viņš neuzdrošinājās man to pateikt, es jutos lieka: tā bija viņa stihija, viņa atsevišķā, nevis mūsu kopīgā dzīve.” Pēc tam Natālija atrada sev nodarbi, kas viņu ļoti aizrauj: sestdienās viņa dejo flamenko, un tam nav nekā kopīga ar Sergeju.
Ko darīt
Atzīt atšķirības un saprast, kas tajās labs. “Viņš ir pūce, un es esmu cīrulis”, “Viņa mīl jūru, bet es – kalnus.” Formulējiet jūsu atšķirības, tas palīdzēs redzēt otru tādu, kāds viņš ir. Labāk pazīstot partneri un vienlaikus arī sevi, varat vieglāk atrisināt konfliktus.
Ļauj otram sevi pārsteigt vai nedaudz maini savus ieradumus. Jāapsver veidi, kā apvienot savas atšķirības, lai papildinātu viens otru. Vienlaikus atcerieties, ka panāktā vienošanās nekad nav galīga.
Galvenais – atzīt, ka ots cilvēks var saglabāt savu noslēpumu. Galu galā tieši šis noslēpums, nespēja pilnībā iepazīt, saprast, izsmelt otru rada mūsu vilkmi pie otra cilvēka.
2. Kopējas vērtības
Kāpēc tas ir grūti?
“Kad iemīlēšanās sāk dot vietu nobriedušām attiecībām, partneri dažreiz saprot, ka viņiem nav savstarpējas sapratnes par galvenajiem jautājumiem,” saka geštaltterapeite Marija Andrejeva. Citiem vārdiem sakot, viņiem kļūst skaidrs, ka dzīves vērtības (veids, kā mēs skatāmies uz dzīvi, principi, kurus esam izvēlējušies un pēc kuriem dzīvojam) viņiem ir atšķirīgas.
Mūsu vērtību veidošanos ietekmē audzināšana un izglītība, personības īpašības, sociālā vide, kultūrvide un, visbeidzot, mūsu pieredze. Tik daudzu faktoru ietekmē dažādiem cilvēkiem vērtības nevar pilnībā sakrist, turklāt gadu gaitā tās ievērojami mainās. “Ja partneru uzskati ir radikāli pretēji, viņiem būs grūti veidot attiecības,” brīdina Marija Andrejeva.
Kāpēc tas ir svarīgi?
Cilvēka dzīves vērtības nosaka viņa prioritāšu, vēlmju un vajadzību hierarhiju. No tām atkarīgs, kā veidojam savu dzīvi sabiedrībā, attiecības ar citiem cilvēkiem, ieskaitot pāri. Vai laulātā uzticība mums svarīga, vai arī tai ir sekundāra nozīme? Vai savstarpējo palīdzību uzskatām par pamatvērtību vai arī dodam priekšroku konkurencei? Vai abi piekrīt idejai, ka “ģimene ir svēta” un lielu nozīmi piešķir ģimenes rituāliem, kopīgām vakariņām un brīvdienām?
Bieži vien bērna piedzimšana atklāj pretrunas, kuras iepriekš nebija redzamas (viens uzskata, ka audzināšanai jābalstās uz “mīlestību, iedrošinājumu un brīvību”, bet otrs – “bērnam nepieciešama skaidra sistēma un disciplīna”).
Ko darīt?
Diskutēt. Lai izvairītos no vērtību sadursmēm, ir vienkāršs veids: mēģini iepriekš uzzināt partnera viedokli. Sarunās par dzīvi, sabiedrību un ģimeni bieži izpaužas mūsu prioritātes, kā arī būtiska vērtību neatbilstība.
“Reiz mans draugs un es skatījāmies stāstu par Fidelu Kastro,” atceras 36 gadus vecā Svetlana. “Pēkšņi viņš ar tādu dedzību sāka apspriest diktatūras, “stingras rokas” nepieciešamību… Sākumā biju ļoti pārsteigta, tad pēkšņi sapratu, ka man ir pavisam cits skats uz dzīvi, sabiedrības struktūru, cilvēku attiecībām. Man uzreiz kļuva skaidrs, ka mums nav kopīgas nākotnes.”
Pieņemt. Diviem viss ir iespējams, kamēr starp viņiem pastāv mīlestība un cieņa. Ja viņi nolemj apvienoties, tad katram patiesi un apzināti jāpieņem tie principi, pēc kuriem eksistē otra pasaule.
Dalīties dzimtas vēsturē. Lai partneriem būtu vieglāk izprast vienam otru un vienoties par kopīgām vērtībām, amerikāņu psihologs Džons Gotmans piedāvā runāt par radiniekiem un dzimtas vēsturi, kura parasti kalpo par galveno katra cilvēka individuālo vērtību avotu.
Izveidojiet kopīgas vērtības,kas sāks veidot savas ģimenes vēsturi.
3. Draudzīga tuvība
Kāpēc tas ir grūti?
Apgalvojums, ka laulātie ir arī draugi, daudziem nešķiet tik acīmredzams. Mīlestību parasti iedomājamies kā romantiskas, kaislīgas, seksuālas jūtas. Tikmēr pats pirmais secinājums, ko izdarīja, Džons Gotmans pamatojoties uz precētu pāru daudzu gadu pētījumu, ir: “Laimīgu laulību pamatā ir īsta draudzība.”
Draudzība rodas no kopīgām interesēm un vaļaspriekiem, kā arī no savstarpējas cieņas un atbalsta, no vēlmes ieklausīties otra priekos un ciešanās.
“Laimīgās laulībās laulātie pazīst viens otru līdz sīkumiem,” saka Džons Gotmans. “Viņi labi zina otra īpašības, cerības, sapņus.” Turklāt daudzi uzskata, ka jādraudzējas ar draugiem, nevis mīļotajiem, atstājot ģimenes dzīvei seksu un… konfliktus.
Kāpēc tas ir svarīgi?
“Labākā draudzene vai draugs ir tas, kuru mīlam, kuru esam izvēlējušies, kuru pazīstam vislabāk un kurš mūs pazīst labāk nekā citi. Mēs varam paļauties uz šo cilvēku, ar viņu dalāmies atmiņās un plānos, cerībās un bailēs, priekā un bēdās…”- raksta franču filozofs Andre Kont-Sponvils. Un secina: “Vai nav acīmredzami, ka tieši tā notiek precēta pāra attiecībās?”
Draudzīgās attiecībās ir “maiguma strāva”, kas kopā ar “erotisko strāvu” kļūst par laulāto savienības sastāvdaļu. Erotiskā strāva ir seksualitāte, kaislīgas jūtas. Savukārt maiguma strāva sniedz sava veida mātes mīlestības turpinājumu, kas uzmundrina, mierina, atbalsta. Turklāt laiku pa laikam seksuālā tieksme gail mazāk. Ir labi, ja mierīgos brīžos partneri var paļauties uz citu emocionālu sastāvdaļu – maigumu.
Draudzīgās tuvības pakāpe starp partneriem galvenokārt atkarīga no tā, cik labi viņi pazīst viens otru. Ja pietiekami labi, tad sieva izvairās no sarunām par politiku, jo zina, ka vīram tās nepatīk, un viņš savukārt neaizmirst atvest no darba braucieniem sievas iecienītākās garšvielas.
Pēc amerikāņu psihologa domām, šīs mazās uzmanības zīmes nozīmē daudz vairāk nekā reta, bet kvēla atzīšanās mīlestībā, jo tās ļauj ikdienā uzturēt dvēselisko saikni. Nostiprinot tuvību un pieķeršanos, tie kalpo kā slepenie līdzekļi, kas ļauj pārvarēt laulības dzīves vētras.
Ko darīt?
Pavadīt brīvo laiku kopā. Lai kļūtu par draugiem, mēģiniet pavadīt vairāk laika kopā, dariet to, kas jums abiem patīk.
Izveidot savus rituālus. Iepazīšanās, kāzu un pat pirmās ķildas gadadiena ir iespēja ar humoru un lepnumu atskatīties uz noieto ceļu. Tā veidojas tradīcijas, ko Džons Gotmans sauc par “pāra kultūru”.
Iepazīstiet viens otru dziļāk. Piemēram, spēlējot spēli, kurā jānosauc partnera labākie draugi un tie, kas viņu kaitina, jāuzmin viņa lielākais sapnis vai iecienītākā melodija…
Izrādiet maigumu.
4. Sarunāties
Kāpēc tas ir grūti?
“Ja partneri vēlas tuvināties un iepazīt viens otru, protams, viņiem jākomunicē,” saka Junga analītiķis Staņislavs Rajevskis. ”Bet šeit ir paradokss: jo sarežģītākās un dziļākās pārdomās mēs dalāmies ar partneri, jo lielāka ir pārpratumu, nepareizas interpretācijas un vilšanās iespējamība!”
Ja nu pēkšņi partneris nemaz nav tāds kā domājām? Kā turpināt viņu mīlēt? Saruna starp partneriem ir smalka māksla. Lai to izdarītu, nepietiek ar komunikācijas noteikumu ievērošanu, ko izstrādājis Karls Rodžerss: runāt par savām jūtām saistībā ar otra izturēšanos un nekritizēt viņu, biežāk runāt pirmajā personā (“es”), nevis otrajā (“tu”) utt.
Ja tu atbilstoši visiem saskarsmes kanoniem saki: “Es tagad nejūtos laimīga mūsu attiecībās,” partneris, visticamāk, dzirdēs pārmetumu: “Tu nespēj mani darīt laimīgu.”
Kāpēc tas ir svarīgi?
Vai tas nozīmē, ka, lai attiecības paliktu stipras un noturīgas, labāk ir vairāk klusēt? Protams, nē. Komunicēt nozīmē dalīties domās un emocijās, un tieši tajā, cita starpā, ir pāra dzīves jēga.
Vārdi palīdz labāk iepazīt un saprast vienam otru, nevis uzminēt, bet gan saņemt atbildi uz visiem jautājumiem. Turklāt saruna samazina distanci starp partneriem, palīdz pārvarēt krīzes un apzināties sevi kā pāri.
Bet kā ar labi zināmo ideju, ka mīlētāji saprot viens otru bez vārdiem? Neizrunāšanās ir bīstama, tā ļauj uzkrāties neapmierinātībai un abpusējām pretenzijām sabojāt attiecības.
Ko darīt?
Runāt, bet ne visu. Lai komunikācija būtu veiksmīga, vispirms jānosaka tās robežas. Komunikācija pēc definīcijas ir informācijas apmaiņa, nevis emociju, jūtu un domu “izšļākšana”. Vārdu plūdi, pat ja tie nesatur pārmetumus, atņem otram cilvēkam enerģiju. Komunikācijā galvenais nav spēja pateikt vai dzirdēt absolūti visu, bet gan pārliecība, ka varam dalīties visā. Šī smalkā atšķirība ir ļoti svarīga.
Satikties, lai aprunātos. Nesteidzīga saruna ir lieliska iespēja mierīgi pārrunāt sarežģītas vai sāpīgas tēmas, kuras, ja tām pieskaras strīda karstumā, tikai saasinās konfliktu. Ja ir vārdi, kuros partneriem labāk nezināt mēru, tad tie ir vārdi par to, cik labi viņi jūtas kopā un cik daudz brīnišķīgu lietu kopā paveikuši.
5. Harmonija seksā
Kāpēc tas ir grūti?
Daudzus gadus dzīvot kopā un gūt baudu no seksa – visi pāri par to sapņo, bet ne visi ir pārliecināti, ka tas tā arī būs. Kāpēc? “Kad pirmais attiecību posms pagājis, laulātajiem bieži rodas sajūta, ka šajā jomā viņi izdarījuši visu iespējamo,” skaidro ģimenes psihoterapeite Inna Hamitova. Viņi zina, kas sagādā baudu abiem, un aprobežojas tikai ar tiem, kaut gan patiesībā baudu tieši rada dažādība un kas jauns.
Kopā pavadītais laiks nav šķērslis, lai kopīgi atklātu jaunus seksuālus priekus. Paradoksāli, bet reizēm partneri ar gadiem sāk vairāk kautrēties no otra, neuzdrošinās runāt par savām vēlmēm, baidoties, ka viņus nesapratīs.
Vēl viens būtisks seksuālās harmonijas šķērslis ir… pārmērīga tuvība. “Laulātie, kas visu laiku pavada kopā, bieži pārstāj redzēt viens otru pa īstam, uztvert partneri kā citu cilvēku, kas atšķiras no viņiem pašiem,” skaidro seksologs Žans Mišels Fitremans. Taču iekāre dzimst tieši no šī attāluma, no slāpēm pēc iespējas tuvināties cita cilvēka visintīmākajai būtībai.”
Kāpēc tas ir svarīgi?
Mūsdienās šim pāra dzīves aspektam – seksuālās attiecības – piešķiram arvien lielāku nozīmi. Mēs daudz vairāk nekā iepriekš esam gatavi pievērst uzmanību tam, kas mūs neapmierina, un darīt visu iespējamo, lai to labotu. Vai seksualitāte ir pelnījus spēlēt tik nozīmīgu lomu? “Jā,” atbild seksologs. Ir pilnīgi normāli, ka pāri, kas ilgāku laiku vēlas palikt kopā, no seksualitātes sagaida labāko, ko tā var dot.
Ko darīt?
Atbrīvoties no aizspriedumiem. “Aizmirstiet par visa veida “normām”,” iesaka Inna Hamitova. “Un arī par fantāzijām, ka kaut kur citur un ar kādu citu varētu būt labāk.” Katrs pāris pats nosaka, kas palīdz attiecībām attīstīties un uzplaukt. Laulātajiem jāiemācās atrast kopīgo, runāt un sarunāt.” Harmonija seksā iestājas, kad partneri apmierina viens otra vajadzības. Tikai mēģinot un eksperimentējot, mēs varam nobaudīt to, ko pietiekami nezinām vai vēl neesam spējuši novērtēt.
Runājiet par seksu un ne tikai gultā. “Pagājušajā naktī man šķita, ka tev ne pārāk patika, kad es…” Vai arī: “Man negribētos tā, kā sestdien, bet gan…”
Mīlējieties visu laiku. Neviens pāris nevar izvairīties no periodiem, kad seksu vienkārši negribas. Tādos brīžos ir svarīgi nepieļaut atturēšanās ieraduma izveidošanos.
Atpūsties vienam no otra. Bet ko tad, ja vēlme neatgriežas? Jāmēģina mainīt apstākļus, kādam no pāra doties ceļojumā u.tml. – tas ļaus atkal sajust savu neatkarību, atšķirtības skumjas un atgūt vēlmi.. Tad būs prieks atkal satikties jutekliskā randiņā.
“Nevajadzētu domāt, ka laulības savienība balstās tikai uz seksu,” uzsver Inna Hamitova. “Seksualitāte ir tikai viens veids, kā kopā gūt baudu.”
6. Kopēji dzīves plāni un sapņi
Kāpēc tas ir grūti?
Bērnu piedzimšana, mājas celtniecība, atvaļinājums nākamajā vasarā… Pat tik saprotami dzīves plāni dažiem var sagādāt problēmas. Lai plānotu nākotni, vajadzīga pārliecība, ka attiecības turpināsies, par ko mūsdienu šķiršanās statistika liek stipri šaubīties.
“Tagad mēs ieguldīsim dzīvoklī, un kas notiks pēc desmit gadiem?” Ja mēs nepaliksim kopā, tad kurš maksās aizdevumu?”
Mūsdienu attiecības kļūst arvien trauslākas, un mīlētāji arvien vairāk sliecas dzīvot pēc principa, kuru Zigmunds Freids sauca par “baudas principu” – pretstatā “realitātes principam”. Lai apspriestu kopīgus plānus, ar abām kājām jābalstās realitātes augsnē.
Vēl viens iemesls, kas neļauj partneriem veidot kopīgus plānus, ir bailes, ka to īstenošana liks upurēt personīgās ambīcijas. “Kas notiks ar manu sapni par disertāciju, ja viņa gribēs trīs bērnus?”
Kāpēc tas ir svarīgi?
Nav iespējams soļot pa dzīvi, neplānojot nākotni. “Pirmais un vissvarīgākais partneru kopīgais projekts, protams, ir viņu pašu savienības izveidošana,” saka ģimenes psihoterapeite Anna Varga. Lai to ieviestu, vajadzīga patiesa vēlme būt kopā un apzināties visas šī lēmuma sekas: jauna atbildība, atbalsts un līdzdalība cita cilvēka dzīvē. Visi turpmākie ģimenes plāni tiks balstīti uz šo pamatprojektu, bez kura vienkārši nav jēgas domāt par visu pārējo.
Vēl viena kopīgu plānu misija ir ienest dzīvē dinamiku, mudināt abus uzņemties zināmu risku un rīkoties, neļaujot sevi pārņemt ikdienas rutīnai. Pārcelties uz citu pilsētu vai valsti, izveidot ģimenes uzņēmumu…
“Sapņot kopā ir noderīgi pat tad, ja nav pilnīgas pārliecības, ka sapņi piepildīsies,” saka Anna Varga. “Ja abi skatās tālu uz priekšu (“Cik labi mums tur būs!”), tad viņi ir apņēmušies ilgi palikt kopā.” Tādi sapņi rada diviem savu, tikai viņiem pieejamo un vienojošo fantāzijas telpu.
Paralēli tam ir svarīgi saglabāt savus plānus un sapņus. Tas ir vienīgais veids, kā atrast līdzsvaru starp diviem spēkiem, kas virza mīlētājus: vēlme saplūst un būt neatkarīgām personībām. Mūsdienās daudzu šķiršanos iemesls ir tieši tas, ka viens no laulātajiem nejūt pietiekamu atbalstu viņa centieniem.
Ko darīt?
Runāt par savām vēlmēm. “Katram vajadzētu dalīties ar saviem plāniem, lai pāris varētu tos apspriest un iekļaut kopīgos projektos,” saka Anna Varga. Cik daudz bērnu mēs vēlētos? Nopirkt savu māju vai īrēt dzīvokli?
Raudzīties nākotnē. Nav jādalās sapņos, lai partneris palīdzētu tos realizēt, bet tev ir jāzina viņa sapņi, lai izturētos pret tiem cieņu.
