Amerikāņu kalniņi piena tirgū: piena iepirkuma cena kāpj, bet aug arī pašizmaksa un nenoteiktība 15
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Vienmēr bijusi tikai cīņa par vietu zem saules un strādāšana visu gadu bez brīvdienām, tā nu nav izdevies dzīvi kārtīgi izbaudīt,” tā “Latvijas Avīzei” teic Līvānu novada Rudzātu pagasta piensaimniecības “Brūveri” saimniece Solvita Brūvere.
Nobaidījis Zaļais kurss
Brūveri, abi būdami diplomēti agronomi, saimniekošanu sāka pirms 30 gadiem. Patlaban lielfermā ir 250 liellopu, no tiem 130 – slaucamas govis. Kūtis modernizētas, mēslu krātuves izbūvētas, piena upes tek ar joni, iepircēji teju gāž apkārt, tomēr saimnieki nopietni apcer visu mest pie malas. Tas esot tikai laika jautājums.
Ja nu vienīgi dēls izdomā fermu pārņemt, bet citādi pašiem pacietības mērs pilns.
Un tas – situācijā, kad piena iepirkuma cena strauji kāpj. Kāpēc tā?
Jā, cena šobrīd laba, lai gan pieredze rādot, ka tas ir pārejoši, taču galvenais – pārāk daudz neskaidrību jaunā Zaļā kursa sakarā.
“Domāju, tālāk būs aizvien sarežģītāk. Ir bažas, ka mūsu ierēdņi pārcentīgi iztulkos Eiropas jaunās prasības. Tās arvien pieaugs, bet atbalsts netiks līdzi,” nosaka saimniece.
Līdzīgās domās ir arī Preiļu novada Rožkalnu pagasta saimniecības “Ceriņi” saimnieks Jānis Neicenieks. Viņš gan negrasās atteikties no sava ganāmpulka – 48 slaucamām gotiņām, bet spriež, ka saimniekošanu nāksies pārkārtot.
“Tas nezināmais stipri uztrauc – ko drīkstēs, ko ne, cik viegli būs izpildāmas prasības? Izmaksas pieaug strauji, bet vismaz ir prieks, ka arī piena iepirkuma cena kāpj.
Desmit gadus strādāju saimniecībā, un vienmēr bijis tā – jo vairāk piegādāsi piena, jo augstāka cena.
Mazie vienmēr saņems mazāk. Tur tikai kooperācija var ko mainīt, tādēļ plānoju stāties kooperatīvā. Tur varētu gan labāku cenu dabūt, gan arī palīdzēs ar padomu.”
Ne tikai “Brūveri” un “Ceriņi”, bet arī daudzas citas Latvijas piensaimniecības šobrīd bažījas par tālāko saimniekošanu. Jautājumu daudz – kas būs ar SEG emisiju mazināšanu, vai draud metāna piespiedu uzskaite? Vai būs lielas soda naudas par virsnormas emisijām un tādēļ nāksies slēgt fermas? Vai noteiks “emisiju nodokli” lopbarībai un agroķīmijai? Vai kļūs dārgāki ne-elektriskie traktori? Un vēl un vēl.
Šie jautājumi kļūst arvien aktuālāki tādēļ, ka ES Zaļais kurss noteicis jaunas stratēģijas, kur iepretim teorijai tomēr nav skaidri definēti praktiskie īstenošanas soļi.
Piemēram, pārtikas ķēdes “no lauka līdz galdam”, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, oglekļa piesaistīšana, augu aizsardzības līdzekļu samazināšana utt. – tas viss nozīmē jaunu prasību kopumu, kas aizvien vairāk pārņem lauksaimnieka ikdienu, nesot līdzi ne tikai iespējas, bet lielākoties – arī pamatīgus izaicinājumus.
Piena tirgus šūpojas
Latvijā pienu saražojam vairāk, nekā spējam patērēt, turklāt ik gadu, neraugoties uz ganāmpulku skaita kritumu, izslauktā piena apjoms pieaug par 2%.
Piemēram, šogad oktobrī iepirktas 68 882 tonnas piena salīdzinājumā ar 67 238 tonnām pirms gada.
No iepirktā piena 33% pārstrādājam uz vietas, 67% eksportējam dažādu, tostarp industriālu, produktu veidā – sūkalu pulveris, siers, sviests u. tml. Tā kā eksporta daļa ir liela, Latvijas piensaimniecība pilnībā ir atkarīga no pasaules tirgus procesiem.
Patlaban tendences liecina, ka ASV, Jaunzēlandē un Eiropas Savienībā pieprasījums pēc piena ir stabils un turpina augt straujāk nekā piedāvājums. Šogad salīdzinājumā ar pagājušo gadu tas kāpis par 16%.
Turklāt industriālie piena iepircēji ielāgojuši kovidlaika mācību, kad ierobežojumu dēļ loģistikas ķēdes kļuva neprognozējamas un daudzviet izveidojās piena produktu deficīts.
Tāpēc tagad, lai būtu ko pārdot jebkuros apstākļos, lieltirgotāji visā pasaulē veido uzkrājumus. Līdz ar to piena iepirkuma cenas aug – kopš gada sākuma kāpums ir pieci centi uz vienu kilogramu un tuvākajos mēnešos tiek prognozēts vēl 10% pieaugums.
Cenu kāpums turpināšoties līdz pat 2022. gada pavasarim, bet tad gan varētu būt amerikāņu kalniņu scenārijs, kā tas piedzīvots 2013.–2014. gadā, kad pēc īslaicīgiem cenu rekordiem sekoja krass kritums. Tā arī tagad esot divi varianti. Pirmais – ja lopbarības cenas nekritīs, kā arī neiestāsies transporta (kuģu) deficīts, biržās piena cena vasaras vidū sasniegšot 60 ASV dolārus (53,06 eiro) par 100 kg. Tātad jauni cenu rekordi, bet tad gaidāms kritums. Otrs variants – cena saruks ātrāk, jo augošās inflācijas dēļ strauji samazināsies pieprasījums un cilvēki vairs nevarēs atļauties piena produktus par tik augstām cenām.
Aug pašizmaksa
Pieprasījuma kāpumam raujot līdzi piena cenu biržās, arī Latvijā oktobrī iepirkuma cena salīdzinājumā ar gada pirmo mēnesi pieaugusi par trim centiem, sasniedzot 32,35 eiro par 100 kg. Visticamāk, novembrī un decembrī tiks pārsniegti 35 centi par kilogramu, kas ir vēsturiski augstākā iepirkuma cena. Eļļu ugunī pielej arī kaimiņi. Lietuviešiem trūkst izejvielu, tādēļ par Latvijā iepirkto pienu tiek maksāti pat 40 centi, savukārt igauņi gatavojas atvērt jaunu piena pārstrādes rūpnīcu un intensīvi meklē piegādātājus Latvijas pusē.
Bet ir vēl kāda problēma, kas mazina optimismu par augošo piena iepirkuma cenu, proti, tikpat strauji aug arī piena ražošanas izmaksas.
Ar ko turpmāk jārēķinās zemniekam? Uz šo jautājumu tika meklētas atbildes šonedēļ notikušajā konferencē, ko rīkoja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). LLKC dati rāda, ka piena pašizmaksa patlaban ir 32 eiro/kg, kur pirktās lopbarības īpatsvars sasniedz 25–29% jeb 0,08/0,09 eiro/kg. Ja saimniecībai nav savu graudu, tad situācijā, kad lopbarības izmaksas nepilna gada laikā pieaugušas vairāk par 50% uz vienu kilogramu piena, iepirkuma cenu pieaugums nespēs kompensēt izmaksu kāpumu. Nemaz nerunājot par izmaksu pieaugumu elektrībai, degvielai, minerālmēsliem un algām.
Lai līdzsvarotu šo viļņošanos, eksperti iesaka vairākus ceļus. Pirmkārt, jāsāk ar lopbarības izmaksu pārskatīšanu un racionalizēšanu, šeit princips “gadiem esmu tā darījis” nederēs – jāvēršas pēc padoma pie kvalificēta agronoma. Otrkārt – jāstājas kooperatīvā.
