Iztrūkstošā desovjetizācija Krievijā 0
Ziņu portāls “Delfi” 2022. gada aprīlī intervēja maskavieti Nastju, kura strādā izglītības jomā un nevēlējās, ka kara laikā tiek atklāts viņas uzvārds intervijas publikācijā. Nastja pauda viedokli, kas parāda notiekošā esenci: “Krievijas lielākā problēma ir tā, ka mēs nespējam godīgi un atklāti izrunāt mūsu vēsturisko pieredzi. Nedz par Otro pasaules karu, nedz par represijām, nedz Staļinu, neko. Kā nācija neesam spējīgi izrunāties, tāpēc atkal kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem. Mums arī vardarbība ģimenē tiek uzskatīta par normu. Mūsu dzīvesziņa paredz klusēt par to, pie kā paši esam vainīgi.”5
Nastjas teiktais izceļ svarīgu problēmas aspektu, proti, mūsdienu Krievija izskatītos radikāli atšķirīgi, ja 90. gados būtu notikusi padomju režīma un to apkalpojošo represīvo institūciju vadītāju lustrācija. Cita starpā tā nozīmētu Komunistiskās partijas, valdības un Valsts drošības komitejas (VDK) amatpersonu nepielaišanu pie augstiem amatiem.
Tā bija grūti īstenojama, jo daudzi politiskajā elitē, un arī pats Krievijas prezidents Boriss Jeļcins bija būvējis karjeru Komunistiskajā partijā. Turklāt, atšķirībā no Baltijas valstīm, 1991. gadā Krievijā vairs praktiski nebija sociālo atmiņu par laiku pirms lielinieku apvērsuma 1917. gadā, kas veidotu identitātes saikni.
Vēl viena atšķirība no Baltijas valstīm bija tāda, ka totalitārais režīms baltiešiem tika uzspiests no ārpuses, atšķirībā no Krievijas, kur tas, lai arī ar ārēju ietekmi, tomēr bija valsts iekšējo procesu rezultāts.
9. maija svinības Maskavā demonstrē impērisma slimību, kas Krievijā nav izslimota. Būtu psiholoģiski grūti godīgi izvērtēt Krievijas un PSRS vēsturi, bet pēc tam paliktu vieglāk, jo vairs nevajadzētu melot ne sev, ne citiem.
Pilnu viedokli lasi lsm.lv.
