Ar biļešu cenu vien repertuāru neuzturēt 4
– Kā vispār esat apmierināts ar skatītāju interesi par latviešu operām? Vai tās apmeklē tik daudz, kā bijāt cerējis?
– Oriģināloperas “Valentīna”,”Iemūrētie” ir mans mantojums, un gan ar reklāmām, gan mārketingu cenšamies tās izpārdot. Šobrīd Ešenvalda “Iemūrētie” tiek izrādīti. Bet vispār pēc trim pirmajām izrādēm sākas tāds kā šamaņa darbs, mēģināt izjust, cik pieprasīta būs tā vai cita izrāde, cik bieži to iekļaut repertuārā…
Iestudējumu izrādīšanas principus ietekmē arī repertuārteātra pieeja. No vienas puses šis princips ir labs, no otras – ne tik ļoti. Daudz kur pasaulē operas spēlē blokos, tādējādi samazinot izdevumus. Iestudē jaunu izrādi un nospēlē to, piemēram, astoņas vai desmit reizes pēc kārtas un tad noņem no repertuāra. Tos sauc par stagione teātriem. Tā rīkojas La Monnaie Briselē, arī Parīzes operā un citur. Bet LMOB ir repertuārteātris. Parādām jauniestudējumu trīs reizes, un tikai pēc krietna laika jauniestudējums parādās atkal. Pa vidu tiek spēlētas agrāk iestudētas izrādes, jo Rīga ar saviem 700 000 iedzīvotāju un dažiem tūristiem ir par mazu priekš stagione teātra. Ja mēs jaunuzvedumu rādītu četras vai piecas izrādes pēc kārtas, var gadīties, ka jau ceturtā vairs nebūtu izpirkta. Bet, ja nevaram izrādes likt blokos, tas nozīmē, ka katra izrāde sadārdzinās, jo katrreiz dekorācijas jānojauc un par jaunu atkal jāsaliek. Tas apgrūtina visu loģistiku. Ja teātrim būtu uzcelta tā dēvētā trešā kārta, tad šī dekorāciju maiņa notiktu vieglāk, kaut vai pa cēlienam. Bet tagad viss ir smags un ilgstošs roku darbs.
– Kā jums izdevies tikt vaļā no Andreja Žagara nelāgās prakses, katru rudeni prasīt no valsts budžeta papildus pusmiljonu?
– Laiki mainās, un šodien es nedomāju, ka tā prakse bija slikta. Cits jautājums, kāpēc un kam tas toreiz bija vajadzīgs, bet nu bāzes dotācija palikusi tāda pati kā Andreja Žagara laikā un nav mainījusies pēdējos trīs gadus. Valsts dotācija mums ir 7,2 miljoni eiro. Taču esam palielinājuši paši savus ienākumus ar dinamiskajām biļešu cenām, telpu nomu un dažādiem citiem saimnieciskiem pasākumiem. Salīdzinot ar 2014. gadu, pērn pašu ienākumi palielināti par 14 procentiem, līdz ar to paši tiekam kaut kā galā. Taču īstenībā neesmu pārliecināts, ka tā ir pareiza metode. Es gan arī galīgi negribu noliegt Kultūras ministrijas ieguldījumu, kas iespēju robežās mēģinājusi palīdzēt ar finansējumu, kas vairāk saistīts ar tehnisko nodrošinājumu, dekorāciju pacēlāju un dažādām būvēm. Tomēr brīžiem sāk likties, ka ir jāiet prasīt ministrijai vairāk līdzekļu. Ja godīgi – apnicis būt “labajam zēnam”. Protams, var jau operu veidot bez dekorācijām, dzīvot tā dēvētajā melnajā kastē, ar melnām sienām, dažiem dziedātājiem uz skatuves un kori. Bet normāli ir ietērpt uzvedumu dekorācijā idejai atbilstošā mākslinieciskā noformējumā. Un tad nonākam situācijā, ka šodien pasaule attīstās, nāk klāt jaunas prasības, dažādas jaunas tehnoloģijas, video iespējas, ekrāni, krāsas, gaismas, tērpi, kas viss rada jaunu māksliniecisku līmeni un līdz ar to arī papildina operas mūziku un baleta saturu.. Bet tas nekad nenotiek par brīvu. Līdz ar to visu izrāžu sagatavošanas maksām ir tieksme nesamazināties, lai neteiktu – sadārdzināties. Un līdz ar šo sadārdzināšanos, vienlaikus saglabājot līdzšinējo valsts dotāciju, nepārtraukti nākas ar saviem ienākumiem piesegt arvien augošās prasības pēc jauniem izteiksmes līdzekļiem, talantīgiem cilvēkiem, kas nāk ar atbilstošām prasībām. Uz “Faustu” bijām uzaicinājuši vienu no pasaules labākajiem gaismas māksliniekiem A.J. Veisbārdu, kurš sadarbojas ar daudziem pasaulslaveniem režisoriem, tai skaitā Robertu Vilsonu. Ar savu darbu viņš “Faustā” tika galā izcili, kas arī uzvedumam piešķīra pakāpi augstāku māksliniecisku dimensiju. Un tad ir jautājums: gribam uzturēt kvalitāti, kas tomēr maksā, vai kā nebūt dzīvojam uz priekšu bez attīstības?
Salīdzinājumam – fiziskā izmērā līdzvērtīgas operas budžets Briselē ir 42 miljoni eiro gadā, bet mūsu dotācija – 7,2 miljoni. Tātad mums ir sešas reizes mazāk naudas nekā Briseles La Monnaie. Bet, ja paskatāmies tajā pašā Eiropas “Operas platformā”, tad La Monnaie izrādes es tur neieraugu, bet mūsu iestudējumus gan. Varbūt nebūšu tik kategorisks un kāda Monnaie izrāde tur arī parādās, taču Igaunijas operu es tur pavisam noteikti neieraugu. Es tur neieraugu Lietuvas operu, neieraugu Stokholmas operu. Patiesībā visas operas šobrīd pukst par naudu, no citiem direktoriem to vien dzirdu kā bažas par budžeta samazinājumiem un izmaksu sadārdzinājumiem. Visi pūlas un cīnās. Tikai citur cīnās par to, kas mums vispār pat sapņos nerādās.
– 2012. gadā vidējā biļetes cena bija 13 eiro, bet 2015. gadā tā pieaugusi par 16 eiro. Ar ko tas izskaidrojams?
– Vidējā biļešu cena veidojas pēc tirgus principiem, pieprasījuma un piedāvājuma. Un, protams, uz Elīnas Garančas solokoncertu biļetes nebūs tik lētas kā uz bērnu rītu. Turklāt vidējā cena atkarīga arī no tā, cik daudz iestudējumu notiek Jaunajā zālē, cik ir tādu uzvedumu bērniem kā “Burvju flauta”, “Karlsons lido”, “Putnu opera”. Un, protams, šo izrāžu cenas ir nesalīdzināmi lētākas nekā uz pirmizrādēm.
– Kā mainījusies situācija ar operas atbalstītājiem, sponsoriem?
– Tagad mūsu patrons ir “Lattelecom”, diemžēl pārtrūkušas attiecības ar “Latvenergo”… Starp citu, interesanti, viņi palielina tarifus, bet Operai naudu atsaka (hi-hi, ha-ha). Bet esmu priecīgs par katru atbalstītāju. Mums ir labas attiecības ar “Grindex”, “Latvijas Gāzi”, mecenātu “Alfor”, ar automašīnām mūs nodrošina “Lexus”. Šie ziedojumi nonāk Operas budžeta kopīgā katlā. “Iezīmētas” ir tikai dažas pozīcijas. Tā piemēram “Skonto Būve” ziedo tieši baletam.
– Šīs sezonas repertuāra buklets iznācis krāšņos dzeltenmelnos vākos gluži kā elegantam dzejas krājumam. Vai nav par greznu vienai sezonai?
– Vita! Kas tev kaiš? Tu gribi, lai mēs uz tāda papīra drukātu, kā “Lauku Avīzi”? Opera valstij ir kā broša pie kleitas, un viss atkarīgs no tā, noputējusi, spīdīga, ar stikliņiem vai tomēr kāds briljanta gabaliņš iekšā.
– Es ne par valsti, bet Operu pašu, vai tās kleita nav tomēr par pieticīgu tik greznai brošai?
– Nu nav tev miera! Tā jau tāda matu skaldīšana. Šī grāmatiņa nav domāta tirdzniecībai, tā reprezentē mūsu sezonu, ar to tiek iepazīstināti diplomāti, citi opernami, kuri savstarpēji apmainās ar šādiem reprezentācijas izdevumiem. Te man, lūk, Lietuvas Operas izdevums. Arī skaists.
– Protams, žēl. Taču nācu šurp tādēļ, ka man bija interese par šo darbu. Taču skaidrs, ka savā dzīvē kaut ko upurēju.
