„Apsoli, ka rakstīsi par mums!”. Saruna ar dzejnieku IMANTU LIEPIŅU 12
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Imanta Liepiņa žanrs ir uz patiesiem faktiem balstīta literatūra. Citu darbu starpā viņš uzrakstījis grāmatu arī par Eiromaidana revolūciju, Krimas aneksiju un karu Donbasā “UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija: aculiecinieka stāsts”, kas iznāca 2015. gadā. 2022. gadā Liepiņš koordinēja 13 autorus – akadēmiskos vēsturniekus, notikumu aculieciniekus un dalībniekus – tādējādi tapa pamatīgs sējums “Ukrainas vēsture”.
– Kā sākās tava sasaite ar Ukrainu, un kā tas attīstās tagad?
I. Liepiņš: – Ukrainā esmu neregulāri pastrādājis kopš 2006. gada. No turienes veidoju reportāžas medijiem, organizēju mūsu novērotājus uz Ukrainas vēlēšanām un lepojos, ka arī latviešu ieguldījums ir tajā, ka Ukrainā – par lielām bēdām Kremlim – ļoti uzlabojusies kārtība vēlēšanās un rezultātu skaitīšana. Šad tad sadarbojos ar Krimas tatāriem. Pēdējā gada laikā nodarbojos ar pretējo – sniedzu ukraiņu medijiem ziņas, kad Latvijā notiek kas svarīgs saistībā ar palīdzību Ukrainai, NATO paplašināšanu, Krievijas ietekmes mazināšanu un citām tēmām, kas ukraiņus interesē ne mazāk kā mūs pašus.
– Esi zināms kā dokumentālās prozas autors. Tagad – dzejas cikls. Dzeja ir pateicīgs žanrs, lai vēstītu par karu?
– Dzeja rodas reti, jo man arī dzejā patīk saglabāt konkrētību un saturīgu tiešumu, ko mūsu kultūras periodikā visbiežāk necieš. Citu autoru darbos tieši tāpēc novērtēju liriskumu, emocionalitāti vai pieturēšanos pie koncepta. Dzeja nav pareizākais veids, kā vēstīt par notikumiem Ukrainā un par notikumiem vispār, jo dzejā parādās autora subjektīvā attieksme pret pieredzēto, kam ar laiku bieži vien izrādās emocionāla vai mākslinieciska vērtība.
– Vai tad literatūra nav māksla radīt emocijas?
– Gadu gaitā viesojoties bibliotēkās un kultūras iestādēs, esmu sapratis, ka lasītāji tieši gaida, ka autors nebūs sauss referents. Auditorija domā apmēram šādi: “Tu ilgu laiku esi pētījis kādu sāpīgu tēmu vai iesīkstējušu problēmu – nebūs loģiski, ja tev pašam par to visu neradīsies nekādi secinājumi, ko pateikt skaļi!” Līdz ar to var teikt, ka mans Ukrainas pieredzes kopsavilkums izpaudies liriskā veidā. Cik nu liriskā, bet tomēr. Ko gan var gaidīt no autora, kas piedzīvojis terora režīmu Doņeckā, pabijis zem krievu raķešu apšaudes Zaporižjā, stepes vidū organizējis salūzuša Valkas humānās palīdzības autobusa remontu un tamlīdzīgi.
– Vīrietis un asaras. Ko jaunu par to esi sapratis Ukrainas sakarā? Un vai savam dēlēnam māci, ka vīrieši neraud?
– Droši vien, kad mans dēliņš paaugsies, es viņam izstāstīšu, ka daudziem ir attieksme – “vīrieši neraud”, bet Ukrainas kontekstā varu droši teikt: ukraiņi gatavi drīzāk liet asinis nekā asaras. Vislabāk būtu raudāt no prieka dienā, kad karš tiks uzvarēts. Starp citu, uzvaru karā un Putina sakaušanu visa ukraiņu tauta uzskata par vienīgo veidu, kā šo karu vajag izbeigt. Ja ne, visi apzinās: būs nākamās asinsizliešanas.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Imanta Liepiņa Ukrainai veltīto dzejas ciklu.
DALĪŠANĀS
kā ikkatrā
arī manī
terorists ir
arī es esmu
mazliet
slepkava un
aptuveni
zvērs
kad manī
kaujinieks gatavs
ņemt visroku
pār
ceļotāju
kad traktorists
gatavs pārtapt
tankistā
es nometu
drēbes un
aizeju mežā
kāpju kokā
lasu sēnes
guļu sūnās
un zinu ka
spalvainā
aste palīdzēs
noturēt
līdzsvaru
it īpaši
iznākot no meža
NOKLUSĒJUMA IESTATĪJUMI
mēs
runājam ar mazajiem burtiem
klusēšanai atstājam lielos
jo, ja viss pareizi, rakstām pr
iekš ugunskuriem:
tajos sametīs darbus
ugunskurvērtos.
ja strādāsim labi, tad mūsu darbiem
nebūs vieta pasaulē, kura dzimst šodien grūti
tā jaunā pasaule,
kurā jāatrod vieta mums abiem
starp sprādzienu gaismām un snaiperiem
ap stūri
(Simferopoles–Doneckas nakts vilcienā,
2014. gada 16. martā)
B PUSE
Tev ir grupa Harkivā, kas spēlē to, ko nu Harkivā pamatā mēdz spēlēt,
tā, raug, izlaidusi albumu “Паростки Надії…” vai kaut kā tā
man ir grupa Rostovā vai Maskavā, kas spēlē kaut ko pavisam citu,
mēs, raug, ar tevi izlaižam splitu “Семена Ненависти”
vai kaut kā tā
(savādāk nevar, kārtīgam naidam vajag divus, ne vairāk)
sarkans desmitcollīgais vinils ar tevi otrā pusē
kur abas puses nīst viena otru, bet celiņi nekad nesatiekas
adata pašlaik skrāpē mani
bet griežamies abi
nu jā, kaut kā tā gan, jo mēs kaistam pēc naidnieka un uzbrukuma tik-
pat stipri, kā grābājam uz to pusi, kur vajadzētu it kā būt patiesībai un cerībai; naida vilni mūsos satversim tāpat kā t. s. glābēju gaismas staru – un sveiksim to niknumu, kas sevī, ar tādu pašu smaidu kā brālēna pirmdzimto, kurš pirmoreiz ierāpies tavā klēpī paša spēkiem, kad tu atbraucis ciemos un sēdi uz izgrabējuša dīvāna ar pīrāgu šķīvi blakus
jo ienaids pret/vai cerība uz/vai tumsa pār/vai tumsa iekš
vai cerība par/vai gaisma tur/vai tumsa te/&/varbūt/vēl/jo
jebkas ir skaistāks, tīrāks, īstāks
nekā mūžīgā plastmasa apkārt
lai arī tas būtu naids vai niknums
(cerība, tumsa, skumjas u. c. jēgas v. i.)
nekā mūžīgā plastmasa apkārt
tev un mums, un visam, kam jēga
nekā mūžīgā plastmasa iekšpus
tev un mums, un visam, kam jēga
NESKARTA AINAVA
lejā pie piecstāvu hrjuščovkas
nokūst baltā ielāpu sega
kas spītīgi trīs mēnešus
konfliktējusi ar
sētniekiem
sāli
smiltīm
un sasalušiem
suņu sūdiem
mētājas visriņķī
cigarešu gali
aprūsējuši korķi
un
Вести un Сегодня driskas
un ja neticam
ka
pamalē pie horizonta
kaut kur
atveras
pumpuri
un ja neticam ka vajag būt
kaut kur mūžīgajai vasarai
mūsu rīcībā vienmēr taču
ROSSIJA 24 un LIFEnews
X.Y.U.
(divus gadus pūlējos
izsvītrot katru lieko vārdu)
(senāk vārdi lidoja kārtām un zalvēm)
(tagad ielādēju vienu vienīgu)
nospiežu SVD sprūdu
(atsitiens pret plecu)
un skatos, kā tas
no 550 metriem
nelielā sānvējā
trāpa tieši tev
galvā
LĪDZ NOVEMBRIM (oriģinālā versija)
Vīrietis, aptuveni trīsdesmit gadus vecs.
Miesasbūve normāla, acis zilas, īsi mati,
Augums ap metru astoņdesmit. Pēdējoreiz redzēts,
Valkājot zaļu silto jaku KING 810, polsterētu ar vati.
Redzēju viņu nošautu pie iebrauktuves Doneckas lidostā.
Līķus nebija novākuši jau kuro dienu. Metās tumšs.
Šim lode bija norāvusi seju. Un viņš pagriezās, teica tā:
Apsoli, ka rakstīsi par mums!
Viņš neatradās uz savas teritorijas, savā valstī.
HVZ, vai separātista tēvsmāmiņa kaut kur skumst.
Vienalga. Klausījos miroņa skaidrajā balsī:
Apsoli, ka rakstīsi par mums!
Visu gadu to vien daru kā runāju ar līķiem.
Tikmēr no Zolitūdes līdz Krimai priesteru ka biezs.
Krustus tur pirkstiem nosalušiem, līkiem,
Visi pātarus skaita, tikai neklausās neviens.
Kurā brīdī mēs sev pamanījāmies iedzīt:
Ja cilvēki miruši, uz galvām sabrucis jumts,
Tad viņiem vairs nebūtu, ko sacīt?
Apsoli, ka rakstīsi par mums!
Lēnām braucot gar Priedaines ielu,
Būtu melots, ja teiktu – veļus saskatu ēnās.
Drīzāk tur kāds spaisa mīlis, sapīpējies vielas,
Pie drupu laukuma guļ paša vēmās.
Trokšņi, kņada, motori, lamas – pilsēta arvien noris,
Cauri skan piecdesmit četru mirušu balsu koris:
Apsoli, ka rakstīsi par mums!
Apsoli, ka rakstīsi par mums!
Dzelzsbetons izgrūž pirmsnāves vaidus virs mūsu g
alvām. Tava miesa desmitdaļsekundē saplūst ar ma
ltās gaļas vitrīnu. GRAD reaktīvā mīna paceļas gai
sā un šausmās auro, redzot, kur tai paredzēts trāpīt
– debesis kļuvušas par bīstamāko vietu uz Zemes!
Sašķaidīts mans galvaskauss, asinis augsnē sen,
Caur maniem kauliem treknas, baltas aug saknes –
Apsoli, ka rakstīsi par mums?
Apsoli, ka rakstīsi par mums?
FOTO NO PERSONISKĀ ARHĪVA
Imants Liepiņš: “Var teikt, ka mans Ukrainas pieredzes kopsavilkums izpaudies liriskā veidā. Cik nu liriskā, bet tomēr. Ko gan var gaidīt no autora, kas piedzīvojis terora režīmu Doneckā, pabijis zem krievu raķešu apšaudes Zaporižjā …”
