Ar asinīm vilka aizsargzīmes, kaulus glabāja lādēs un zem gultas: ko latviešiem nozīmēja Mārtiņdiena? 71
Aiva Kalve, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”.
Mārtiņi nav svētki, bet tikai svinama diena, taču ir saglabājies vairāk ticējumu nekā par Miķeļiem, kas sendienās bija svētku diena, jo rudens saulgrieži.
Mārtiņš ver vaļā durvis ziemai. Mārtiņdienas nosaukuma pamatā ir katoļu svētais, Tūras bīskaps Mārtiņš, par kuru leģenda stāsta, ka viņš, vēl pagāns būdams, pārgriezis savu mēteli un pusi atdāvinājis salstošam ubagam.
Līdz Mārtiņiem ir sagādāts viss, lai izturētu garo ziemu. Kāvuši galvenokārt gaiļus un vistas kā Mārtiņdienas zīmīgāko ēdienu. Rūpējoties par zirgu labklājību, Mārtiņam tiek upurēts gailis, vēlams melnā krāsā. Tas latviešiem bija nopietns rituāls, ko veic saimnieks stallī.
Izklausās briesmīgs rituāls – kaut gaili, taču laukos tas ir pašsaprotami, un pēc šīs procedūras ir arī asinis. Gaiļa asinis pēc tam ietecina zirgu barības silē un uzvelk aizsargzīmes uz durvīm un stenderēm pret ļaunajiem gariem, zagļiem, ugunsgrēku. Lietuvēna krustu vilka arī uz sliekšņiem.
Bet, ja gaiļa nebija, iztika ar vistu. Latvietis jau ir praktisks. Vistu pulks ir liels, gaiļi sadzimuši un jāparetina, lai ziemu varētu izdzīvot. Ja gailis bija melnais (melna vista), to izvārīja, un visa saime ēda. Ja palika kauliņš, to lika veļas lādē un glabāja zem gultas. Ar to varēja pasargāt no slimībām.
Zoss cepeša gatavošana Mārtiņdienā ir aizgūta no vāciešiem.
