Kultūra
Literatūra

Ar grāmatnieces misiju. Rita Krasta visu mūžu strādājusi par bibliotekāri0


Ritma Krasta par dzīvi negaužas, bet pārcilā atmiņas, kad strādājusi par bibliotekāri.
Ritma Krasta par dzīvi negaužas, bet pārcilā atmiņas, kad strādājusi par bibliotekāri.
Foto: Anda Krauze

Pieticīgi: divas istabiņas, virtuve – tā plašākā, kur savulaik dejots valsis. Malkas apkure, ūdens no akas… Kā sentēvu sētā! Šī māja Vemīlgrāvī vismaz 150 gadus sena, bet saimniece jau cienījamos gados.

Ritma Krasta (87) par dzīvi negaužas, tieši pretēji – to svin un visiem vēl labāko. Strādājusi par bibliotekāri gan Baldonē, gan Horeogrāfijas vidusskolā Rīgā. Vai pati nav vēlējusies kļūt par balerīnu? “Ko jūs, man tuva ir zeme un puķes! Rušinu zemi kailām rokām, lai izjustu tās spēku.”

Uzvārīt ūdeni kafijai nebūt nav viegli – tas jāatnes no akas, jāiekurina plīts. Var tikai apbrīnot Ritmas kundzes fizisko un gara spēku – viņa pārvietojas ar staigulīti. Kā pati tiek galā ar darbiem?

“Man līdzās ir labi, atsaucīgi cilvēki: krustmeita Dace ar vīru Uldi, abi viņu dēli un meita, arī kaimiņš palīdz, aprūpētāja,” viņa saka un izliek uz galda vecās mājas grāmatas un fotogrāfijas – par katru ir ko stāstīt.

Padomju okupācijas laikā grāmatā reģistrēti galvenokārt krieviski uzvārdi,

jo tolaik priekšroka dzīvokļa saņemšanai bija iebraucējiem, nevis vietējiem iedzīvotājiem. To apliecina arī katras tukšās lapas augšdaļā uzspiestais spiedogs, kas aizliedz pierakstu.

Jā, dažādas varas ar cilvēkiem spēlē ričuraču… “Te redzama mana mamma Marta Veitis – vācu laikā viņas abas ar māsu Mariju Matisoni apcietināja un ielika termiņcietumā par to, ka brālis Augusts Matisons bija sarkanais.

Pēc pusotra gada mamma iznāca no cietuma, bet viņas māsu nogalināja, apraka netālu no Brasas stacijas dzelzceļa sliedēm. Līdzīgs liktenis šajā apkārtnē, iespējams, bija daudziem. Ja tur sāktu rakņāties, atklātos kaulu kalni,” domā Ritma Krasta.

Izbēgu no vecmeitas statusa…

Sirmgalves dzīve nebūt nav bijusi viegla, dzimusi Lēdurgas pagasta Ezeriņu mājās, kur ģimenei piederējusi zeme, kā viņa pati teic, trijstūra lakata formā. Četras slaucamas govis, divas teles, cūkas, aitas…

Jau divpadsmit gadu vecumā pratusi vai visus lauku darbus.

Pēc kara viņa mācījās Kultūras tehnikumā, kļuva par bibliotekāri un strādāja Baldones rajona bibliotēkas bērnu nodaļā: “Veca vienstāva ēka ar augstiem griestiem Baldones centrā.

Atceros kādu bargu ziemu, kad vāji apkurinātās telpās ar kolēģi vajadzēja nakšņot aiz grāmatu plauktiem, jo valsts nedeva dzīvokli. Labi, ka pretī bibliotēkai atradās kinoteātris un varējām īsināt laiku, skatoties filmas.”

Pēc darba Baldones bibliotēkā kādu laiku strādājusi Rīgā fabrikas “17. jūnijs” vafeļu cehā. Tur karstums bijis tik liels, ka reiz noģībusi, tāpēc nācies darbu pārtraukt.

Ritmas kundze rāda savu kāzu foto un atceras: “Apprecējos 1958. gadā, dienu pirms divdesmit piektās dzimšanas dienas, tā izbēgu no vecmeitas statusa. Mans vīrs Zigfrīds Krasts tāpat kā daudzi vietējie sapņoja par mācībām jūrskolā, taču nodomus izjauca Otrais pasaules karš. Vēlāk viņš kļuva par šoferi, strādāja Rīgas autoparkā.”

Zigfrīdam piederējis tā saucamais cisku drillis, neliels motocikls, ar kuru viņš vedis meitenes, arī savu izredzēto, uz jūrmalu sauļoties.

Uzticīga savai profesijai

Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas bibliotēkā Ritma Krasta sāka strādāt 1953. gadā. Kā viņa pati atceras – gadu pēc tā dēvētā zelta izlaiduma, kad skolu beidza slavenības Haralds Ritenbergs, Artūrs Ēķis, Ināra Gintere.

Viņa atceras skolas direktoru, slaveno dejotāju un vēlāko Latvijas Nacionālās operas galveno baletmeistaru Aleksandru Lembergu, kuru amatā nomainīja pedagoģe Tamāra Vītiņa: “Ļoti jauka, bet prasīga, spilgta raksturlomu un raksturdeju dejotāja. Labi pārzināja baleta mākslas vēsturi, līdz ar to spēja ieinteresēt daudzus, turklāt viņa bija ļoti muzikāla.”

Pateicoties enerģiskajiem skolas vadītājiem, 1973. gadā Rīgas Horeogrāfijas vidusskola ieguva jaunas telpas Pārdaugavā, Kalnciema ielā. Šeit Ritma Krasta nostrādāja līdz pat savai pensijai.

Saistītie raksti

Kura no grāmatām viņai pašai ir īpaši mīļa? “Jēkaba Janševska romāni, īpaši “Dzimtene” un “Bandavā”, jo tie stāsta par lauku dzīvi. Tur ir latviešu tautas pamats.

Kādreiz mācījos Lēdurgas pamatskolā, kurai 1998. gadā tika dots pirmā latviešu zemnieku aizstāvja, apgaismības ideju paudēja Garlība Merķeļa vārds, jo Lēdurga ir viņa dzimtā vieta. Pateicībā šai skolai sūtu grāmatu sainīšus. Bērnu man nav, lai lasa skolēni!”

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Kultūra
“Zvaigžņu karu” aktieris Endrū Džeks miris no Covid-19
3 stundas
LE
LETA
Kultūra
Lietuvas valdība atvēlēs 4,5 miljonus eiro, lai segtu Covid-19 krīzes nodarītos zaudējumus kultūras nozarei 1
15 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Jaunā Rīgas teātra pārbūves darbus par 29,9 miljoniem veiks piegādātāju apvienība “SBSC”
20 stundas

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Diennaktī rekordliels ar Covid-19 saslimušo skaits – 48 cilvēki
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
No ārvalstīm iebraukušajiem aizliedz pārvietoties ar sabiedrisko transportu
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
Dīkstāves pabalstu varētu saņemt 20 000 pašnodarbināto un 13 000 mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju
16 minūtes
LE
LETA
Latvijā
VIDEO. Premjers skaidro, kam tiks piemēroti bargākie sodi 3
2 stundas
MA
Māris Antonevičs
Latvijā
Māris Antonevičs: Ķīna draugs, bet patiesība dārgāka
3 stundas