“Turpinām dzīvot neziņā. Mums tiešām kļūst bail…” Rēvalds atklāj, ka gatavība X stundai ir muļķības 0
Ukrainas pieredze skaidri parāda, ka kara apstākļos medicīnas sistēmai jābūt gatavai strādāt pavisam citā realitātē. Slimnīcas, medicīnas centri, ātrās palīdzības mašīnas un pat dzemdību nami var kļūt par uzbrukumu mērķiem, tāpēc valstij jau laikus jāparedz rezerves risinājumi, uzskata un TV24 raidījumā “dr.Apinis” norāda Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds.
Viņš norāda, ka Ukrainā karš vairs nav teorētisks scenārijs, bet ikdienas realitāte. Tur redzams, ka pretinieks neievēro robežas, kas mierlaikā šķiet pašsaprotamas. Tiek apšaudītas slimnīcas, medicīnas centri, ātrās palīdzības automašīnas un arī dzemdību nami.
Rēvalds uzsver, ka medicīnas iestādei nav obligāti jāsaņem tiešs trāpījums, lai tās darbs apstātos. Pietiek ar bojājumiem infrastruktūrai, elektrības, ūdens vai piekļuves problēmām, lai ārstniecības process tiktu nopietni traucēts vai pilnībā paralizēts.
Tieši tāpēc kara gadījumā nepieciešami rezerves varianti. Ukrainā šobrīd medicīnas vajadzībām tiek izmantota ļoti dažāda infrastruktūra – ne tikai slimnīcas un klīnikas, bet arī skolas, pansionāti, sanatorijas un citas ēkas. Tās tiek pārveidotas par ārstniecības vai rehabilitācijas vietām.
Pēc Rēvalda domām, Latvijai no tā būtu nopietni jāmācās. Karā vajadzīga ne tikai neatliekamā palīdzība un operācijas, bet arī ilgstoša rehabilitācija. Tie, kuri izdzīvo pēc smagiem ievainojumiem, uzreiz pēc ārstēšanas ir jārehabilitē, un tas prasa jaudīgu, plašu un labi organizētu sistēmu.
Rēvalds norāda, ka privātās medicīnas iestādes Latvijā ir gatavas iesaistīties. Viņa vadītā organizācija, kas apvieno privātās medicīnas iestādes, esot mēģinājusi runāt ar Veselības ministriju un piedāvāt savu infrastruktūru, lai jau laikus saprastu, kāda būtu privātā sektora loma krīzes vai kara gadījumā.
Viņaprāt, šāda plānošana ir nepieciešama ļoti praktisku iemeslu dēļ. Privātās medicīnas iestādes varētu tieši palīdzēt Latvijas karavīriem un militārpersonām, ja tās būtu cietušas. Tikpat labi tās varētu pārņemt civiliedzīvotāju ārstēšanu, ja publiskās slimnīcas būtu pārpildītas vai koncentrētos uz militāro ievainoto aprūpi.
Tomēr līdz šim skaidras atbildes neesot saņemtas. Rēvalds stāsta, ka privātajām iestādēm piedāvāts reģistrēties kā kritiskajai infrastruktūrai. Tas savukārt nozīmējot apjomīgu birokrātisku procesu, virkni pienākumu un arī prasību veidot materiāli tehniskās rezerves par saviem līdzekļiem.
Viņa vērtējumā tas nav praktisks risinājums. Rēvalds uzskata, ka valstij būtu daudz vienkāršāk un lietderīgāk skaidri pateikt, kuras iestādes kara gadījumā ko dara, kā notiek pacientu plūsma, kā tiek apmaksāti pakalpojumi un kā privātais sektors iekļaujas kopējā veselības aizsardzības sistēmā.
Viņš uzsver, ka privātajām klīnikām svarīgi zināt arī ļoti konkrētas lietas. Piemēram, kas kara gadījumā notiktu ar to rīcībā esošajām neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnām – vai tās būtu jānodod valstij, kādos apstākļos un kā šis process tiktu organizēts.
Rēvalds norāda, ka privātais sektors šādā situācijā nebēgtu no pienākumiem. Tieši pretēji – uzņēmēji būtu gatavi palīdzēt un nodot resursus valstij, ja tas būtu nepieciešams. Taču tam jānotiek skaidri, godīgi un saprotami, nevis neziņā un pēdējā brīdī.
Viņš uzskaita, ka Latvijā privātajā sektorā ir nopietna medicīniskā infrastruktūra – tostarp traumatoloģijas, mikroķirurģijas, acu ārstniecības, specializētu klīniku un slimnīcu kapacitāte. Tā ir reāla jauda, ko krīzes gadījumā varētu izmantot valsts drošības un sabiedrības veselības vajadzībām.
Tomēr pašreizējā situācija, pēc Rēvalda domām, rada neziņu. Privātās medicīnas iestādes nezina savu vietu iespējamā krīzes plānā, nezina, kādas funkcijas tām būtu jāuzņemas, un nezina, vai valsts vispār ir gatava šādu sadarbību praktiski organizēt.
Rēvalds secina, ka atbildes, kas līdz šim saņemtas, viņaprāt, nav pietiekamas un nav lietderīgas. Viņš uzsver, ka šī nav teorētiska diskusija – Ukrainas piemērs parāda, cik ātri medicīnas sistēma kara apstākļos var nonākt pārslodzē.
Tāpēc Latvijai jau tagad būtu jāsaprot, kā tiktu izmantoti visi pieejamie resursi, tostarp privātā medicīna. Pretējā gadījumā valsts un medicīnas nozare turpina dzīvot neziņā par to, kāda būtu rīcība brīdī, kad laika plānošanai vairs nebūtu.
