Ar lodi pierē vai izstādīšanu mauzolejā! Kā beidzas diktatoru valdīšana? 15
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Baltkrievijas vadonis Aleksandrs Lukašenko jau pirms laba laika izpelnījās titulu “pēdējais diktators Eiropā”, bet 66 gadus vecais Baltkrievijas pavēlnieks vēl nebūt netaisās doties pensijā.
Vēsture rāda, ka reti kurš diktators no savas varas šķiras labprātīgi; vieniem paveicas nomirt dabiskā nāvē, citus sagaida karātavu cilpa vai lode pierē.
Pēc nesenajiem Lukašenko režīma izgājieniem, kad Baltkrievijas vadonis uzdrošinājās sagrābt “Ryanair” pasažieru lidmašīnu un piespiest to nolaisties Minskā, lai varētu apcietināt pārīti opozīcijas aktīvistu, pastiprinājušās prognozes, ka bijušais sovhoza priekšsēdētājs Lukašenko ņems tikpat nelabu galu kā Irākas vadonis Sadams Huseins vai Lībijas diktators Muamars Kadāfi.
Abi šie kungi vairākus gadu desmitus netraucēti saimniekoja savās valstīs, nežēlīgi izrēķinoties ar visiem valdošā režīma pretiniekiem, bet pienāca brīdis, kad viņi nokaitināja daudz spēcīgākus ārzemju spēlētājus, kas parūpējās, lai diktatoru valdīšanas laikmetam tiktu pielikts trekns punkts.
Vairākums nodzīvo līdz sirmam vecumam
Lukašenko ir pie varas Baltkrievijā jau 27 gadus, un šķiet, ka viņš pārāk nepārdzīvo par Eiropas “pēdējā diktatora” titulu, ko viņam piešķīrušas rietumvalstis.
“Labāk būt diktatoram nekā gejam,” reiz uz šādiem pārmetumiem atbildēja Lukašenko.
Toreiz viņa dusmu objekts bija homoseksuālais Vācijas ārlietu ministrs Gvido Vestervelle, bet tagad Lukašenko sagājis ragos ar vēl vienu geju: Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, pret kuru Baltkrievijā ierosināta krimināllieta par “nacionālā naida kurināšanu”, jo Rinkēvičs kopā ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi pasaules hokeja čempionāta laikā uzdrošinājās Rīgā nomainīt Baltkrievijas oficiālo karogu (sarkani zaļo) pret vēsturisko (balti sarkano).
Huseina, Kadāfi un vēl dažu citu piemērs šķietami liecina, ka diktatoru valdīšanas beigas parasti ir asiņainas un viņi saņem pelnītu sodu par saviem noziegumiem.
Taču amerikāņu pētnieks Metjū Vaits, kurš apkopojis datus par 100 lielākajiem slaktiņiem cilvēces vēsturē, nonācis pie secinājuma, ka asiņaino tirānu valdīšana biežāk beidzas ar spilvenu pagalvī, nevis lodi pierē.
Vaits izpētīja, ka ap 60% no vadoņiem, kas visvairāk atbildīgi par masu slaktiņiem un represijām, dzīvoja “ilgi un laimīgi”. 49% ir miruši dabiskā nāvē, bet 11% pirms tam paspēja atkāpties no varas. 8% devušies trimdā, kur miruši dabiskā nāvē.
Tātad vardarbīgas beigas nācies piedzīvot tikai trešdaļai (32%) diktatoru. 9% tika tiesāti un sodīti ar nāvessodu, 8% nogalināti atentātā, 7% krituši kaujas laukā, 4% tika ieslodzīti, vēl 4% izdarīja pašnāvību.
Viens no tiem, kurš dzīvoja “ilgi un laimīgi”, bija Kubas vadonis Fidels Kastro – viņš sagrāba varu 1959. gadā un valdīja Kubā gandrīz pusgadsimtu līdz pat 2008. gadam, kad atkāpās no prezidenta amata un nodeva varu sava jaunākā brāļa Raula rokās.
Fidels nomira 2016. gadā ļoti cienījamā 90 gadu vecumā, bet šonedēļ, 3. jūnijā, 90 gadu jubileju svin Rauls Kastro, kurš gan arī nesen nolicis savas pilnvaras un atkāpies no Kubas kompartijas ģenerālsekretāra posteņa.
Komunisti nemāk atteikties no varas
Kubas brāļi Kastro nemēģināja līdz pēdējai stundiņai izmisīgi turēties pie varas atšķirībā no Padomju Savienības līderiem, kurus no Kremļa parasti iznesa ar kājām pa priekšu. Ļeņins, Staļins, Brežņevs, Andropovs, Čerņenko: visi nomira amata pienākumu pildīšanas laikā.
Vienīgais izņēmums bija Ņikita Hruščovs, kurš bija gāzts iekšējā kompartijas vadības apvērsuma rezultātā, kā arī pēdējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs, kura vadītā valsts “demisionēja” ātrāk par viņu pašu.
“Komunistu valstis, jau sākot ar Ļeņina laikiem, vienmēr ir lepojušās, ka tās tiek pārvaldītas moderni. Taču komunistiem tā arī neizdevās izstrādāt varas nodošanas mehānismu, sistēmu, kā rīkoties, kad vadonis aiziet mūžībā,” intervijā portālam “LiveScience” secina Floridas universitātes vēstures profesors Roberts Gelatijs.
“Viņi daudz runā par to, kas varētu nākt līdera vietā, bet visiem kandidātiem ir kādi trūkumi. Komunistiem ir grūti samierināties ar mirstību,” secina Gelatijs.
Mūsdienās pat Romas pāvests ir sapratis, ka nav vajadzības palikt amatā līdz pēdējam elpas vilcienam, bet diktatoriem šķirties no posteņa ir daudz grūtāk.
Vēlme līdz pēdējam turēties pie varas ir saprotama, jo asiņainie tirāni savas valdīšanas laikā ieguvuši daudz ienaidnieku, kas labprāt izrēķinātos ar pensionēto vadoni, ja būtu tāda iespēja.
Vispasaules proletariāta vadonis Ļeņins mūža nogalē jau bija pavisam slims un vārgs, tādēļ Staļins un pārējie kompartijas līderi ar viņu varēja diez ko nerēķināties.
Ļeņins nomira 53 gadu vecumā, bet viņa pēctecim Staļinam izdevās nodzīvot līdz 74 gadu vecumam. Staļins un viņa režīma īstenotā politika lika trīcēt bailēs miljoniem padomju pilsoņu, bet galu galā tieši šīs bailes padarīja Staļina mūža pēdējās stundas diezgan nožēlojamas: vadoni bija ķērusi trieka, bet neviens neuzdrošinājās ienākt viņa kabinetā, jo baidījās traucēt “tautu tēva” mieru un izraisīt viņa dusmas.
Tā viņš tur gulēja, apčurājies un pilnīgi bezspēcīgs, līdz beidzot tika izsaukti ārsti, kas vairs nespēja glābt vadoņa dzīvību.
Vēl viens pazemojums Staļinu piemeklēja vairākus gadus pēc nāves: sākotnēji viņa iebalzamētais līķis bija novietots mauzolejā līdzās Ļeņinam, bet 1961. gadā Hruščovs viņu izmeta no mauzoleja un apbedīja pie Kremļa sienas.
Staļina pirmskara sabiedrotais, nacistiskās Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers bija pieradis paļauties tikai uz sevi, tādēļ arī mūža beigas viņš izspēlēja pēc paša sastādīta scenārija. 1945. gada aprīļa beigās Hitlers bija iesprostots Berlīnes bunkurā, kam strauji tuvojās padomju karaspēks.
Hitlers negribēja padoties sava kādreizējā sabiedrotā, bet tagadējā ienaidnieka Staļina spēkiem, tādēļ nolēma izdarīt pašnāvību. Pirms tam viņš kā likumpaklausīgs pilsonis vēl pamanījās sarīkot kāzu ceremoniju, lai apprecētos ar ilggadējo mīļāko Evu Braunu.
Iebarojis viņai ciānkālija kapsulu, fīrers izdarīja pašnāvību, nošaujoties ar pistoli.
No vadoņa līdz “kanalizācijas žurkai”
Vēl nožēlojamāks liktenis piemeklēja Hitlera sabiedroto, Itālijas fašistu vadoni Benito Musolīni, kurš 1943. gada vasarā tika gāzts no posteņa un apcietināts.
Musolīni ar vāciešu palīdzību pamanījās izbēgt no apcietinājuma; 1945. gada aprīlī ar savu mīļāko Klāru Petači viņš taisījās bēgt tālāk uz Spāniju, bet itāliešu partizāni viņus notvēra un izpildīja nāvessodu.
Musolīni un vēl vairāku fašistu līķi tika nogādāti Milānā, kur tos izkarināja ar galvu uz leju vispārējai apskatei, lai ikvienam būtu iespēja paņirgāties par kādreizējo vadoni.
Līdzīgā veidā savu mūžu beidza ilggadējais komunistiskās Rumānijas vadonis Nikolaje Čaušesku ar sievu Elenu. 1989. gada decembrī Rumānijā sākās tautas sacelšanās, un Čaušesku ar helikopteru nācās bēgt no galvaspilsētas Bukarestes.
Taču drīz vien viņus noķēra, un armijas tribunāls komunistu vadonim un viņa sievai piesprieda nāvessodu. Bez liekām ceremonijām viņus pielika pie sienas un nošāva.
Viens no šāvējiem Dorins Marians Čirlans atceras: “Viņš ieskatījās man acīs un kliedza: “Lai dzīvo Rumānijas sociālistiskā republika! Vēsture mani attaisnos!””
Tribunāls ar nāvi sodīja arī ilggadējo Irākas vadoni Sadamu Huseinu, kurš šajā valstī ar dzelzs dūri valdīja no 1979. līdz 2003. gadam, kad tika gāzts pēc ASV vadītās starptautiskās koalīcijas iebrukuma.
Sadams pēc Bagdādes krišanas vairāk nekā pusgadu bēguļoja, bet 2003. gada decembrī viņu notvēra ASV karaspēks. Bijušais vadonis tika izdots Irākas jaunās varas izveidotam tribunālam, kas viņam piesprieda nāvessodu.
Diktators, uz kura sirdsapziņas bija daudzu cilvēku nāve, arī ķīmisko ieroču lietošana Irākas un Irānas kara laikā, savu mūžu beidza ar karātavu cilpu kaklā.
Konflikts ar amerikāņiem un citām NATO valstīm maksāja dzīvību arī ilggadējam Lībijas vadonim Muamaram Kadāfi, kurš 2011. gadā zaudēja cīņā ar citiem Lībijas kaujinieku grupējumiem, kas izmantoja NATO spēku atbalstu.
Tāpat kā Sadams Huseins, arī pulkvedis Kadāfi mūža beigās bija spiests bēguļot, līdz pretinieka karavīri viņu kā “kanalizācijas žurku” atrada kādā notekūdeņu caurulē, kur Kadāfi bija paslēpies. Karstasinīgie lībieši netērēja laiku nekādiem tiesas procesiem, bijušais vadonis turpat uz vietas tika pamatīgi iekaustīts, pēc tam nošauts.
Viņa līķi ievietoja lielveikala saldētavā, lai ziņkārīgie vēl dažas dienas varētu to apskatīt. “Šodienas notikumi kārtējo reizi pierāda, ka arī valdīšanai ar dzelzs dūri reiz nenovēršami pienāk gals,” sprieda toreizējais ASV prezidents Baraks Obama.
Grib izaudzināt troņmantnieku
Taču nebūt ne visiem diktatoriem mūža beigas ir tikpat asiņainas kā viņu upuriem. Ugandas vadonis Idi Amins, kurš tika turēts aizdomās pat par kanibālismu, nodzīvoja līdz 78 gadu vecumam un nomira dabiskā nāvē.
Vēl vairāki vadoņi, kuru vārds asiņainiem burtiem, ierakstīts 20. gadsimta vēsturē, nodzīvoja līdz 82 gadu vecumam: šādā vecumā nomira gan Ķīnas komunistu līderis Mao Dzeduns, gan Spānijas diktators Fransisko Franko, gan komunistiskās Ziemeļkorejas dibinātājs Kims Irsens. Kims pat pamanījās ielikt pamatus veselai Kimu dinastijai, jo pēc viņa nāves varu Ziemeļkorejā pārņēma Kims Čenirs, bet tagad valda mazdēls Kims Čenuns.
Iespējams, līdzīgu scenāriju gribētu īstenot arī Lukašenko, kurš jau vairākus gadus mērķtiecīgi gatavo līdera postenim savu jaunāko dēlu Nikolaju. 16 gadu vecais Koļa vēl ir pusaudzis, bet Batjka viņu vedis līdzi ārvalstu vizītēs, puika jau ir ticies ar Romas pāvestu, ASV prezidentu un citām slavenībām.
Baltkrievu opozīcija gan apņēmusies negaidīt tik ilgi, kamēr Lukašenko izdomās nodot varu Koļas rokās. Taču pagaidām opozīcijai nav izdevies vājināt Lukašenko dzelžaino tvērienu, un šķiet, ka viņš nolēmis turēties pie varas līdz pēdējam.
Baltkrievijas gadījumā optimistiskais scenārijs būtu kaut kas līdzīgs tam, kā Čīle atbrīvojās no ģenerāļa Augusto Pinočeta diktatūras.
Pinočeta vadītā hunta sagrāba varu 1973. gadā, viņš noturējās pie varas līdz 80. gadu beigām, kad piekrita demokrātijas atjaunošanai un labprātīgi atbrīvoja Čīles prezidenta posteni. Pinočets tā arī netika saukts pie atbildības par viņa režīma noziegumiem un nodzīvoja līdz 91 gada vecumam.
