Latvijā
"Latvijas Avīze" atmasko

Kas kaķiem liedz izteikties par politiskām tēmām? Saruna ar Andreju Judinu par viltus ziņām2


Andrejs Judins: “Galvenais kritērijs viltus ziņas bīstamībai ir tās apdraudējums sabiedrībai, vai tā ir radījusi nevēlamas sekas, būtisku kaitējumu.”
Andrejs Judins: “Galvenais kritērijs viltus ziņas bīstamībai ir tās apdraudējums sabiedrībai, vai tā ir radījusi nevēlamas sekas, būtisku kaitējumu.”
Foto: Karīna Miezāja

Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Sākoties Covid-19 epidēmijai, izolācijai, cilvēku sakāpinātai interesei par savu, tuvinieku un līdzpilsoņu veselību, viltus ziņas atkal nokļuvušas visas sabiedrības, ekspertu un likumdevēju uzmanības centrā.

Medijos parādās informācija, ka Saeimā notiek darbs pie likumdošanas pilnveidošanas, varbūt pat īpaša likuma pieņemšanas, kas palīdzētu cīnīties ar viltus ziņām. Bet vai tas maz iespējams?

Problēmai ir divas puses. Pirmkārt, cik tālu var iet cilvēka uzskatu un izteikšanās ierobežošana?

Tie, kuri piedzīvojuši padomju laikus, atceras – Latvijas PSR Krimināllikuma 65. pants paredzēja sodus par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Par “apmelojošu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu”, varēja sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz septiņiem gadiem.

Saprotams, šo likumu varēja vērst teju pret jebkuru cilvēku, kurš tika turēts aizdomās par “pretvalstisku noskaņojumu”, pat par nevainīgas politiskas anekdotes stāstīšanu. Bet arī demokrātiskās valstīs politiķi dažkārt nespēj turēties pretim kārdinājumam ierobežot vārda brīvību.

Vēl salīdzinoši nesen Latvijas Krimināllikumā bija 271. pants, kas paredzēja sodu par “valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu”. 2003. gada oktobrī to atcēla Satversmes tiesa, atzīstot par neatbilstošu Latvijas Satversmes 100. pantam: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Otrkārt, katru dienu mēs sastopamies ar jauniem tehnoloģiskiem izaicinājumiem.

Īpašas datorprogrammas spēj veidot ziņas “tieši jums”.

Iepriekšējās ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā kandidāti sūtīja atšķirīgus viedokļus sievietēm un vīriešiem, jauniešiem un senioriem, dažādām rasu un reliģiju grupām. Mēs sastopam interneta lapas – ziņu agregatorus –, kas atlasa un pasniedz tikai noteikta veida informāciju un viedokļus.

Pavisam jauns tehnoloģiskais rīks ir ­”deep fake”, ar mākslīgā intelekta palīdzību uzkonstruēts ticams video, kurā attēlojamā persona runā vai dara lietas, ar kurām tām nav pilnīgi nekāda sakara. Aizvien meistarīgāka kļūst cilvēku uzrunāšana un pārliecināšana. Vēl nesen uzsvars tika likts uz interneta lapām (kuras dažu valstu likumdošana jau kvalificē kā masu medijus), bet tagad aizvien populārāki kļūst viedokļu līderi.

Ar tiem cīnīties jau ir krietni grūtāk, jo demokrātiskā sabiedrībā nevienam nav liegts paust savu viedokli.

Bet ir vēl smalkāki triki. Mediji ziņo – “mūžībā devies Muris”. Viens no slavenajiem Rīgas domes kaķiem, kuri palīdzēja celt bijušā Rīgas mēra, pašreizējā Eiropas Parlamenta deputāta Nila Ušakova reitingu. Vai fotogrāfija ar kaķi, kurš iesnaudies uz Rīgas mēra rakstāmgalda, uzskatāma par politisku aģitāciju? Formāli – ne.

Kaut gan daudziem šī ziņa šķita nesalīdzināmi svarīgāka par Ušakova uzskatiem saimnieciskajos vai pilsētas attīstības jautājumos.

Pasaules populārākajam kaķim, “Instagram” zvaigznei Nalai ir 4,3 miljoni sekotāju. Kaķene ievērojama arī ar to, ka Covid-19 epidēmijas laikā sākusi “tirgot” sejas maskas ar savu attēlu. Nalai seko kaķi Grumpy ar 2,6 miljoniem un Lili Bub ar 2,4 miljoniem sekotāju.

Pagaidām viņi izrāda savas sejas un reklamē kaķu virtuves gardumus. Bet kas kaķiem liedz izteikties par politiskām tēmām, izplatīt viltus ziņas? Precīzāk – ne jau tieši viņiem, bet cilvēkiem, kuri stāv aiz šiem sociālo tīklu kontiem. Bet tas jau prasa izmeklēšanu un pierādījumus.

Pasaulē patlaban vērojama visai atšķirīga valsts iestāžu pieeja attieksmē pret viltus ziņu izplatītājiem. Ir vietas, kur internets tiek bloķēts (Ziemeļkoreja) vai filtrēts (Ķīna, Irāna). Spektra otrā galā – valstis, kas uzsvaru liek uz cilvēku izglītošanu un medijpratības paaugstināšanu (Somija).

Savukārt valstīs, kur likumdošanā noteikta atbildība par viltus ziņu izplatīšanu, to atpazīšanai parasti lieto trīs kritērijus. Pirmkārt, ziņa rada draudus cilvēka dzīvībai un veselībai. Otrkārt, tā ir ziņa, kas izraisa un provocē nekārtības, kurās cieš cilvēki.

Šajā kategorijā ietilpst arī nepatiesas ziņas par it kā notikušiem sociāliem, reliģiskiem vai nacionāliem konfliktiem. Treškārt, ziņa, kas rada draudus sabiedrībai svarīgas infrastruktūras darbībai. Tā var būt melu ziņa par iespējamu bumbu dzelzceļa stacijā, bīstamas ķimikālijas izplūdi vai iespējamu bankas sabrukumu.

Krievijā nesen ieviesta kriminālatbildība “par nepatiesas informācijas izplatīšanu par Covid-19 vīrusu, kas rada smagas sekas”.

Iespējamais sods – līdz pat pieciem gadiem cietumā.

Rodas jautājums – kas ir tā nepatiesā informācija, kas rada smagas sekas? Muļķīgu ārstēšanās paņēmienu reklāma, kas izraisa cilvēka nāvi – noteikti. Tāpat varam iedomāsimies situāciju – sociālajos tīklos tiek ievietota nepārbaudīta un nepatiesa ziņa, ka skolā N saslimis skolēns vai sociālajā mājā Y – kāds no klientiem.

Informācija radītu nopietnas sekas, uz laiku mainītu dzīvi simtiem cilvēku.

Bet ko darīt ar pilsoni, kurš sociālajā tīklā ieraksta, ka vīruss cēlies nevis no Uhaņas pārtikas produktu tirgus, bet gan no netāla Vīrusu pētniecības institūta, ko Ķīnas varas iestādes gan kategoriski noliedz? Tā ir ziņa, kas nerada nekādu kaitējumu cilvēkiem, vien grauj Ķīnas varas iestāžu prestižu. Tomēr pašas Ķīnas un tai draudzīgu valstu (un Krievija tāda ir) drošības iestādes varētu izrādīt īpašu interesi par šādu uzskatu paudējiem.

Pārmaiņas ir straujas. Arī mana personīgā sapratne par viltus ziņām, to raksturu un iespējamo kaitējumu mainījusies Covid-19 epidēmijas laikā, tātad dažos pēdējos mēnešos. Vai šādos apstākļos maz iespējams uzrakstīt pilnīgu, visaptverošu likumu, kas ievērotu visas iespējamās dzīves situācijas? Lai sīkāk uzzinātu par mūsu likumdevēju nodomiem, runājam ar Saeimas deputātu, tiesību zinātņu doktoru, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētāju ANDREJU JUDINU (“Jaunā Vienotība”).

Kas jūsu uzskatā ir viltus ziņa?

A. Judins: Pavisam īsos vārdos – patiesībai neatbilstoša informācija. Protams, ne jau katra nepatiesība ir bīstama sabiedrībai. Piemēram, cilvēks izfantazē, uzraksta un ar savu parak­stu publicē izdomātu stāstu vai romānu.

Nav problēmu. Bet situācijā, kad masu saziņas līdzekļos vai interneta portālos parādās ziņas, kas pēc noformējuma, ārējā veidola, pasniegšanas stila un pārliecinošā izklāsta atgādina ticamu informāciju un tomēr tāda nav, mēs sastopamies ar viltus ziņu.

Uzskatāms piemērs – ziņa par it kā mirušu Covid-19 pacientu brīdī, kad Latvijā vēl nebija reģistrēts neviens saslimšanas gadījums.

Bet vai problēma neslēpjas apstāklī, ka patiesība bieži vien ir relatīva? Kas vienam patiesība, otram meli. Poncijs Pilāts jau pirms diviem tūkstošiem gadu vaicāja – “kas ir patiesība?”

Ja cilvēks izsakās – šis nu gan nav nekāds pavasaris, laikam vasaras arī nebūs – tas ir viņa viedoklis. Katram ir tiesības paust savus uzskatus. Ja kāds apgalvo, ka valstī ir par maz demokrātijas, ka viņam nepatīk valdības vai Saeimas darbs, ka viņš vairs netic nevienam politiķim, tas ir viņa uzskats. Subjektīvais viedoklis, attieksme, uz ko tiesības ir katram no mums.

Tāpat, ja šajās dienās kāds deputāts apgalvo, ka valstī notiek apvērsums, varas sagrābšana, jo Saeimas sēde, lūk, Covid-19 pandēmijas laikā pilnībā notiek nevis Jēkaba ielas namā, bet gan attālināti, tā ir viņa personīgā attieksme, viņš šādi interpretē likumu. Bet apgalvojums – “valdība vai Saeima nolēma” – un tālāk seko izdomājumi, meli un faktu viltošana, jau uzskatāms par viltus ziņu.

Vai esošā likumdošana jau neparedz sodu par viltus ziņām? Tā mēs atkal atgriežamies pie viltus ziņas definīcijas!

Vai atceraties – pirms gadiem piecpadsmit, pat desmit mēs vēl runājam nevis par viltus ziņām, bet gan par patiesībai neatbilstošu informāciju. Tagad pēc moderno informācijas tehnoloģiju, interneta, vied­tālruņa un sociālo tīklu parādīšanās situācija ir būtiski mainījusies, turklāt tā mainās nepārtraukti.

Dzirdēts viedoklis, ka likumā nepieciešams ierakstīt, definēt viltus ziņu. Bet mums jau ir likuma panti, kas paredz sodu par huligānismu, par sabiedriskā miera un kārtības traucēšanu. Tāpat krimināli sodāma ir finanšu sistēmas stabilitātes ietekmēšana.

Apzināta, mērķ­tiecīga melīgas informācijas izplatīšana par kādas bankas it kā slikto finansi­ālo stāvokli.

Jebkuram cilvēkam ir tiesības kritizēt citus, ironizēt, pajokoties – lūdzu. Bet likums paredz atbildību par neslavas celšanu, par goda vai cieņas aizskaršanu, par nacionālā un etniskā naida kurināšanu. Tāpat, ja kāds reklamē un pārdod brīnumzāles, ka izārstē jebkuras kaites, tā ir krāpniecība. Noziedzīgs nodarījums, par ko paredzēta kriminālatbildība.

Galvenais kritērijs viltus ziņas bīstamībai ir tās apdraudējums sabiedrībai, vai tā ir radījusi nevēlamas sekas, būtisku kaitējumu. Ne vienmēr šāda rīcība ir precīzi definējama. Piemēram, vai likumā var ierakstīt tādu jēdzienu kā “panikas celšana”?

Var jau pētīt, kas ir panika no socioloģiskā, medicīniskā vai psiholoģiskā viedokļa.

Bet mūs interesē nevis tas, bija vai nebija panika, bet kādas un cik bīstamas sekas tā ir radījusi.

Covid-19 pandēmijas laikā daudzviet pasaulē bija vērojama paniska iepirkšanās. Ja tiek izplatītas baumas, ka drīz aptrūksies cukurs, sāls vai tualetes papīrs un šīs preces sāk pastiprināti izpirkt, tas sabiedrībai būtisku kaitējumu varbūt neizdarīs. Bet ja cilvēki sociālajos tīklos saņem informāciju, ka spirta tvaiku ieelpošana palīdz cīnīties ar Covid-19, un sāk vairākas reizes dienā likt uz deguna šņabja kompreses – ko tad? Smieties vai raudāt?

Un te mēs nonākam pie medijpratības! Ar juridiskiem instrumentiem, ar vainīgo sodīšanu vien viltus ziņas neapkarosim. Tāpēc ir svarīgi veicināt sabiedrības medijpratību. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri prot ātri atpazīt viltus ziņas, un ir arī tādi, kuri viegli uz tām uzķeras. Tomēr salīdzinājumā ar citām valstīm situācija pie mums nav slikta. Latvijas cilvēki ir kritiski domājoši, viņi akli neuzticas jebkurai informācijai, cenšas to pārbaudīt.

Un tomēr dažas valstis cenšas attīstīt īpašu likumdošanu viltus ziņu apkarošanai. Vai arī Latvija gatavojas iet šo ceļu? Pieņemt likumu, kas paredz kriminālatbildību par viltus ziņu izplatīšanu?

Patiešām, pagājušajā gadā Saeimā notika diskusija par šāda likuma nepieciešamību. Taču uzaicinātie eksperti ieteica ne­steigties. Kā jau teicu, esošā likumdošana atļauj visai efektīvi cīnīties ar viltus ziņām. Turklāt tikai tagad sāk veidoties mūsu tiesu prakse.

Sagaidīsim, kāds būs tiesas spriedums viltus ziņu izplatīšanā apsūdzētā Nika Endziņa lietā.

Neskriesim, nemēģināsim steigā saražot likumus un tad domāt, kā tos piemērot. Tas nav pašmērķis. Varbūt izrādīsies, ka pietiek ar jau esošās likumdošanas pilnveidošanu. Taču, ja redzēsim, ka tiek veiktas nelikumīgas darbības, bet likumdošanas dēļ to priekšā esam bezspēcīgi, tad likums būs jāgroza.

Vai Saeimas deputāti, kuri iestājas par šādu likumu izstrādi, ir izjutuši spiedienu no valsts drošības dienestiem? Piemēram, no Satversmes aizsardzības biroja?

Kā tas iespējams!

Jo jūs taču cenšaties ierobežot Satversmē noteiktās brīvības! Konkrēti – Satversmes 100. pantu.

Bet lasiet Satversmi tālāk! Ko saka tās 116. pants? Ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Vārda brīvība nevar būt absolūta.

Kādas iestādes Latvijā seko viltus ziņām? Lasīju, ka bijušais deputāts Kārlis Seržants (ZZS) izteicies, ka policijā varētu veidot atsevišķu nodaļu, kurā strādātu dezinformācijas ierobežošanas eksperti. Piemēram, šī nodaļa varētu brīdināt interneta portālus, ja tajos publicētās ziņas uzskatāmas par meliem.

Valsts policija jau to dara! Savukārt Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policija pēta viltus ziņas un to avotus, kas rada apdraudējumu valstij, cenšas graut tās pamatus. Piemēram, seko līdzi mērķtiecīgi izplatītajiem viedokļiem par Latviju kā “neizdevušos valsti”, ka viss ir slikts, sagrauts un nozagts. Kurš to dara, kāpēc, no kurienes aug kājas. Viltus ziņu problēma ir sarežģīta, izaicinājums ir nopietns.

Tāpēc arī mūsu atbildei jābūt kompleksai un visaptverošai. Policija un drošības dienesti veic savu darbu. Saeima strādā pie likumdošanas. Mediji, “Latvijas Avīzi” ieskaitot, izglīto cilvēkus. Neaizmirsīsim, ka viltus ziņas mērķis ir individuālais cilvēks.

Saistītie raksti

Tāpēc cīnīties ar tām var katrs no mums – jūs, es, ikviens cilvēks. Starp citu, Valsts policijas interneta mājas lapā var sniegt informāciju ne tikai par iespējamiem noziegumiem, bet arī par aizdomīgām viltus ziņām. Izmantosim šo iespēju! Esmu pārliecināts, ka kopīgiem spēkiem ar viltus ziņām galā tiksim.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
IE
Ināra Egle
Latvijā
“Bija vienalga, ar ko strādāt kopā.” Talsos varu pārņēmusi Nacionālā apvienība
10 stundas
LE
LETA
Latvijā
Jūrmala vēl nepieņem lēmumu ieviest iebraukšanas maksu pilsētā uz visu gadu
10 stundas
LL
Lilija Limane
Latvijā
Balvēnieši lepojas ar partizāniem. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1920. gada 14. jūlijā
11 stundas

Lasītākie

IK
Ilze Kalve
Pasaulē
Slēgta “latviešu pilsēta” Lestera. Tautieši Anglijā pastāsta, kāda ir situācija uz vietas slēgtajā pilsētā
7 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Par no zemes izraktu 1938.gada “Iž” bisi četri mēneši cietumā 1
8 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Valsts, mazākais, izturējusies netaktiski, lai neteiktu sadistiski, pret nabadzīgiem cilvēkiem 1
8 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Filmu cienīgas intrigas Latvijā – par bandītiem, kuri spridzināja cilvēkus, bēga uz Krieviju un meloja policijas labā
21 stundas
LE
LETA
Veselam
Pēdējo divu nedēļu laikā Latvijā reģistrētas 11 ar Covid-19 inficētas personas, kas iebraukušas no Krievijas
6 stundas