“Šis paver ceļu nākotnes kariem!” Pabriks skarbs par Rietumu līderu bezzobaino rīcību 0
Dr. Artis Pabriks, domnīcas “Northern Europe Policy Centre” direktors
Aļaskā ir notikusi ASV prezidenta Trampa tikšanās ar Krievijas diktatoru Putinu, un šī tikšanās ir vērtējama kā Putina diplomātiskā uzvara. Putins vienmēr ir gribējis būt līdzvērtīgs pasaules spēcīgākās valsts prezidentam, un viņa plāns Krievijai ir tāds pats kā prezidenta Trampa plāns ASV, proti, Putins vēlas padarīt Russia Great Again. Pateicoties šim Aļaskas samitam un Rietumu pretīmnākšanai, Putins ir pietuvinājies savam mērķim.
Pirmkārt, pateicoties Trampa uzaicinājumam, ir pārtraukta Putina starptautiskā izolācija, un viņš kā valsts līderis ir atgriezies apritē, neskatoties uz to, ka 2023. gadā Starptautiskā krimināltiesa lēma, ka Putins ir potenciālais kara noziedznieks.
Otrkārt, Aļaskas tikšanās devusi pamatu domāt, ka šādas tikšanās ar Putinu notiks arī turpmāk, un tas dos Krievijas propagandai iespēju apgalvot, ka ledus ir salauzts, Rietumi ieklausās “leģitīmajās” Krievijas interesēs – un viņiem būs taisnība.
Treškārt, Putins ne par matu nav atkāpies no savām teritoriālajām, politiskajām un ideoloģiskajām prasībām, kamēr ASV un Eiropa izrāda lielu vēlmi rast kompromisu, lai Krievijas karu pret Ukrainu pārtrauktu. Protams, mūsu sabiedrotajiem padomā ir kompromiss, kas pamatā balstīts uz Ukrainas piekāpšanos Krievijai, nevis agresorvalsts sodīšanu par kara uzsākšanu un tā radītajām ciešanām. Šī iemesla dēļ Aļaskas samita dienu, 15. augustu, esmu nodēvējis par Melno piektdienu.
Kādu starptautiskās politikas turpinājumu mēs varētu sagaidīt jau tuvākajās dienās?
Dienu pēc Aļaskas samita Apvienotās Karalistes premjers Keirs Starmers nāca klajā ar paziņojumu, kurā izteica lielu pateicību prezidentam Trampam par šo iniciatīvu izbeigt karu Ukrainā, apliecināja eiropiešu vēlmi strādāt kopā ar ASV pie miera plāna un drošības garantijām Ukrainai, kā arī apliecināja starptautisko atbalstu Ukrainai.
Tomēr rūgtā reālpolitika ir tāda, ka eiropiešiem, tostarp arī AK, ir maza ietekme uz Trampa vai Putina lēmumiem. Putinu neinteresē tikšanās ar Eiropas līderiem, jo tas nepadara viņu par lielvalsts vadītāju, kamēr tikšanās ar Trampu atdod Krievijas diktatoram vajadzīgo statusu.
Šo nedaudz nicīgo Krievijas attieksmi pret Eiropas politiķiem ir veicinājuši paši eiropieši, jo tā vietā, lai nāktu klajā ar savām kara pārtraukšanas idejām, iniciatīvu viņi atdevuši Trampam un Putinam, aprobežojoties ar diplomātiskiem paziņojumiem, nosodījumiem vai glaimiem.
No Rietumu uzstādījumiem ir pazudusi prasība atvilkt Krievijas karaspēku – ja ne uz 2014. gada situāciju, tad vismaz uz 2022. gada februāra pozīcijām. Eiropa turpina pirkt Krievijas gāzi un naftu caur trešajām valstīm, aizbildinoties ar to, ka nevēlas ciest ekonomiskas problēmas, strauji mainot tirdzniecības politiku. Eiropas valstis nav gatavas arī konfiscēt un atdot Ukrainai tos simtus miljardu Krievijas naudas, kas atrodas Eiropas bankās. Eiropa nav gatava ierobežot Krievijas pilsoņu tūrismu savos kūrortos un pilsētās. Tāpat eiropiešu militārā industrija un militārās spējas netiek attīstītas tempos, kas atbilstu Krievijas radītajiem ģeopolitiskajiem izaicinājumiem. Citiem vārdiem – Eiropa turpina sēdēt balkonā un komentēt notikumus pasaulē bez nopietnas politiskās vēlmes tos reāli ietekmēt.
Šī visa rezultātā, lai arī eiropiešiem ir kārtis un pat trumpji rokās, nekas neliecina, ka tie tiks izmantoti šajā ģeopolitiskajā spēlē, kas dod iespēju Putinam apspēlēt gan Eiropu, gan ASV.
Kāds varētu būt iespējamais miera piedāvājums tuvākajās nedēļās un kā to vērtēt?
Pastāv lielas bažas, ka Rietumi izdarīs lielu spiedienu uz Ukrainu, lai tā akceptē, ka Krievija kontrolē visas iekarotās teritorijas. Par kara pārtraukšanu Krievija tiks atalgota ar de facto atļauju atgriezties starptautiskajā apritē politiski un ekonomiski. Ukrainai tiks apsolītas drošības garantijas bez iestāšanās NATO. Pastāv liela iespēja, ka šīs drošības garantijas būs jāapmaksā eiropiešu nodokļu maksātājiem un eiropiešu karavīriem, jo ASV neplānos savus karavīrus sūtīt uz Ukrainu. Tas, savukārt, nozīmēs, ka šādas eiropiešu garantijas nebūs neko labākas par Budapeštas memoranduma garantijām 1994. gadā.
Rietumu valstis būs atkāpušās no pašu deklarētajiem principiem, ka robežas nevar mainīt ar spēku. Putins vienlaikus būs sagrāvis transatlantisko vienotību un sabiedroto savstarpējo uzticēšanos, jo pat ja Ukraina nav NATO valsts, visi to vērtēs kā precedentu, kas var tikt atkārtots. Līdz ar to arī NATO 5. pants tiks vēl vairāk devalvēts. Papildus tam citas reģionu valstis sapratīs, ka Rietumi un sevišķi eiropieši nav gatavi savas intereses un vērtības aizstāvēt ar ieročiem rokās.
Līdz ar to mans vērtējums šādam potenciālajam mieram ir ļoti skarbs. Tā ir Ukrainas nodošona un Rietumu diplomātiskā sakāve, kas paver ceļu nākotnes kariem. Protams, šādu Melnās piektdienas scenāriju vēl var mainīt. Tam ir vajadzīga tikai viena, neliela lieta – politiskā griba. Vai mūsu līderiem tāda ir?
