Zanders: Krievija pret mums visiem pielieto arī “nervu karu” 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Krievija varētu atsaukt Ukrainas un Baltijas valstu neatkarības atzīšanu, otrdien izteicies Krievijas Valsts domes deputāts Jevgeņijs Fjodorovs.
Šādu vēsti varējām izlasīt Latvijas galvenajās interneta vietnēs, “Latvijas Avīzi” ieskaitot.
Ir divi varianti, kā pret šādiem paziņojumiem izturēties. Pirmais: ignorēt, jo vai nu mazums kaimiņvalstī alternatīvi apdāvinātu cilvēku ar piekļuvi medijiem.
Otrais: totalitārā valstī, kāda ir Krievija, pat “ierindas” deputātu individuāli izvirdumi tādi ir tikai šķietami (proti, tie ir saskaņoti ar augstāku priekšniecību), tādēļ šāda izrunāšanās jāuztver nopietni. Domāju, ka pamatoti ir abi varianti.
No vienas puses, piemēram, arī ASV Kongresā ir politiķi, kuru paziņojumi vairāk attiecas uz kognitīvo izkropļojumu izpētes jomu. Tāpat zemē metama nav versija, ka šādi totalitārā režīmā notiek mēģinājumi izkalpoties.
Ja jau Vadonis ir sācis runāt par Pēteri I, ir liels kārdinājums ar savu atklāsmi censties, lai Vadonis tevi pamana un ieceļ saulītē. No otras puses, pats iebrukums Ukrainā spiež domāt, ka irgošanās par Krievijas puses paustiem murgiem nozīmē aizmirst, ka dažiem murgi ir svēta patiesība (starp citu, daudzu Trampa fanu ASV piekoptās sazvērestības teorijas arī neizceļas, saudzīgi sakot, ar racionalitāti). Tātad – kā šādus paziņojumus uztvert?
Pirmkārt, jāpatur prātā, ka, pat ja šāda “neatzīšana” notiktu, nav iemesla panikai. Ir radikālās palestīniešu grupas, kuras joprojām neatzīst Izraēlas kā valsts pastāvēšanas tiesības un kā savu mērķi deklarē Izraēlas valsts iznīcināšanu.
Ķīna nekad nav atzinusi Taivānas tiesības pastāvēt neatkarīgas valsts formā, turklāt Pekinai patiešām izdodas sacūkot Taivānas situāciju pasaulē (pārstāvniecība starptautiskās struktūrās, diplomātiskā atzīšana utt.). Skaidrs, ka šāda situācija rada papildu stresu gan Izraēlā, gan jo vairāk Taivānā, tomēr nedomāju, ka cilvēki šajās valstīs ir visam atmetuši ar roku, histērijā šņukst un masveidā krāmē čemodānus.
Otrkārt, Fjodorovs &Co veic būtībā loģiskas darbības psiholoģiskā kara ietvaros. Mēs pēdējo mēnešu laikā jau esam apraduši ar to, ka Krievija ik dienu īsteno ne tikai militāru, bet arī psiholoģisku agresiju pret Ukrainu, mums patiesībā nebūtu jābrīnās, ka šāda kara “fronte” ir daudz plašāka.
Kādas varētu būt mērķauditorijas un tām domātie vēstījumi? Pirmais uz mēles prasās Krievijas iekšējā auditorija šovinisma psihozes kurināšanas kontekstā.
Tomēr, atklāti sakot, man šķiet, ka Kremlim par šo pašmāju auditoriju ir nospļauties, jo ir pārliecība, ka to var kontrolēt un savaldīt. Tādēļ pirmā lielā mērķauditorija ir t. s. kolektīvie Rietumi.
Vēstījums: jūsu (respektīvi, Rietumu) noteiktās sankcijas, pat mūsu sākotnējo plānu Ukrainā neizdošanās nekādi mūs neietekmē, mēs esam tikpat kareivīgi un ambiciozi. Mēs nevis mīkstinām toni, bet radikalizējam. Baidieties!
Otrā mērķauditorija: Kremļa naratīvu piekritēji Baltijā. Vēstījums līdzīgs: mēs (Krievija) esam tikpat vareni, mēs par jums neesam aizmirsuši, augstāk galvu, biedri! Esmu diezgan drošs, ka pēc tekstiem par Baltijas valstu neatkarības neatzīšanu Latvijā un Igaunijā starp tiem, kuri ir mazliet, kā saka, pierāvušies pēdējo mēnešu laikā, daļa atspirgs garā un kaujinieciskumā.
Trešā auditorija ir Baltijas valstu iedzīvotāji kopumā. Manuprāt, objektīvā situācija ir tāda, ka vērā ņemama sabiedrības daļa situāciju vērtē modelī – un te nav pat ko pārmest – “ar trakiem pa labam”.
Citiem vārdiem sakot, mērķis ir panākt, lai daļa vēlētāju, kuri nekādā ziņā “pret” Ukrainu vai “par” Krieviju, sāk veidot noskaņu, un attiecīgi spiedienu uz eliti, ka varbūt tomēr mēs (Baltija) varētu uzvesties klusāk un lieki Kremli nekaitināt.
Man nav iebildumu pret prātīgumu, bet te vērts atgādināt, ka Gruzijā pēdējos gados valdošā partija ļoti cenšas Kremli nekaitināt, bet tas nekādi neattur Krieviju no Gruzijas pilsoņu nolaupīšanas Gruzijas un t. s. Dienvidosetijas saskarsmes rajonos, no Krievijas militārpersonu provokatīvās vazāšanās šajos rajonos utt.
Savukārt, ja prātīguma modelis saistās ar bažām, ka šāda Krievijas muldēšana aizbaidīs ārvalstu investorus, tad jāsaka, ka, ja vien potenciāls biznesam ir, investori rosās pat tādos Āfrikas nostūros, kur mierīgas dzīves tā īsti nav bijis nekad. Galu galā vismaz līdz pēdējam laikam Rietumi nebaidījās ieguldīt arī Krievijā, labi zinot tiesisko vidi šajā valstī, teiksim, tās specifiskumu.
Tādēļ vēlreiz: vieglprātīgi izturēties pret Krievijas kārtējo izlēcienu nevajadzētu, tomēr jāatceras, ka paralēli militārajam notiek arī t. s. nervu karš. Kremlim nomākta, tramīga sabiedrība Rietumos ir ļoti nepieciešama.
