Armands Krauze: Es laboju iepriekšējo ministru kļūdas 64
Biedrība “Zemnieku saeima” Latvijas lauksaimniekus aicina uz protestiem, lai pievērstu uzmanību sasāpējušiem, pēc biedrības domām nerisinātiem jautājumiem. Zemnieki uzskata, ka trīs mēnešu laikā kopš lauksaimnieku ārkārtas sapulces Slampē ir atrisināta tikai viena no prasībām nozares sakārtošanai, savukārt zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS) saka – tā nav taisnība, Zemkopības ministrija pie visiem šiem problēmjautājumiem strādā, daļa vēl ir procesā, bet ir arī tādi, kuri jau ir atrisināti. Kāda īsti ir situācija ar biedrības izvirzīto prasību risināšanu, LA.LV jautāja ministram Armandam Krauzem.
Zemnieku protesti notiek visā Eiropā – Francijā, Vācijā, Beļģijā, Lietuvā… Pirmdien šo valstu sarakstam piepulcēsies arī Latvija. Vai problēmas, pret kurām Eiropas zemnieki protestē, ir savstarpēji saistītas, vai arī Latvijas zemnieku prasības ir atšķirīgas?
Katrā valstī iemesli ir atšķirīgi. Piemēram, Vācijā valdība gribēja samazināt bezakcīzes degvielu un aplikt ar nodokli transportu, Lietuvā jāatgriež atpakaļ vairāk kā 100 000 hektāru apartu un ražošanā esošu pļavu, kas ir milzīgs zaudējums lauksaimniekiem, Francijā, arī daudzās Vācijas pavalstīs, vēl nav uzsākta maksājumu izmaksa zemniekiem. Latvijā tas viss nedraud un šie protesti ir vairāk par tām neizdarībām, kas bijušas iepriekš. Piemēram, “Kopējās lauksaimniecības politikas Latvijas Stratēģiskajā plānā” visas šīs birokrātiskās normas tika ieliktas 2021., 2022.gadā, tātad ministra Kaspara Gerharda laikā. Mums šī problēmu gūzma nāk līdzi, un tās ir jārisina. Tā kā šos plānus apstiprina Briselē un ministrs ar savu rīkojumu tos grozīt nevar, tad šis process aizņem laiku līdz pat pusgadam.
Pagājušajā gadā Stratēģiskais plāns gan tika grozīts, taču ministrs [Didzis] Šmits to izgrozīja tikai dažos jautājumos, nevis visos, ko tagad lauksaimnieki prasa. Es to daru un laboju iepriekšējās kļūdas. Domāju, biedrība “Zemnieku Saeima” šos protestus rīko gan solidarizējoties ar protestētājiem pārējā Eiropā, gan ņemot vērā pārlieko birokrātiju un arī situāciju nozarē, kad pagājušais gads bija slikts, cenas ir kritušās un produkciju pārdot ir grūti, jo Eiropā un pasaules tirgos nonāk daudz lētākā Krievijas un Ukrainas produkcija. Tā ir tā kopējā neapmierinātība. Bet varu apliecināt, ka mēs no savas puses esam izdarījuši ļoti daudz, tai skaitā valsts piešķīrusi vēl papildu finansējumu šim gadam 12 miljonu eiro apmērā kredītprocentiem un apdrošināšanai. Tikai šīm divām pozīcijām atvēlētā summa vien kopumā sasniedz 39,7 miljonus eiro.
Paskaidrojiet, lūdzu, sīkāk, kāds konkrēti ir lauksaimnieku ieguvums no šiem 12 miljoniem?
Maksājumi par kredītiem ir būtiski pieauguši visai sabiedrībai, tai skaitā arī par ražošanas attīstībai ņemtajiem aizdevumiem lauksaimniekiem. Tādēļ zemnieki var vērsties pie Lauku atbalsta dienesta (LAD), lai līdz 4% no kredītprocentiem nosegtu no valsts līdzekļiem. Ja šie procentu maksājumi ir līdz četriem procentiem, tad nosegti tiek visi, un praktiski zemniekam ir kredīts ar nulles procentu likmi. Ja procentu likme ir augstāka par 4%, tad lauksaimnieks nedaudz piemaksā. Pēc šī atbalsta veida vienmēr ir bijis liels pieprasījums, bet zinot, ka kredītu procentu likmes ir augušas un līdz ar to pieprasījums būs vēl lielāks, mēs attiecīgi esam pie šī jautājuma strādājuši un ieplānojuši arī tam lielākus līdzekļus – iepriekš šim nolūkam bija paredzēti vairāk kā 12 miljoni eiro, šogad būs pieejami 24 miljoni.
Otra nozīmīga joma ir apdrošināšana. Pagājušā gada pieredze ar dabas stihiju nodarīto postījumu zaudējumiem rādīja, ka daudzi zemnieki nebija apdrošinājušies. Es ceru, ka šogad savu sējumu un dzīvnieku apdrošināšanā zemnieki būs naskāki, tas tiešām ir nepieciešams. Taču apdrošināšanas polišu kopējās izmaksas ir pieaugušas, un tāpēc arī šajā programmā pieejamais finansējums ir palielināts – ja pagājušajā gadā apdrošināšanas polišu izmaksu daļējai segšanai bija pieejami 10 miljoni eiro, tad šim gadam Zemkopības ministrija panākusi kopējā finansējuma palielinājumu līdz vairāk kā 15 miljoniem eiro. Domāju, tas ir pietiekami nopietns pieaugums, lai veicinātu apdrošināšanos.
Viena no zemnieku prasībām ir birokrātijas samazināšana lauksaimniecības nozarē. Biedrības “Zemnieku Saeima” vēstulē ir vairāki punkti, kuros prasīts pieņemt lēmumu nedēļas laikā. Tas attiecas gan uz tiešsaistes atskaišu sistēmu obligātas izmantošanas atcelšanu līdz brīdim, kamēr tās būs lietotājiem draudzīgas, gan sējumu un dzīvnieku apdrošināšanas programmas nepārtrauktību, gan lēmumu par ALTUM apgrozāmo līdzekļu programmas paplašināšanu lauksaimniekiem. Ir reāli to nedēļas laikā izdarīt?
Pirmkārt daudzas lietas no tā jau ir izdarītas. Tas nedēļas termiņš vairāk ir tāda kā šo protestu organizētāju publicitāte. Piemēram, attiecībā uz apdrošināšanas nepārtrauktību tādu lēmumu jau sen esmu pieņēmis un pērn uzdevu izstrādāt Ministru Kabineta noteikumus, kas ļautu šai programmai pieteikties visu laiku. Es šai lietai rūpīgi sekoju līdzi, jo arī pats esmu lauksaimnieks. Tāpēc zinu, ka pagājušā gada laikā tā vecā kārtība tika pārtraukta, pieteikties apdrošināšanas kārtai varēja tikai vienu mēnesi un tas bija pilnīgi nejēdzīgi. Atceros, ka informācijas nebija un, ja iepriekš varēja iesniegt apdrošināšanas polisi jau decembrī, tad aizpagājušā gada decembrī kārtas nav, janvārī un februārī arī nav… Meklēju informāciju attiecīgo iestāžu mājaslapās, bet tās nav, zvanu no Apvienotā saraksta ieceltajam Zemkopības ministrijas parlamentārajam sekretāram Edgaram Putram, viņš arī neko nezina. Ļoti daudzi zemnieki bija neziņā. Tad pēkšņi jūlijā atvēra to kārtu, viena mēneša laikā ātri bija jāpiesakās, un aiztaisīja to kārtu atkal ciet. Tā bija ļoti slikta un pilnīgi nepieņemama kārtība. Šo jautājumu esmu uzdevis atrisināt, Ministru Kabineta noteikumu projekts ir izstrādāts, šobrīd tas atrodas saskaņošanas procesā, un tiks virzīts tālāk uz valdību.
Vai tas nozīmē, ka galvenokārt vainojamas komunikācijas problēmas un lauksaimnieki to gluži vienkārši nezina?
Visi zemnieki to, visticamāk, tiešām nezina, taču organizācijām par to ir jāzina, jo Ministru Kabineta noteikumu grozījumi tiek izstrādāti un saskaņoti sadarbībā ar lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām, kuras piedalās darba grupās un sniedz savus priekšlikumus. Piemēram, ja pamatojoties uz Stratēģisko plānu runājam par šo Lauksaimniecībā izmantojamo zemju (LIZ) sistēmu, tad pašlaik ministrijā katru nedēļu notiek sanāksmes, kurās tiek spriests par priekšlikumiem. Slampē (lauksaimnieku ārkārtas sapulcē 2023.gada 2.novembrī – red.) bija vienošanās par to, ka sistēma tiek atvieglota, atskaites var iesniegt jebkurā formātā un arī iesniegšanas termiņi tiek pārcelti. Tas viss ir izdarīts – atskaites var iesniegt dažādos formātos un termiņš pārcelts uz 5.februāri. Sistēma nav jāatceļ – kad tā būs pabeigta un nodota, tad lauksaimniekam dati būs jāievada reizi gadā, vienkārši nospiežot pogu un tos eksportējot no savām privātām sistēmām.
Šobrīd pie LIZ sistēmas pilnveidošanas notiek intensīvs darbs, lauksaimnieki piedalās tās testēšanā un informē par trūkumiem, tā kā viss ir procesā. Uzskatu, ka līdz gada beigām ir jāspēj to nodot ekspluatācijā. Tā kā tas, ko zemnieki prasa, jau ir nolemts un tiek darīts.
Ja kāds saka, ka lauksaimnieku organizācijas to nezina, tad tā nav patiesība. Redzot, ka organizāciju pārstāvji nāk un piedalās [darba grupu sanāksmēs], viņi ir tai procesā iekšā un zina, kas notiek. Arī tas, ka izpildīta tikai viena zemnieku prasība, nav patiesība. Publiskajā telpā šai sakarā izskanējis pietiekami daudz neobjektīvas informācijas. Te gan es varētu nedaudz vainot arī sevi, ka neesmu pietiekami daudz komunicējis.
Kāpēc, tādā gadījumā, tik liela un sena nevalstiskā organizācija kā biedrība “Zemnieku Saeima” raksta vēstuli, kuru izlasot rodas iespaids, ka Zemkopības ministrija lauksaimnieku atbalstam neko nedara un tūlīt nozarē būs katastrofa?
Domāju, savā ziņā šīs aktivitātes ietekmē arī citviet Eiropā norisošie procesi. Tā sakot, citās valstīs zemnieki protestē, bet mēs neko nedarām… Kopumā mēs Latvijā cenšamies tiekties uz Skandināvijas modeli, bet dažreiz vairāk skatāmies uz dienvidiem. Skandināvijā šobrīd tādi protesti nenotiek, jo tur ir ļoti spēcīgas zemnieku organizācijas, kas kopā ar ministrijām strādā un kopīgi panāk risinājumus. Arī mēs sadarbojamies ar lauksaimnieku organizācijām un risinājumi būs, bet diezin vai visi ar tiem būs apmierināti. Jāsaprot, ka “Zemnieku Saeima” ir tikai viena no daudzajām lauksaimnieku organizācijām un risinājums būs tāds, lai nāktu par labu lauksaimniecības nozarei kopumā, vērā tiks ņemti dažādu organizāciju priekšlikumi.
Lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām attiecībā uz protestu nepieciešamību nav vienota viedokļa. Piemēram, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome (LOSP) gan atzīst, ka iepriekšējā gada iespaidā lauksaimnieki ir neapmierināti un uzvilkušies, taču tas nav skaidrs pamatojums protestu rīkošanai. Līdzīgos ieskatos ir arī vairākas citas lauksaimnieku organizācijas.
Tam, ka zemnieki ir neapmierināti, varu piekrist. Kā lauksaimnieks esmu tiešām neapmierināts ar to “putru”, kas Zemkopības ministrijā ievārīta 2021. un 2022.gadā, bet ņemot vērā manu pašreizējo amatu, es pats un arī ministrija strādājam, lai šo birokrātiju mazinātu. Kā piemēru varu minēt kaut vai to pašu iesniegumu iesniegšanu apdrošināšanas kārtām…
Zemnieku prasību saraksta pirmajā punktā ir tūlītējs Krievijas un Baltkrievijas visu pārtikas produktu un lopbarības importa aizliegums. Kā veicas ar šīs prasības izpildi?
Koalīcijā esam vienojušies par Krievijas un Baltkrievijas graudu importa aizliegumu un esam arī izanalizējuši citu valstu pieredzi, kā tas izskatās no Eiropas Savienības likumdošanas skatu punkta. Importu no kādas konkrētas valsts vai arī trešajām valstīm, balstoties uz produkcijas nekaitīguma un citiem riskiem, mēs Latvijas teritorijā varam aizliegt. Savukārt tranzītu neviena valsts Eiropā nav aizliegusi, jo tas nonāktu pretrunā ar Eiropas Savienības kopējā tirgus principiem un tas arī ir pretrunā ar tiem principiem, ko saistībā ar pārtikas piegādi tām valstīm, kurās draud bads, atbalsta Apvienoto Nāciju organizācija. Līdz ar to šo graudu tranzītu cauri Latvijai mēs nevaram aizliegt. Jāsaka arī, ka Latvijai, vienai pašai aizliedzot tranzītu, tas neko nedos, jo ir ļoti daudzi citi tranzīta ceļi tepat no Baltijas jūras ostām, Melnās jūras ostām un Krievija pa tiem tāpat var eksportēt savus graudaugus. Bet attiecībā uz importu mēs rīkojamies un tur ir vairāki soļi – uz Saeimu tiks virzīts likums par Krievijas un Baltkrievijas graudu importa aizliegumu, iestrādājām arī Ministru Kabineta noteikumos, ka tiem uzņēmumiem, kuri vēlas saņemt valsts atbalstu, izejvielas nedrīkst būt nākušas ne no Krievijas, ne Baltkrievijas. Treškārt mēs pastiprinām kontroli uz robežām, palielinām maksas par kontrolēm un pastiprinām tās gan attiecībā uz produktu kvalitāti, gan arī izcelsmi. Šis pasākumu komplekss arī atbilst tam, ko zemnieki prasa attiecībā uz importa ierobežošanu.
Tāpat tiek prasīts aizliegt saņemt publisko finansējumu jebkādās valsts administrētās atbalsta programmās uzņēmumiem, kuri izmanto Krievijas pārtikas produktus un izejvielas. Kā domājat šo izkontrolēt?
Attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecībai, ir stingri noteikta kārtība, kā mēs veicam kontroles. Noteiktā procentā saimniecību tiek veiktas fiziskās kontroles uz vietas, attiecīgās iestādes, kā Lauku atbalsta dienests, iepazīstas ar grāmatvedības dokumentiem, lai pārliecinātos, ka nekādi Krievijas izcelsmes produkti nav iepirkti. Vēl ir Pārtikas un Veterinārā dienesta (PVD) datubāzes, kurā šī informācija parādās. Tā kā kontrole faktiski notiek dubultā.
Kas attiecas uz jomām, kuras PVD nekontrolē, tad jautājums par valsts iepirkumiem un Krievijas izcelsmes produktiem ir sarežģītāks, jo pastāv arī Eiropas Savienības brīvais tirgus. Ja Latvija aizliedz importu, tad nekur nav teikts, ka kāda cita Eiropas valsts nevar iepirkt, teiksim, kukurūzu no Krievijas, sagatavot lopbarību, un tālāk tā ar kravas mašīnu tiek atvesta uz Latviju. Ja tai kukurūzai ir pievienotas piedevas, tā ir safasēta maisos, tad, pieņemu, ka mēs pat nezinām, ka tur ir Krievijas izcelsmes kukurūza. Ņemot to vērā, es Eiropas līmenī uzturu prasību ieviest sankcijas pret Krievijas produktiem visā Eiropā. Šo jautājumu ierosināju jau septembrī, bet oktobrī, decembrī un janvārī tas tika aktualizēts. Eiropas lauksaimniecības komisārs ir uzdevis sagatavot visus aprēķinus, kā tas ietekmē Eiropas budžetu un ekonomiku. Mēs uzskatām, ka tādi jautājumi ir jāpieņem Eiropas līmenī, lai patiešām tie produkti no Krievijas neietu ārā. Vai tas ir viegls ceļš? Nē, nav, jo ir arī diskusijas par to, ka Eiropa uz Krieviju eksportē produktus par apmēram sešiem miljardiem eiro, bet importē par trijiem miljardiem. Tas nozīmē, ka ieviešot šādus ierobežojumus, Eiropa pati cietīs vairāk nekā Krievija. Sankciju mērķis jau ir, lai tā valsts, pret kuru vēršas, no sankcijām cieš vairāk, nekā pats sankciju ieviesējs. Šī ir tā lielā debate kas notiek Eiropas līmenī.
Pirms pāris dienām iznāca dzirdēt zemnieku bažas, ka graudaugu raža, ja pēkšņi uznāks stiprs sals, plūdi, sausums vai krusa, šajā gadā varētu nebūt tik laba, kā cerēts. Ko darīsim, ja šīs bažas piepildīsies?
Nedomāju, ka tā būs. Turklāt Latvijā graudkopības nozare ir tik labi attīstīta, ka mums imports nav vajadzīgs. Mēs ražojam stipri vairāk, kā vajag pašu patēriņam, un esam eksportētāja valsts. Pagājušais gads sausuma un dabas untumu ziņā bija ļoti īpašs, kā daži zemnieki teica – sliktākais trīsdesmit gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas. Līdz ar to varu teikt, ka sliktāks gads nevar būt. Mēs Latvijā tiešām nodrošinām paši sevi, par to šaubu nav. Gan piena lopkopībā, gan graudkopībā esam pašpietiekama valsts.
Vēl ir tas “karstais kartupelis” par 5% PVN piemērošanu Latvijā audzētiem augļiem, ogām un dārzeņiem… Ar tā saukto kompromisu – 12% PVN, kas ir spēkā no šā gada, zemnieki nav mierā.
Sākotnēji samazinātajai 5% PVN likmei bija trīs uzdevumi – samazināt Latvijā audzētiem augļiem, dārzeņiem un ogām cenas, apkarot ēnu ekonomiku un palīdzēt pašiem ražotājiem stabilizēt naudas plūsmu. Runājot par cenām, nekāds samazinājums, salīdzinot ar Baltijas valstīm, ilgtermiņā nav bijis. Pirmajā gadā statistika gan rādīja cenu samazinājumu par 11%, taču realitātē pērkot šo produkciju cilvēki to īpaši nejuta. Ēnu ekonomika tika apkarota, tā ir tiesa, arī naudas plūsmu ražotājiem izdevās stabilizēt. Ja ir šāda atšķirība starp PVN likmēm saražotajai produkcijai un izdevumiem, kuri tiek aplikti ar 21% PVN, tad, protams naudas plūsma pašam ražotājam uzlabojas, jo Valsts ieņēmumu dienests viņam katru mēnesi pārskaita PVN pārmaksu. Te jāsaka, ka naudas plūsma uzlabojās ne tikai ražotājiem, bet arī importētājiem, kuri Eiropas Savienībā visus šos produktus pērk bez PVN un kuriem Latvijā ir tieši tāda pat situācija kā ražotājiem. Zaļo un Zemnieku savienība, arī es personīgi, esam par samazināto likmi ne tikai augļiem un dārzeņiem, bet arī pārtikai kopumā un ēdināšanai, taču šis jautājums nav vienas pašas Zemkopības ministrijas ziņā, tas jālemj valdībā kopā ar Finanšu ministriju kā par lauksaimniecības politiku kopumā, tā budžeta iespējām šīs likmes samazināt. Vai tie ir 5% vai 12%, pieredze Eiropā ir dažāda, ir arī valstis, kurās pārtikai ir nulle procentu, taču es uzskatu, ka mēs par šo likmju samazināšanu šogad runāsim. Koalīcijā ir nodokļu politikas pārskatīšanas darba grupa, un tur mēs šo jautājumu jau esam pieteikuši. Tā pēkšņi nedēļas laikā atgriezties pie samazinātā 5% PVN vienai nozarei nav iespējams, šī gada valsts budžets jau ir apstiprināts.
Decembra nogalē jūs teicāt, ka šis 12% PVN ir “kompromiss ar skatu nākotnē, lai arī citām nozarēm būtu pārtikas produktiem samazinātais PVN”.
Jā, tas ir kompromiss. Ja atceraties, tad vēsturiski šis samazinātais 5% PVN tika ieviests laikā, kad premjerministrs bija no ZZS un finanšu ministre arī bija no ZZS.
Kā ar ieceri pēc gada panākt samazināto PVN arī pārējiem pārtikas produktiem?
Tas ir darbs nodokļu politikas pārskatīšanas darba grupā. Tur jāliek skaitļi uz galda, kā tas ietekmē valsts budžetu, kādas ir budžeta iespējas. Mans uzstādījums ir, ka mums uz to ir jāiet un, ja zemkopības ministrs varētu viens tādu lēmumu pieņemt, es to būtu jau izdarījis. Taču tā kā tas ir Ministru kabineta kopīgs lēmums, tad tās ir diskusijas ar pārējiem kolēģiem valdībā un arī Saeimā.
Vai tas nozīmē, ka daļa no zemnieku prasībām jau ir atrisinātas vai atrodas procesā?
Laikam vienīgais lielais jautājums, kurš palicis, ir par samazināto 5% PVN Latvijai raksturīgajiem augļiem, ogām un dārzeņiem. Bet, kā jau minēju, Zemkopības ministrija viena pati to atrisināt nevar, šis ir politisks jautājums. Arī prasība atteikties no nacionāla līmeņa zemes apgrūtinājumiem vai citiem lietošanas ierobežojumiem ir saistīta ar Stratēģiskā plāna grozījumiem, jo šie jautājumi izriet no Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas. Aizsargjoslu likums un tā iespējamie grozījumi attiecas uz Saeimu, nevis uz Zemkopības ministriju. Ja reiz tur tādi apgrūtinājumi zemes resursiem noteikti, tas darīts diskutējot starp vides organizācijām, pašvaldībām un citām iesaistītajām pusēm, tai skaitā lauksaimniekiem. Tas nav viena ministra vai valdības lēmums, bet gan demokrātisks process, kas notiek Saeimā. Mēs strādājam pie jautājumiem, kas ir Zemkopības ministrijas pusē, un attiecas uz stratēģisko plānu un iekšējiem lēmumiem, un virzām tos uz Briseli. Bet viss darbs vēl ir procesā.
