Armands Puče: Robežas izbūve kā klibas valsts problēmu spogulis
0
Lai arī par Austrumu robežas izbūvi runāja sen, tā pa īstam pie darbiem mūspusē ķērās līdz ar zināmā kara sākumu. Līdzīgi kā citos gadījumos, kur pasūtītājs un pieskatītājs ir valsts, arī pie šī projekta varam novērot visas piecdesmit un mazliet vairāk nokrāsas – kas raksturo birokrātiskā procesa, zināšanu un kompetences samezglojumu. Citiem vārdiem – mūsu robežas izbūve ir veidota kā caur vēdera izejas resno galu un tas diemžēl neko labu nestāsta par Latviju kopumā.
Šķiet, ka tikai slinkais nav neko dzirdējis par valsts prioritāti numur viens – aizsardzību. Tam tiek atvēlēta laba nauda. Robežas izbūvei šajā visā ir ne tikai prioritāra, bet arī principiāla nozīme, jo kaimiņus mēs izvēlēties nevaram. Ko varam – parādīt, ka sevi spēsim pasargāt.
Ne jau tāpat vien baltieši ņemas pa Eiropas koridoriem kā negudri, lai pasvītrotu Austrumu flanga startēģisko nozīmi, ko vajadzētu attiecināt uz visa kontinenta ieinteresētību. Ja reiz prioritāte, tad tas nenozīmē tikai naudas daudzumu. Tam būtu jāiezīmē tā sauktie zaļie koridori visā, kas saistīts ar šādas infrastruktūras veidošanu. Tātad –
virsuzdevums ir nevis apgūt līdzekļus, bet padarīt darbu. Nodemonstrēt nosacīto civilo aizsardzības modeli un spēju mobilizēties tik šķietami skaidrā tematā kā celtniecība. Tomēr – kas tev deva!
Manā rīcībā ir nonākusi trīs Latvijas privāto būvkompāniju – SIA “PMCI”, SIA “Jaunie ceļi” un SIA “Hydroblast” – vēstule, kas adresēta valsts kapitālsabiedrībai “Valsts nekustamie īpašumi” un SIA “Tet”, kuras līdzīpašnieks arī ir valsts. Īsā fabula ir šāda: “Tet” meitas uzņēmums “Citrus Solutions”, kas ieguva būvniecības procesa līguma slēgšanas tiesības par Latvijas un Baltkrievijas robežas būvdarbu veikšanu, nav norēķinājies ar augstāk minētajiem apakšuzņēmējiem par paveiktajiem darbiem.
Vēl vairāk – “Citrus Solutions” ne tikai ir atkāpusies no noslēgtajiem apakšuzņēmumu līgumiem, bet šobrīd veic tā sauktās darbības, lai celtniecības uzņēmumi tai atlīdzinātu kaut kādus zaudējumus, iesakaitot līgumsodus. Lai būtu skaidrāka bilde ar rāmi, katra no trīs kompānijām tagad tiek dzīta stūrī ar sekojošām prasībām – pret SIA PMCI kopējie zaudējumi tiek lēsti 260 985 eur apmērā, pret “Hydroblast”- 500 000 eur, pret “Jaunie ceļi” – 147 704 eur.
Tajā pašā laikā visas trīs kompānijas bikli vaicā galvenajam ģenerāluzņēmējam, varbūt tomēr varētu norēķināsies par tiem darbiem, kas pabeigti un pieņemti? Attiecīgi uz katru no uzņēmumiem rindas kārtībā var attiecināt šādas summas – 162 449 eur, 121 595 eur un 114 033 eur. Taču, tā kā Latvijā celtniecības karteļa klasiku neviens nav atcēlis – galvenais būvnieks par šīm pēdējām prasībām apakšniekus sūta trīs mājas un astoņas pieturas tālāk.
Viena no kompānijām, kas cēla Latvijas – Baltkrievijas robežu jau ir bankrotējusi, divas iet tiesiskās aizsardzības ceļu.
Kad runā ar celtniekiem, kas palikuši muļķos, viņi visi atzīst, ka tā esot nozares maniere – ģenerāluzņēmējs visbiežāk mazos kaut kādā procesa stadijā uzmetīs. Tad kāpēc viņi parakstās zem šādiem nosacījumiem? Viss vienkārši: mazās celtniecības kompānijas meklē visdažādākos veidus, kā nodrošināt savas uzņēmējdarbības apgrozāmos līdzekļus. Pie lielajiem objektiem, kur ir lielāka nauda, var tā būt, kā saka Valsts prezidents – a ja nu sanāk…
Nesanākšana visbiežāk ir meklējama visa procesa sākumā, kad maka turētājs jeb pasūtītājs – šajā gadījumā “Valsts nekustamie īpašumi” – izvēlas galveno būvnieku. Kas apsola mazāk, tas dabū līgumu. Mazie būvnieki saka, ka viņi lēsuši – ja reiz valsts kapitālsbiedrība ir izvēlējusies par galveno darbu izpildītāju citu valsts kapitālsabiedrību, tad nez vai tā beigās notiks, ka apakšuzņēmējus izstrādes gaitā pasūtīs. Pa rupjo.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka runa ir par kritisko infrastruktūru, par valsts nozīmes aizsardzības objektu. Viens no privātkompānijas īpašniekiem vaļsirdīgi atzīst – tas bijis 2022. gada pavasarī, kad parakstīti līgumi par darbiem, kur priekšplānā plānotajai peļņai nostājusies nacionālā pašapziņa, patriotims. Sak’, malā nevaram stāvēt, mūsu valsts robeža, mūsu pienākums.
Šī pārliecība un dūša nav pazudusi arī brīdī, kad sākušies reālie darbi, lai gan steigā rautā projekta risinājumi nav bijuši pilnīgi, nemaz nerunājot par dažādām formālām saskaņošanām, ko valsts atbildīgās iestādes primitīvi stiepušas kā gumiju. Lūk, jums konkursa lielā atrauga – kurš sola lētāk… Prioritāte? Viena no kompānijām, kas atbildēja par pierobežas pievadceļu sagatavošanu un izbūvi, saņēma no “Valsts ceļiem” liegumu – neizmantot konkrētas ceļu artērijas būvmateriālu piegādēm, jo viņu normas šādu slodzi neparedzot.
Citā gadījumā svarīgajā būvobjektā divus mēnešus saskaņoja mobilo tualešu izvietošanu un skaitu – lai apmierinātu vides politikas prinčus…
Mazie celtnieki saka – ja viņi būtu neģēļi, viņi jau no pirmās dienas varētu sākt rakstīt sūdzības, cik neracionāli, bezatbildīgi un nesaimnieciski pret šo projektu izturas ne tikai pasūtītājs “Valsts nekustamo īpašumu” personā, bet arī ģenerālbūvnieks “Citrus Solutions”, kas gluži vienkārši nebija spējīgi cilvēku resursu ziņā apkalpot ne uzraudzību, ne projekta kvalitātes standartus.
Tie paši “Latvijas meži”, kas arī pieder valstij, savas ciršanas pierobežā organizējuši nevis atbilstoši objekta nozīmībai – prioritāte Nr.1 – bet, pēc kaut kāda sava grafika, kad sanāks laiks. Tā sakrājās dienas, nedēļas, mēneši – apakšuzņēmēji šādā dīkstāvē var tikai improvizēt ar saviem darbiniekiem, viņus metājot pa citiem objektiem, bet vēl jau paliek būvlaukuma uzturēšana, atkārtotas mobilizācijas un demobilizācijas izmaksas, arī izpildīto darbu atkārtotas pārbūves, jo… projektā tiek veiktas izmaiņas.
Nosolījuši zemāko cenu, “Citrus Solutions” to neredz kā savu problēmu. Jo viņi zina – ka beigās savu paņems no tiem naivajiem apakšniekiem, kam nav kur likties. Normāli būtu, ka VNĪ, kas ir pasūtītājs, pie sienas pieliktu konkursa uzvarētāju, jo būsim jau nu reiz atklāti – viņu štatu sarakstos praktisko celtnieku pārsvarā nav vispār, vai tos var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Darbus kopumā veic un organizē apakšnieki.
Viņi arī beigās paliek par malējiem… Jo summa, kas tikusi nosolīta, ģenerāluzņēmējam der tikai komplektā, ja viņš apakšniekus vēlāk pasludina par idiotiem un nespējniekiem. Ņemiet vērā, ka tas parasti notiek nevis darba gaitas sākumā, bet pārsvarā pie beigām, kad lielākā daļa no apjomiem ir apgūti.
Līgumsodu tiesiskumu var vērtēt kā jau tiesiskā valstī ir pieņemts, vienīgi nevajag aizmirst, ka privātie pret valsts kapitālsabiedrībām atrodas nevienlīdzīgās pozīcijās – jo pēdējo juridisko pakalpojumu izmaksas sedz nodokļu maksātāji, kamēr komersanti var paļauties tikai uz sevi un savu kabatu dziļumu.
Starp citu, šajā gadījumā pie robežas izbūves strādājusi arī viena Lietuvas kompānija – tas darīts tāpēc, ka leiši savā pusē jau bija tikuši galā ar līdzīgiem darbiem un brāļi latvieši rēķinājuši, ka tas būtu tikai normāli, ja šādu pieredzi un kompetenci izmantotu. Kad darbi sākušies, leišu celtnieki sapratuši, ka šajā objektā nekāda prioritāte un attieksme netiks sagaidīta, tāpēc koriģējuši noslēgto līgumu.
Tieši tas viņus esot paglābis, kad “Citrus Solutions” sākuši metienu sezonu, jo tiesā lietuvieši savu taisnību aizstāvējuši, saņēmuši prasīto summu par paveiktajiem darbiem, un – laidušies prom, neatskatoties. Viņu secinājums –
latviešiem acīmredzot valsts aizsardzība nav pirmajā vietā, tāpat kā mums nav konkurētspējīgs būvniecības process, ko it kā kāds likuma noteiktajā kārtā uzrauga, kontrolē, bet nespēj nodrošināt, atbilstoši labai uzņēmējdarbības praksei.
Tā kā valstī kopumā tādi vai līdzīgi būvnieki kā “Citrus Solutions” kontrolē vai piedalās valsts lielajos pasūtījumos, pretendējot uz monopola tiesībām vai ekskluzīvitāti, tad šī sistēma ir nolemta. Ņemot vērā, ka “Citrus Solution” ietilpst “Tet” koncernā, padomājiet, kas mūs sagaida, kad valsts no zviedriem nopirks visas “Tet” daļas? Vai Ekonomikas ministrs zina, ka “Tet” paspārnē esošais celtniecības uzņēmums “Citrus Solutions” ar savu stilu un manieri bija spiests piedzīvot kapitulāciju Vācijas būvniecības tirgū, paņemot līdzi arī lielus finansiālos zaudējumus?
Tā bija valsts kapitālsabiedrības starptautiska mēroga izgāšanās. Tur viņiem lika samaksāt par savu neprofesionalitāti, bet šeit – Latvijā – gan var spēlēt kungus. Iespējams, ka auditoru atskaitēs Vācijā piedzīvoto finansiālo kaunu varēs līdzsvarot, jo te uz vietas viņi no latviešu uzņēmējiem grib iztiesāt desmitiem miljonus (ieskaitot soda procentus), un – tad jau bizness uz papīra un teorijā sanāk pat ar lieliem plusiem…
Mazliet mulsina pasūtītāja – Valsts nekustamo īpašumu – nesaprotamais agregātstāvoklis šajā visā. Pieņemsim, ka godīgie ģenerāluzņēmēji “Citrus Solutions” tika viltīgi ievilināti trīs dažādu zvērinātu apakšuzņēmēju aprēķinātājos tīklos. Tas gan tā kā liecinātu, cik neprasmīgi ir paši “Citrus Solutions” – bet, dzeloņdrātis ar viņiem…
Kādu prioritāro misiju tadā gadījumā piesedz vai spēlē šajā visā VNĪ? Viņu padomi ilgstoši vadīja bijušais Aizsardzības ministrijas Valsts skretārs Jānis Garisons, kura atrašanās šajā postenī tika attaisnota ar valsts aizsardzības infrastruktūras objektiem. Robežas izbūve ir tāds projekts. Ar atrāvienu – prioritārs un svarīgs!
Garisons tur bija – ar vidējo gada algu 36 000 eur – darbu apvienošanas kārtībā. Tad kāda jēga no viņa un VNĪ kā pasūtītāja, ja viņi nespēj kvalitatīvi nodrošināt šī projekta kontroles un izpildes gaitu? Necēla jau teātri vai bibliotēku! Vai tiešām visa atbildība sākas un beidzas brīdī, kad tiek pārskaitīta salīgtā summa uz “Citrus Solutions” kontiem? Bet, ja naudu pārskaitīja – tad jau “Tet” meitiņa kaut kādus papīrus un darbus atrādīja, atskaitījās. Ja tas bija pamatoti, kāpēc apakšuzņēmējiem – darbu tiešajiem izpildītājiem – šī nauda nav pārskaitīta?
Ja par kaut ko tiek sodīti apakšuzņēmēji, kādu sodu par robežas izbūves sabotāžu ir saņēmušas tās valsts struktūras, kas nenodrošināja saskaņojumu samērīgo gaitu? Kādu sodu saņems ģenerāluzņēmējs, kas sev uzticētājā darbā ir pieļāvis apakšuzņēmēju patvaļu vai nespēju? Ja tāda patvaļa un nespēja vispār bijusi.
Valsts piesegā daudzi ir labi iekārtojušies, turklāt, atšķirībā no nodokļu maksātājiem – šiem kapitālsbiedrību vai birokrātu armijas ģenerāļiem ir gan izdienas pensijas, gan apdrošināšanas izpletņi, gan garantētās sociālās iemaksas, gan sajūta – ka viņi savos posteņos ir nesodāmi, ar atbildību, kas vienkārši kaut kur atrodas. Kaut kur klīst… Vai tā publiskais sektors vēlas nodot ziņu, ka viņi atrodas arī ārpus goda un prāta? Jo šis gadījums ar celtniekiem pie robežas ir negodīgs. Šo spēli nespēlē uz vieniem vārtiem. Kur nu vēl laikos, kad mēs zinām, kas ir mūsu galvenā prioritāte.
