Latvijā
Vēsture

“Armija jau nav tikai tie, kas šauj.” INTERVIJA ar Latvijas Kara muzeja direktora vietnieku Juri Ciganovu0


Juris Ciganovs
Juris Ciganovs
Foto: Timurs Subhankulovs

Pavisam nesen atzīmējām 100. gadadienu kopš Latvijas armijas izveidošanas. Šķiet, izdevumu un rakstu par Neatkarības cīņām un pagājušā gadsimta 20.–30. gadu Latvijas bruņotajiem spēkiem netrūkst, taču vēsturnieki teic, ka šobrīd neesot izpētīta pat ne puse no tā, ko vajadzētu. “Fundamentāla pētījuma par armiju kopumā trūkst,” atzīst Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā ­JURIS ­CIGANOVS, nule iznākušās grāmatas “Latvijas armija” autors. “Tas vairāk ir simtgadei veltīts iepazīstinošs stāsts par to, kas ir Latvijas armija, kā tā radās un kā attīstījās līdz 1940. gadam, kā gāja bojā un kā valstiskuma atjaunošanā veidojās mūsu Nacionālie bruņotie spēki (NBS),” skaidro Ciganovs.

 

Latvijas armijas simtgadei veltītajā konferencē Kara muzejā nesen sacījāt, ka no Latvijas armijas vēstures šobrīd izpētīti labi ja kādi “daži desmiti” procentu.

J. Ciganovs: Bez šaubām, izpētīta mazākā daļa. Diezgan daudz ko izdarīja starpkaru laika Latvijā, kad armijas vēstures pētniecība vispār aizsākās. Bet toreiz situācija bija tāda, ka Neatkarības karš bija nupat, nupat beidzies. Tie, kas piedalījās, vēl bija dzīvi. Tas bija apmēram tāpat kā ar barikāžu laiku mūsdienās. 20. gadsimta 20. gadu sākumā, kad pie Apsardzības, vēlāk Kara ministrijas izveidoja Kara vēstures komisiju, visa tās darbība faktiski bija atmiņu un dokumentu vākšana tikai par Neatkarības karu. Tas bija tāds pavēles veida rīkojums visām vienībām.

Bija doma, ka līdz Neatkarības kara desmitgadei 1929. gadā katra vienība sagādās savu vēsturi grāmatas veidā. Dažas vienības to izdarīja, dažas ne. Tie, kas izdarīja, bija vairāki kājnieku pulki, piemēram, Valmieras, Daugavpils kājnieku pulki, tāpat Daugavgrīvas artilērijas pulks. Tie ir diezgan detalizēti apraksti, ko vienības darījušas Neatkarības karā. Tā ka var sacīt, ka tas karš izpētīts diezgan labi, taču tikai no vienas puses.

Mēs labi zinām karadarbību un vienību veidošanos, bet lāgā neko nezinām par aizmugures vienībām, apgādi, sociālo vēsturi armijā līdz 1940. gadam.

Jā, daudz kas izdarīts trimdā, tomēr tās arī ir tikai atmiņas. Fundamentāla pētījuma par armiju kopumā, par militāro medicīnu, tehniskajām vienībām trūkst.

Armija jau nav tikai tie, kas šauj. Armijas vēsture iekļauj arī sadarbību ar sabiedrību, valsts institūcijām, militāro izglītību.

Šo lietu izpēte vēl ir priekšā. Par vairākām jomām ir atmiņas, taču atmiņas ir subjektīva lieta.

Bet trimdas vēsturnieka Edgara Andersona “Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture”?

Līdz šim ir bijuši divi apkopojoši darbi par Latvijas armiju – minētais Andersons, un 1991. gadā izdotā Valda Bērziņa un Aināra Bambala “Latvijas armija”. Andersona grāmata lielākoties balstās atmiņās, jo Latvijas PSR arhīvi viņam kā trimdiniekam padomju okupācijas gados nebija pieejami vai, pēc citām ziņām, bija pieejami, taču viņš tos neizmantoja. Savukārt 1991. gadā izdotā ir plāna, vispārēja brošūriņa.

Toties tur vismaz ir arhīvu materiāli, un no tiem pirmo reizi varēja uzzināt, cik liela bija armija, kāds bijis budžets, bruņojums. Ne vienu, ne otru grāmatu nevar uzskatīt par pilnībā vispusīgu, apkopojošu Latvijas armijas vēstures sējumu. Kopainas par Latvijas armijas attīstību no 1919. gada līdz 1940. gadam trūkst.

Ir skaidrs, ka, jo vairāk tajā iedziļināmies, jo labāk redzams, ka “jārok” vēl.

Piemēram, ja ir runa par bruņojumu, uzreiz jāskaidro, kā pie tā tika, kur iepirka. Tas pats par apgādi.

Mans doktora darbs bija par Latvijas armijas intendantūru, tāpēc varbūt vairāk par to zinu. Bet tur vēl ir ko skatīties un skatīties. Pat tām vienībām, kas savu vēsturi it kā uzrakstīja, tā ir tikai līdz Neatkarības kara beigām, bet ne līdz 1940. gadam.

Protams, ja skatāmies uz Franciju, Spāniju, kaut vai Krieviju, kur militārās vēstures pētniecība ir ļoti attīstīta, tad redzams, ka Latvijas bruņoto spēku vēstures posmiņš ir dikti īss. Taču tik un tā Latvijas armija bija nozīmīgs faktors Latvijas vēsturē gan Neatkarības karā, gan arī pēc tam. Un tāpat tagad NBS ir gana nozīmīga mūsu dzīves sastāvdaļa.

Tur varētu uzrakstīt ne tikai vienu biezu, bet vairākus biezus sējumus.

Dažādās vēsturnieku konferencēs bieži apmeklēju Ukrainu. Ukrainas nacionālā armija praktiski pastāvēja tikai no 1917. līdz 1921. gadam. Taču viņiem šobrīd nacionālās armijas pētniecība attīstās milzu soļiem – viņi pēta gan atsevišķas vienības, gan virsnieku korpusu, personības. Mēs arī darām to pašu. Ja parunātu ar profesoru Ēriku Jēkabsonu, viņš uzreiz nosauktu kādus divdesmit tematus, kurus padziļināti varētu pētīt gadiem un līdz galam neizpētīt. Būtiski, ka materiāli par Latvijas armiju mūsu arhīvos lielākoties ir saglabājušies.

 

Vēsturisko dokumentu apjoms taču neaug…

Jā, bet pētīti tie ir ļoti maz. Kad skatīju intendantūras lietas, parasti biju pirmais, kas tur arhīva lasītāju žurnālā ierakstījās. Neviens šīs lietas nebija skatījis. Tie paši bruņojuma iepirkumi ir skatīti ļoti, ļoti virspusēji.

 

Tolaik bija baumas par korupciju.

Kaut vai. Toreiz tāda pastāvēja. Skandāli, kas saistīti ar materiālās daļas iepirkumiem. Arī tādi bija. Tie šur tur vēstures literatūrā pieminēti, taču padziļināti nav pētīti. Manuprāt, tās ir ļoti interesantas lietas. Vēl starptautiskā sadarbība, vietējais militāri rūpnieciskais komplekss. Protams, pēdējo nevar salīdzināt ar PSRS vai Vāciju, taču tas bija! Ar visu, kas nebija bruņojums, mūsu armija vairāk vai mazāk tika apgādāta no vietējiem resursiem.

 

Pirmskara Latvijā, arī trimdā bija diezgan populāri sākt Latvijas armijas vēsturi ar “senlatviešiem”, ar latviešu dienestu citu valstu – teiksim, Zviedrijas vai Krievijas – armijās.

Latvijas armijas sākums ir 1918. gads. Latviešu karavīru kā kastu… 13. gadsimts jeb “pirmās brīvības cīņas”, kā 30. gados rakstīja, tā drīzāk ir tīra arheoloģija. Arnis Kohs-Jumītis ir izdevis divas grāmatas par latviešu karavīriem “Zem Kārļa XII karogiem” un “Latviešu karavīri Eiropas valstu militārajā dienestā 17. gs. otrā puse – 18. gs. pirmā puse”. Kas viņš bijis agrāk un kā pie tiem materiāliem ticis, tas ir cits jautājums, taču grāmatas ir labas.

Bija taču latviešu karavīri pa vidu starp 13. gadsimtu, kad “mūs iekala važās”, un brīdi, kad “važas nokrita”!

Viņu nebija desmiti tūkstošu, bet bija. Taču tā ir ļoti specifiska lieta. Tur ir jātiek klāt materiāliem, kuru glabāšanas vieta man nav zināma. Senās valodas arī jāzina. Ja tuvāk mūsdienām, tad aina ir skaidrāka. Profesors Jēkabsons raksta par latviešu virsniecības korpusu Krievijas impērijas armijā. Angļu–būru karos 19./20. gs. mijā arī latvieši esot piedalījušies. To pētīt jau ir resursu un līdzekļu jautājums. Es uz Krievijas arhīviem braukt nevaru, mani vairs tur nelaiž.

Bet cik pasaulē vispār pieņemts sākt skatīt armijas vēsturi no aizlaikiem?

Bez šaubām, tādās lietās ir laikmeta konjunktūra un, bez šaubām, ka tas viss ir subjektīvi. Kad latvieši pēc Krievijas impērijas 19. gadsimta 60. gadu militārās reformas lielā skaitā sastājās junkurskolās, lai kļūtu par virsniekiem, protams, tā nebija mūsu armija, taču citas jau nebija. Lielākā daļa šo latviešu, kas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā beidza krievu karaskolas, pēc tam veidoja Latvijas armiju. Nu, sarkanajā armijā jau arī bija.

Ja tā skatās, tad tas viss ir mūsu militārās vēstures sastāvdaļa. Ja kāds izdomātu uzrakstīt biezu Latvijas armijas vēstures grāmatu, tad šāda vēsturiskā atkāpe būtu vajadzīga. Arī pa vidu starp Latvijas armijas bojāeju un NBS atjaunošanu 1991. gadā taču ir vesela virkne spilgtu notikumu. Kaut vai latviešu leģions, latvieši visos iespējamajos militārajos konfliktos pasaulē!

Latvieši krietnā pulkā bija PSRS armijā, kura piedalījās konfliktos Mozambikā, Angolā, Čehoslovākijā, Korejas un Vjetnamas komunistu pusē un vēl nezin kur.

Cita lieta, ka mēs par to tikpat kā neko nezinām.

Toties mēs zinām, cik latviešu gāja bojā ASV armijā Vjetnamas karā – 14. Taču mēs neko nezinām, cik latviešu karavīru piedalījās PSRS invāzijā Čehoslovākijā 1968. gadā. 1991. gadā Irākā operācijā “Tuksneša vētra” ASV Gaisa spēku 52. iznīcinātāju eskadriļas komandieris bija brigādes ģenerālis Rūdolfs Pekšēns. Kad 1991. gadā atjaunoja Latvijas armiju, virsnieki jau nāca ne tikai no PSRS armijas. NBS sākumi, starp citu, arī ir interesanta lieta, kas vēl nav skatīta. Droši vien visi materiāli par to arī vēl nav pieejami.

 

Armijas vēstures specifika laikam ir noslēpuma “zieģeļi”, kas paliek spēkā zināmu laiku.

Neesmu mēģinājis ar jaunāko laiku lietām darboties. Droši vien tas ir šķērslis, taču pastāv arī tas pats subjektīvais moments, kāds bija tūlīt pēc Neatkarības kara, – notikumu dalībnieki vēl ir dzīvi, bet viņu atmiņas var būt diametrāli pretējas. Kaut ko no 90. gadu sākuma jau noskaidrot varētu, taču visu objektīvi salikt kopā nāktos grūti. Vai tad mums ir kas fundamentāls par 1991. gada janvāra barikādēm?

Tālavam Jundzim ir diezgan daudz grāmatu un dokumentu krājumu par to.

Barikāžu vēsturi šobrīd nemaz nevar uzrakstīt, jo tur ir daudz nezināmā. Visi atceras, kā sēdēja pie barikādēm, cik pacilāti bija, taču tur pastāvēja arī apslēpti strāvojumi. Tas pats “trešais spēks”. Mums nav zināms, kā uz to visu skatījās no otras puses. Bet tas būtu jāsaliek kopā. Atmiņas ir subjektīvas.

 

Bet Latvijas armijas vēstures sakarā mēs vismaz tagad zinām, kas bija kas?

Vēsturē objektīvs ir tikai fakts. Viss pārējais ir interpretācija. 1919. gada Cēsu kauju simtgade tam ir labs piemērs. Kā tad bija ar to pulkveža Jāņa Baloža neitralitāti Cēsu kauju laikā? Kaujās piedalījās igauņi un Ziemeļlatvijas brigādes latvieši. Baloža brigāde ne. Kāpēc, tas jau ir interpretācijas jautājums. Viens teic, ka viņš objektīvi nevarējis, cits – ka negribējis. To pašu var attiecināt uz Latvijas armijas nepretošanos padomju okupācijai 1940. gadā. Tas ir fakts. Taču kādas bija iespējas, kādi resursi, lai pretotos?

Vai to vajadzēja darīt 1939. gada beigās vai 1940. gada jūnijā? Tas ir analīzes jautājums.

 

Vai tur iespējams ko izanalizēt?

Saistītie raksti

Vēsturnieks Valdis Kuzmins to mēģinājis darīt un nācis pie slēdziena, ka pretošanās būtu bezcerīga. Nevar visu reducēt tikai uz to, ka “Kārlis Ulmanis negribēja”. Munīcijas intensīvai kaujas darbībai pietiktu trim dienām. Ja runājam par intendantūras lietām, tad jāteic, ka 1940. gada vasarā Latvijas armija apgādes ziņā nebija gatava. Piektais mobilizācijas plāns paredzēja jaunu vienību veidošanos uz jau sagatavotas materiāli tehniskās bāzes pamata.

Šī bāze 1940. gada vasarā bija ļoti nepilnīga. Mobilizētajiem nebūtu ne ko vilkt mugurā, ne ar ko bruņoties. Arī pārtikas rezerves bija nodrošinātas tikai daļēji. Mobilizācijas rezervju izvietojumu sāka plānot pārāk vēlu – tikai 1940. gada maijā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Latvijā
“Spļāviens sejā nacionālai pašapziņai,” Dzintars naudu krievu medijiem salīdzina ar terorisma finansēšanu 1
2 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
“Jaunais īpašnieks apliks sētu, arhitektūras piemineklis tur stāvēs neredzams!” Biedrība lūdz glābt Anniņmuižu
4 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Gobzems satrakojies. Čalim jumts aizbraucis. Kokaīnu sašņaucies. Kā Saeimas parkets viņu vēl nes! 10
4 stundas

Lasītākie

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Mācību gads nule noslēdzies, bet jau tagad jājautā: kā skolas gatavosies 1. septembrim?
41 minūtes
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
“Jaunais īpašnieks apliks sētu, arhitektūras piemineklis tur stāvēs neredzams!” Biedrība lūdz glābt Anniņmuižu
4 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Spļāviens sejā nacionālai pašapziņai,” Dzintars naudu krievu medijiem salīdzina ar terorisma finansēšanu 1
2 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Gobzems satrakojies. Čalim jumts aizbraucis. Kokaīnu sašņaucies. Kā Saeimas parkets viņu vēl nes! 10
4 stundas
LA
LA.LV
Dabā
“Uz jūru peldēties – vēl nē, nē, nē.” Toms Bricis par stipro vēju un laiku šonedēļ
Intervija 2 stundas