“Ļoti iespējams, ka šī sistēma ir kļūdaina.” Advokāts iedrošina vecākus cīnīties pret atzīmju labošanas ierobežošanu
0
Izglītības sistēmā Latvijā pēdējos gados ieviestas vairākas izmaiņas, kas ietekmē ne tikai mācību procesu, bet arī skolēnu iegūto zināšanu vērtēšanu. Viena no visvairāk apspriestajām tēmām sabiedrības un vecāku vidū ir atteikšanās no ierastās pārbaudes darbu pārrakstīšanas kārtības.
Šīs izmaiņas raisījušas neizpratni un jautājumus gan skolēnu, gan vecāku vidū. Daudzi norāda, ka šāda sistēma nav pieņemam, jo tā nedod iespēju kļūdīties. Skolēni tikai gada beigās var veikt kombinēto darbu atzīmes uzlabošanai.
Par to, cik pamatota ir atzīmju labošanas ierobežošana, sīkāk skaidro zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns.
“Jautājums par atzīmju labošanas aizliegumu šobrīd patiešām rada plašas diskusijas, tomēr juridiski vispirms ir jānodala divi aspekti – vai šāda kārtība ir likumīga un vai tā ir pedagoģiski un sociāli taisnīga.
No juridiskā viedokļa pašlaik Latvijā spēkā esošais regulējums paredz, ka summatīvie pārbaudes darbi vairs netiek pārrakstīti tradicionālajā izpratnē.
Tā vietā normatīvie akti paredz citu pieeju – skolēna sniegums tiek vērtēts ilgākā laika posmā, un pedagogam ir pienākums nodrošināt papildu iespēju demonstrēt zināšanas noteiktos gadījumos, tostarp, ja skolēns vēlas uzlabot vērtējumu vai ja gada noslēgumā vērtējums ir robežsituācijā.
Tātad – likumdevējs nav pilnībā aizliedzis iespēju uzlabot rezultātu, bet ir mainījis mehānismu, kā tas tiek darīts.
Līdz ar to apgalvojums, ka skolēniem vispār nav nekādu iespēju labot savu rezultātu, juridiski nebūtu precīzs. Tomēr ir saprotams vecāku un izglītojamo satraukums, jo iepriekšējā sistēmā kļūdu varēja novērst uzreiz pēc konkrētā pārbaudes darba, savukārt tagad šādas iespējas ir ierobežotākas.
Ja raugāmies plašāk, Latvijas tiesību sistēmā, tostarp Izglītības likumā, ir nostiprināti vienlīdzības, taisnīguma un bērna labāko interešu principi.
Savukārt ANO Bērnu tiesību konvencija paredz, ka izglītības sistēmai jāveicina bērna attīstība un spēju pilnveidošana. Tāpēc jebkurai vērtēšanas sistēmai ir jābūt ne tikai administratīvi ērtai, bet arī samērīgai un orientētai uz mācīšanās rezultātu.
Interesanti, ka daudzās Eiropas valstīs pēdējos gados virzība ir tieši pretēja Lavijas pieejai – arvien lielāks uzsvars tiek likts uz formatīvo vērtēšanu, proti, iespēju mācīties no kļūdām un demonstrēt progresu.
Arī Eiropas izglītības politikas dokumentos bieži tiek uzsvērts, ka vērtēšanas mērķim jābūt atbalstīt mācīšanos, nevis tikai fiksēt neveiksmi.
Vai vecākiem par šo jautājumu ir vērts cīnīties? Es teiktu – jā, ja runa ir par konkrētu bērna interešu aizsardzību. Vecākiem ir tiesības iepazīties ar skolas vērtēšanas kārtību, prasīt skaidrojumu par pieņemto lēmumu un pārliecināties, vai skola korekti piemēro normatīvos aktus.
Ja rodas šaubas par procedūras tiesiskumu, iespējams vērsties pie skolas vadības, dibinātāja vai Izglītības kvalitātes valsts dienestā.
Tomēr būtu jāapzinās, ka šobrīd problēma nav atsevišķas skolas patvaļa. Tā ir valsts līmenī pieņemta izglītības politikas izvēle. Ļoti iespējams, ka kļūdaina.
Tāpēc, ja sabiedrība uzskata, ka šāda pieeja nav pietiekami taisnīga vai efektīva, risinājums drīzāk meklējams diskusijā par normatīvā regulējuma pilnveidošanu, nevis individuālos strīdos ar skolām.
Te ir visas iespējas profila sabiedriskajām organizācijām, interešu pārstāvības biedrībām cīnīties par normatīvā regulējuma grozīšanu, precizēšanu un, galu galā, uzlabošanu!”
