Latvijā
Vēsture

Līdzdalība Latvijas armijas veidošanā un pēc tam tās likvidēšana. Armijas ģenerāļa divas dzīves2


Pateicoties Roberta Dambīša pēcnācēju dāvinājumam, muzeja rīcībā nonākuši interesanti vēsturiski dokumenti, kas bagātina arī stāstu par 1940. gada notikumiem Latvijā.
Pateicoties Roberta Dambīša pēcnācēju dāvinājumam, muzeja rīcībā nonākuši interesanti vēsturiski dokumenti, kas bagātina arī stāstu par 1940. gada notikumiem Latvijā.
Foto: Viesturs Sprūde

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

1940./1941. gada padomju okupācijas notikumu dēļ Augusta Kirhen­šteina marionešu “valdības” kara ministrs ģenerālis Roberts Dambītis (1881–1957) iekļaujams Latvijas vēsturē pretrunīgi vērtējamo personību skaitā.

Tāpēc jo vērtīgāks un interesantāks ir ģenerāļa mazmeitas Andas Dambītes dāvinājums Latvijas Nacionālais vēstures muzejam (LNVM) – ar vectēva dzīvi saistīti vēsturiski dokumenti un fotogrāfijas. Tie ļauj dziļāk ielūkoties minētās personības darbībā dažādos laika posmos.

 

Sakari ar PSRS militārajiem darbiniekiem

Roberta Dambīša mūža pirmo daļu veidoja dienests cara armijā kopš 1899.gada, strēlnieku cīņas, iestāšanās Latvijas aizsardzības spēkos četras dienas pēc valsts dibināšanas, cīnīšanās pret bermontiešiem, par ko saņemts Lāčplēša Kara ordenis, līdzdalība Latvijas armijas veidošanā 20.–30. gados, nodarbojoties galvenokārt ar intendantūras, tas ir, apgādes lietām.

1935. gadā Dambītim par nopelniem piešķīra ģenerāļa pakāpi. 1939. gada jūnijā viņu saskaņā ar maksimālā vecuma sasniegšanu atvaļina no armijas.

Padomju okupācijas laikā Dambīšus nerepresēja, tādēļ muzeja rīcībā nonākušajos materiālos ir visai daudz ar 30. gadu eliti saistītu sadzīvisku liecību.

Piemēram, ielūgumi uz dažādām pieņemšanām, arī ģenerāļa kundzes Karolīnes (Karlīnes) Dambītes piezīmju klade, kurā “aprindu” dāma atzīmējusi atsevišķus 1939. gada un 1940. gada sākuma notikumus (piezīmes veiktas arī vēlāk), dažādas dzīves atziņas.

Jauks ir ieraksts par 1939. gada sagaidīšanas balli Virsnieku klubā: “Ļaužu kā parasti bija daudz, bet uzkrītoši, ka nebija ģenerāļa Baloža kundzes.

Jau no 18. novembra viņa nekur nerādās. Pat uz Ziemassvētkiem nebija. (..) Kara ministra [Berķa] kundze bija savā Parīzes modelī – rozā zīds ar puķu aubīti galvā un baltām lapsām uz pleciem.

Uz polonēzi mani uzlūdza pulkvedis Vasiļjevs. Roberts dejoja ar ģenerāļa Hartmaņa kundzi. (..) Vēlāk, kad sēdēju kopā ar Anšmitiem un Pommeriem, piesēdās pats ģenerālis Balodis pie mums.

Tērzējām par visādām lietām, arī par māju etc. Ģenerāļa Hartmaņa kundze palika skaudīga un, vēlāk mani pieaicinādama pie sava galdiņa, sāka iztaujāt mūsu sarunu.”

Otrajā mūža daļā redzam pavisam citu ģenerāli Dambīti – Kirhenšteina “tautas valdības” ministrs, cilvēks, kurš vada Latvijas armijas likvidācijas komisiju, Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija loceklis.

Vieni Latvijas armijas virsnieki grima depresijā vai pat izdarīja pašnāvību, nespējot pārdzīvot nepretošanās kaunu, citi ar to sadzīvoja ļoti labi. Nepārprotamu norāžu, ka viņu iepriekš būtu savervējuši padomju slepenie dienesti, nav.

Varbūt kāda loma bija tam, ka Dambītis kā sociāldemokrātiem simpatizējošs atradās zināmā opozīcijā Kārļa Ulmaņa autoritārismam. “Tas, kas skaidri zināms, ka 30. gadu beigās viņam ir sakari ar PSRS militārajiem darbiniekiem. Bet tādi jau bija arī, piemēram, ģenerāļiem Jānim Balodim un Krišjānim Berķim.

Tomēr vēlākais konteksts liek uz šīm lietām paraudzīties mazliet citādi,” ļaujot iepazīties ar Dambīša mazmeitas dāvinājumu, teic LNVM Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis.

Jaunieguvumos ir 30. gadu beigu PSRS kara atašeja pulkveža Mihaila Gļinska parakstīts ielūgums uz sarkanās armijas divdesmitgades svinībām PSRS sūtniecībā.

1938. gadā, kad Gļinskis dodas prom no Latvijas, 9. jūlijā Dambīti uzlūdz uz viņa atvadu “mednieku vakariņām”. Gan padomju pulkvedis, gan Latvijas armijas ģenerālis bija bieži diplomātisko medību pasākumu apmeklētāji. Bet Gļinskis bija vēl arī padomju militārā izlūkdienesta GRU līdzstrādnieks.

 

Pilsoņu naivums

Kad 1940. gada 21. jūnijā Dambīti pēc padomju emisāra Andreja Višin­ska mājiena iecēla par kara ministru (šo lomu viņš pilda līdz posteņa likvidēšanai 27. septembrī), no visām Latvijas malām sāk plūst apsveikuma telegrammas un vēstules.

Tās apkopotas īpašā albumā. No mūsdienu viedokļa šie apsveikumi pārsteidz ar traģisku notikušā neizpratni. Pirmajās nedēļās pēc okupācijas liela daļa sabiedrības neaptver, ka zaudējusi savu valsti un daudzi drīz zaudēs arī dzīvību, – pastāv ilūzija, ka Ulmaņa gāšana varbūt patiesi ir kaut kādas “jaunas Latvijas” sākums.

Piemēram, Ulmaņa laikos nežēlastībā kritušais Saeimas sociāldemokrātu deputāts Pauls Lejiņš (1886–1942) par sevi atgādina šādi: “Sirsnīgi apsveicu ar notikušajām pārmaiņām personīgā un valsts dzīvē.

Ceru, ka neesat aizmirsis kādu vecu pazīstamo, tagad “trimdinieku” uz tāliem laukiem.” Lejiņš dod mājienu, ka varētu palīdzēt jaunajai valdībai veikt kādu “nopietnu uzdevumu tautas labā”, jo “enerģija sakrājusies”. Jāpiebilst, ka apsveikuma autoru 1941. gada jūnijā nosūtīja uz Vjatlagu, kur viņš nākamajā gadā nomira.

Atvaļinātais pulkvedis Vilhelms Kārkliņš (1878–1942) raksta dienesta biedram, ka viņa iecelšana “dod iespēju bez bažām par rītdienu dzīt vagu tīrumā”. Kārkliņa dienas noslēdzās 1942. gada septembrī. Viņu nošāva Krasnojarskas cietumā.

 

Armijnieka nodevība

Tieši materiāli par 1940. gadu ir visinteresantākie. Sacīsim, algas aploksne ar atzīmi, ka saņēmējam kā ministram par 1940. gada jūlija otro pusi algā pienākas 885 lati – tam laikam ļoti liela nauda!

Stājoties amatā, Dambītim nācās teikt vairākas runas. Vienai no tām, adresētai Latvijas armijas “augsti godātiem kungiem pulkvežiem un ģenerāļiem”, rok­rakstā sagatavots uzmetums: “Esmu uzņēmies kara ministra pienākumus šajā grūtajā un satrauktajā laikmetā.

Lūdzu jūs sniegt man iespējamo palīdzību, lai mūsu armijā pēc iespējas labāki varētu veikt savus uzdevumus un palīdzēt celt un vairot viņas kaujasspējas. Svarīgākais uzdevums pašreiz ir realizēt Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības paktu ne tikai pēc būtības un satura un nodibināt labas un draudzīgas attiecības starp abām sabiedrotajām armijām…”

Daiļrunīga liecība par okupācijas varas lietotajām varas pārņemšanas tehnoloģijām ir viņa 1940. gada 29. jūnija oficiālās radiorunas “armijai un tautai” oriģinālteksts, kuram līdzās ģenerālis saglabājis, jādomā, no PSRS sūtniecības nākušo, punktos un apakšpunktos strukturēto šīs pašas runas paraugu krievu valodā.

Runas latviešu variants sākas ar vārdiem: “Latvijas vecā valdība, kas bija radījusi mūsu zemē plutokratijas režīmu un rupji pārkāpusi 1939. gada 5. oktobra Latvijas–Padomju Savienības savstarpējās palīdzības paktu, ir bankrotējusi.”

Runa nākamajā dienā tika publicēta Latvijas armijas laikraksta “Latvijas Kareivis” pirmajā lappusē, un nerodas šaubas, ka tā, ar Dambīša līdzdalību vai bez, tapusi, par šablonu ņemot padomju emisāru iesniegto krievu teksta paraugu.

“No Latvijai lojāla armijnieka viedokļa šo tekstu pavisam noteikti var traktēt kā nodevību, jo armijas pārkārtošanā un pēc tam pilnīgā likvidēšanā iesaistās viens no “savējiem”. Viņš piedalās tās armijas likvidēšanā, kuru pats kopš 1918. gada bija līdzveidojis,” komentē LNVM vēsturnieks Cīrulis.

 

46 mēneši ieslodzījumā

Pēc Kara ministrijas likvidēšanas – no septembra beigām līdz 1941. gada janvārim – Dambīša darbs ir “Latvijas Tautas armijas”, tas ir, Latvijas armijas likvidācijas komisijas vadīšana.

Viņš ir šīs komisijas pilnvarotais. Tā ir visnepatīkamākā epizode šīs personas biogrāfijā. Interesants dokuments ir nedatētais, bet uz laba papīra nodrukātais iesnieguma teksts PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietniekam Višinskim faktiski ar lūgumu daļēji saglabāt LPSR Tautas armijas patstāvību.

Proti, lai tā saglabātos kā atsevišķa vienība sarkanās armijas sastāvā, paliktu savas republikas teritorijā un apmācība notiktu latviešu valodā. Lūgums rakstīts jau pēc Latvijas oficiālās inkorporēšanas PSRS sastāvā, taču nav zināms, kad Dambītis to nosūtījis.

Pabeidzis šo “darbu”, bijušais ģenerālis iekārtojās Latvijas Valsts universitātē par Militārās apmācības katedras vadītāju profesora statusā.

Tūlīt pēc Vācijas karaspēka ienākšanas, 1941. gada jūlijā, Dambīti un viņa dzīvesbiedri arestē. Acīmredzot tas notiek dzimtajos Trikātas “Klapčos”.

Karlīni Dambīti 16. augustā atbrīvo no Valmieras cietuma, kamēr bijušais ģenerālis praktiski visu Otrā pasaules kara laiku – 46 mēnešus – pavada ieslodzījumā. Vispirms Centrālcietumā, tad gestapo cietumā Berlīnē, tad koncentrācijas nometnē Zaksenhauzenē.

Tur Dambīti iesloga tajā pašā “C” korpusā, kur arī agrāko Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu. Pēdējais atmiņu grāmatā lieto vārdu “nodevējs” un raksta, ka 1943. gada sākumā ģenerāli tur saticis, taču ignorējis: “Kaut tīri cilvēciski vecais, nevarīgais vīrs varēja modināt līdzjūtību, posts, ko viņš kā Kirhenšteina valdības loceklis nodarīja latviešiem un Latvijai, bija tik liels, ka tam ar sentimentālu līdzjūtību pāri tikt nevarēju.”

 

500 rubļu personālā pensija

Zaksenhauzenes ieslodzītos 1945. gadā 2. maija pēcpusdienā atbrīvoja amerikāņi. Dambītis vēstulē sievai krievu valodā no padomju okupācijas zonas raksta: “SS apsargs atvēra vārtus un paziņoja: “Jūs esat brīvi”.”

Vēstules autors devās pie padomju karaspēka un 1945. gada 22. jūnijā no Vācijas atgriezās Latvijā, kur Trikātas “Klapčos” atkal satika sievu un meitas.

Par tālāko liecina kādai padomju amatpersonai “biedram Bergam” adresēts iesnieguma melnraksts. Rakstītājs sūdzas, ka jāiztiek tikai no tā, ko dod saimniecība, bet padomju vara krietni samazinājusi apstrādājamās zemes platību. Ar to nevarot izpildīt valsts nodevas un vēl “sagādāt maizi 6–7 cilvēkiem”.

Dambītis lūdz palielināt saimniecībai atvēlēto zemi. 1946. gadā seko lūgums piešķirt arī personālo pensiju. Noprotams, ka abi sākotnēji paliek bez ievērības.

Beidzot 1948. gada 2. oktobrī ar Viļa Lāča parakstītu Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu bijušajam Kirhenšteina valdības ministram “par aktīvu darbību padomju varas labā”, ņemot vērā ieslodzījumu Vācijā, piešķir 500 rubļu personālo pensiju.

Saistītie raksti

“Klapčus” nākas ieskaitīt valsts zemju fondā, atstājot saimniekam vien ēkas, dārzu un zemi sakņu dārzam. Un tā bijušais ģenerālis un ministrs iestājās Trikātas lauksaimniecības artelī “Spars” un kļuva par tā priekšsēdētāju.

R. ambītis nomira 1957. gada 27. martā un apbedīts Trikātas kapos. To pieminēja arī trimdas prese: “Viņš pēdējos gados bija kāda kolhoza vadītājs, nobīdīts malā pēc melnā darba pastrādāšanas.”

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.