Latvijā
Vēsture

Jāpārtrauc centieni attaisnot Herbertu Cukuru. Saruna ar kāda latviešu leģionāra mazdēlu Ričardu Pļavnieku14


ASV vēsturnieks Ričards Pļavnieks: “Man šķiet skaidrs, ka galvenais faktors latviešu iesaistīšanai holokaustā bija pretpadomju noskaņojums, ko nacisti ļaunprātīgi izmantoja, lai pavērstu pret Latvijas ebrejiem.”
ASV vēsturnieks Ričards Pļavnieks: “Man šķiet skaidrs, ka galvenais faktors latviešu iesaistīšanai holokaustā bija pretpadomju noskaņojums, ko nacisti ļaunprātīgi izmantoja, lai pavērstu pret Latvijas ebrejiem.”
Publicitātes foto

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Latviešu cilmes ASV vēsturnieka RIČARDA ­PĻAVNIEKA grāmata “Apsūdzības pret Viktoru Arāju un Latviešu drošības palīgpoliciju”, ko šajās dienās laiž klajā izdevniecība “Latvijas Mediji”, iepazīstina ar Latvijā līdz šim tikai fragmentāri apskatītu tematu – proti, tā vēsta par latviešu tautības personām, kas Rietumos tika apsūdzētas un tiesātas par nacistu okupācijas laikā Latvijas teritorijā izdarītiem kara noziegumiem, par līdzdalību holokaustā.

Kā jau vēsta grāmatas titullapa, uzsvars likts Rietumvācijā tiesātā Viktora Arāja darbībai un prāvai.

Grāmatas autors R. Pļavnieks ir ASV Floridas Dienvidu koledžas vēstures docents, 1949. gadā ASV ieceļojuša latviešu leģionāra mazdēls. Darbs pirmo reizi tika izdots angļu valodā 2017. gadā.

“Viņš ir latviešu emigrācijas nākamās paaudzes pārstāvis, kam ir savs, svaigs skats uz notikumiem, kuros viņa tautieši bijuši iesaistīti pirms vairāk nekā 70 gadiem. Ir lietas, kur viņam var piekrist, ir lietas, kur ne, taču, manuprāt, interesanti, kā viņš to dara.

Pļavnieks ir labs stāstnieks, raksta polemizējošā stilā un brīžiem izvirza pieņēmumus, kurus nespēj pierādīt, taču viņš liek aizdomāties par lietām,” teic viens no izdevuma latviešu tulkojuma zinātniskajiem redaktoriem, LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs.

Latviešu izdevums tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu.

Jāpiebilst, ka “Latvijas Mediju” izdevniecībā šobrīd sagatavošanā atrodas arī Ulda Neiburga komentētie trimdas latviešu žurnālista Kārļa Štamera pieraksti par Arāja prāvas gaitu Hamburgas zemes tiesā 1977.–1979. gadā. Pieraksti līdz šim glabājās tikai manuskriptā un nekad nav tikuši izdoti.

Grāmatas “Apsūdzības pret Viktoru Arāju un Latviešu drošības palīgpoliciju” autors Ričards Pļavnieks, kā jau daudzi ASV, kur situācija ar Covid-19 ir krietni nopietnāka nekā Latvijā, šobrīd uzturas tikai savās mājās Floridā. Intervija ar vēsturnieku notika ar elektroniskā pas­ta starpniecību.

Kāpēc ieinteresējāties tieši par Arāja lietu? Tam ir kāds personīgs iemesls?

R. Pļavnieks: Pirms kā pusaudzis no 1995. līdz 1998. gadam dzīvoju Rīgā, es patiešām tikai virspusēji apzinājos, ka esmu latvietis. Tomēr stāsti, ar kuriem biju uzaudzis, pēkšņi ieguva realitāti, kad sapratu, ka eju pa tām pašām ielām, pa kurām 30. gados gājusi mana vecmāmiņa, vai apmeklēju lauku sētu, kurā uzauga mans vectēvs.

Ietekmi, iespējams, padziļināja tas, ka divus gadus pirms savas ģimenes pārcelšanās uz Latviju biju dzīvojis Maskavā.

Protams, jāpiemin, ka manu vectēvu iesauca latviešu leģionā, un viņš vēlāk padevās Rietumu sabiedrotajiem; būdams bēgļu nometnēs, nodibināja ciešākas attiecības ar ASV armiju.

Kāds amerikāņu virsnieks galvoja par viņu, lai būtu ļauts ieceļot ASV. Vectēvs strādāja celtniecībā un nomira no sirdslēkmes, darot savu darbu, 1976. gadā. Es viņu nesatiku, jo piedzimu 1982. gadā.

Ieinteresēšanās par ģimenes vēsturi kalpoja kā sākumpunkts interesei par Otro pasaules karu, īpaši Austrumu frontē. Studēju vēsturi un vidusskolā un universitātē apguvu vācu valodu. 2006. gadā turpināju studijas filozofijas doktora grāda iegūšanai Ziemeļkarolīnas universitātē.

Mans doktora darba izstrādes padomnieks bija plaši pazīstamais holokausta vēsturnieks Kristofers Braunings (Christopher Browning).

Ņemot vērā manas dzīves iepriekšējo pieredzi, izcelsmi un valodas spējas, kurās ietilpa, kaut pieticīgi, arī latviešu un krievu valoda, šķita dabiski pētīt Arāja komandas darbību.

Tā bija plaši pazīstama holokausta īstenotāja, taču par to vēl nebija sarakstīta neviena grāmata angļu valodā.

Tā kā gandrīz visi mana pētījuma avoti bija pieskaitāmi pēckara tiesu dokumentiem, tas, ko rakstīju, noteikti bija attiecināms ne tikai uz Arāja komandu un tās kara noziegumiem, bet arī uz auksto karu un tiesisko reakciju uz nežēlību vispār.

Kad un kur vien iespējams, es mēģināju iekļaut arī latviešu reakciju uz nacistu kolaborantu – latviešu – vajāšanu.

Tādējādi grāmata ir arī stāsts par to, kā latvieši tiek galā ar problēmām, kur notikumi Latvijā saskaras ar nacismu un holokaustu – ar to, ko vācieši sauc par “Vergangenheitsbewältigung” (“pagātnes pārvarēšanu”).

Kā grāmatu uztvēra lasītāji ASV? Bija diskusijas? 

Grāmatas sākotnējā versija angļu valodā pārspēja pārdošanas cerības. Zinātnieki to ir atzinīgi novērtējuši.

Negribētu apgalvot, ka grāmata raisījusi domstarpības.

Iepriecinošākais ir tas, ka angliski runājošie sabiedrības pārstāvji ar latviešu saknēm pēc tās vēlējās ar mani sazināties. Viņiem ir jautājumi par viņu pašu ģimenes locekļiem.

Viņi lūdz padomu, kā iegūt vairāk informācijas. Esmu gatavs ar prieku palīdzēt.

Manuprāt, latviešiem nekad nav bijis raksturīgs agresīvs antisemītisms. Vai tādā ziņā Arāja komanda ir fenomens?

Piekrītu, ka latviešu kultūra pirms Otrā pasaules kara neuzrādīja dziļa antisemītisma pazīmes. Tomēr mēs zinām, kas notika.

Jautājums par latviešu motivāciju līdzdalībai holokaustā ir ļoti svarīgs. Mūsu dzīves laikā par to droši vien tiks diskutēts pastāvīgi. Savā grāmatā sīki iztirzāju daudzus faktorus.

Vīrus, kuri pievienojās komandai, 1941. gada 4. jūlijā laikraksts “Tēvija” bija aicinājis “aktīvi piedalīties mūsu zemes iztīrīšanā no kaitīgiem elementiem”.

Man šķiet skaidrs, ka galvenais motivējošais faktors bija pretpadomju noskaņojums, ko nacisti ļaunprātīgi izmantoja, lai pavērstu pret Latvijas ebrejiem.

Pirmā padomju okupācijas laika traumas palīdzēja to sekmēt, radot upura sajūtu un vēlmi atriebties.

Ebreju nepatiesā identificēšana ar komunistiem pirmskara Eiropā bija izplatīta iezīme uz sazvērestību teorijām tendētajās labējās aprindās.

Padomju veiktā izmeklēšana – sagaidāmi, taču droši vien pareizi – secināja, ka šos vīrus motivējis naids pret padomju varu. Hamburgas tiesa, kas notiesāja Arāju, secināja, ka nav nekādu pierādāmu pazīmju tam, ka viņš bijis antisemīts vēl pirms vācu ierašanās.

Taču neatkarīgi no patiesajiem motīviem, es domāju, visnoderīgākais novērojums ir šāds: valsts ir atbildīga par visu to personu aizsardzību, kurām ir šīs valsts pase, neatkarīgi no personas etniskās piederības.

Tā ir viena no lietām, ko garantē pilsonība.

Vācu okupācijas laikā Latvijas valsts nepastāvēja. Saskaroties ar okupācijas varu, kas nepārprotami centās šķelt, izrādīt solidaritāti visiem pārējiem pilsoņiem neatkarīgi no viņu etniskās piederības kļuva par katra bijušās Latvijas valsts pilsoņa pienākumu.

Pakāpe, kādā šī solidaritāte izpaudās, mūsdienās Latvijā tiek cildināta, un ir pamats, lai lepotos – piemēram, Žanis Lipke. Tas būtu jāatceras.

Vai atrašanās Arāja komandā automātiski nozīmē būt noziedzniekam? Un kā šajā sakarā raudzīties uz Herberta Cukura lietu?

Arāja komanda bija noziedzīga organizācija. To izveidoja, lai tā kalpotu citas noziedzīgas struktūras – “Einsatzkommando 2” (EK2) – mērķiem. Sākot no 1941. gada jūlija, EK2 uzdevums bija nogalināt ikkatru Latvijas ebreju.

Misija – apzināti nonāvēt neapbruņotus civiliedzīvotājus – pati pēc savas būtības ir noziedzīga.

Vadības ķēde caur Viktoru Arāju savienoja komandas dalībniekus ar EK2 vadītāju Rūdolfu Langi, ar “Einsatzgruppe A” vadītāju Ostlandē Valteru Štālekeru, ar nacistiskās Vācijas Drošības dienesta priekšnieku Reinhardu Heidrihu, ar SS reihsfīreru Heinrihu Himleru un visbeidzot ar Ādolfu Hitleru.

Tātad šis jautājums ir viegls un atbilde ir: “Jā.”

Daudz sarežģītāk ir ar Herbertu Cukuru. Holokausta laikā Latvijas ebreji viņu atpazina kā starpkaru perioda Latvijas slavenību.

Iespējams, tāpēc izdzīvojušie pēckara liecībās un atmiņās pieminēja Cukura piedalīšanos noziedzīgās darbībās, kurām viņi bija liecinieki, tikpat bieži kā pieminēja Arāju.

Tā kā izraēlieši 1965. gadā Cukuru noslepkavoja, ko es uzskatu par valsts rīcību bez tiesiskas pilnvaras, palikušajiem tika liegta potenciāli vērtīgā informācija par Arāja komandas iekšējo darbību, kas būtu varējusi atklāties izmeklēšanas un tiesas procesa laikā.

Turklāt fakts, ka viņš netika oficiāli notiesāts, ļāvis Cukura aizstāvjiem turpināt viņa tēla reabilitāciju.

Mans padoms tiem, kas latviešu nacionālā goda vārdā cenšas reabilitēt Cukuru, ir apstāties: jūs maldāties.

Jo viņu var ne tikai droši uzskatīt par vainīgu – centieni attaisnot Cukuru atbilst arī to spēku apgalvojumiem, kuri vēlas Latviju izolēt no Rietumiem.

Savā grāmatā pieminat kādu Zirni, kam it kā izdevies aiziet no Arāja komandas, redzot kādus uzdevumus tai dod nacisti. Vai kara apstākļos kas tāds vispār bija iespējams?

Nepierādīti piemēri par aiziešanu no Arāja komandas kā baumas parādās Arāja procesa pierakstos. Ir runa par lūgumiem nosūtīt uz fronti, pat pašnāvību. Bet, pat ja katru no piemēriem varētu pārbaudīt, tādu skaits būtu mazs.

Manuprāt, pierādījumi liecina, ka pirmajos slepkavību mēnešos – vismaz līdz 1941. gada beigu Rumbulas akcijai un varbūt pat līdz brīdim, kad vienības locekļi 1942. gada sākumā tika nosūtīti uz Vāciju SS apmācībai – tie varēja pamest komandu, ja vien apņemtos to izdarīt.

Galu galā viņi visi bija brīvprātīgie. Grūtāk pamest vienību kļuva tad, kad tās misija mainījās no masveida nāvessodu izpildīšanas neapbruņotiem civiliedzīvotājiem Latvijā uz daudz militarizētāku okupācijas spēku lomu Baltkrievijā.

Pierādījumi neapstiprina bijušo komandas locekļu apgalvojumus par piespiedu dienestu.

Jāņa Eduarda Zirņa lieta šķiet neskaidra. Viņš Rietumos apgalvoja, ka bijis Arāja komandas loceklis, taču nekad netika tiesāts vai kaut nopietni izmeklēts. Rietumvācijas policija un izdzīvojušo organizācijas viņu neuzskatīja par drošu un uzticamu avotu.

Daudzi viņa tautieši latvieši Rietumvācijā izjuta nepatiku pret Zirni.

Viņš bija ļoti kaismīga, varbūt pat apsēsta personība – savdabīgākais tēls Arāja pēckara stāstā. Bez Zirņa Arāja lieta 70. gados, visticamāk, nemaz nebūtu no jauna atvērta.

Savā grāmatā par Zirni rakstu diezgan daudz, bet joprojām nespēju viņu izprast.

Vai Arāja un viņa komandas biedru novēlotā tiesāšana tik daudzus gadus pēc holokausta izskaidrojama ar viņa iespējamo noderību Rietumu specdienestiem?

 

Viktora Arāja studenta apliecība.
Foto no grāmatas “Apsūdzības pret Viktoru Arāju”

PSRS nekavējās rīkoties pret Arāja komandas vīriem un to sāka jau 1944. gadā. Rietumos šo procesu kavēja Rietumvācijas tiesu iestāžu neieinteresētība, kā arī valdības un sabiedrības noskaņojums, kuru tās atspoguļoja.

Tas attiecībā uz Latvijā izdarītajiem nacistu noziegumiem vairāk nekā jebkas cits noteica tiesvedības aizkavēšanos līdz 60. gadu sākumam.

Baumas par Arāja aktīvo darbošanos britu izlūkdienestu labā klīst kopš viņa nozušanas no ieslodzījuma britu okupācijas zonā 1949. gadā.

Iespējams, šādas baumas sāka izplatīt PSRS, taču ticamāk, ka tās radās dabiskā ceļā Rietumvācijā dzīvojošo latviešu vidū, viņiem vienkārši izdarot loģiskus secinājumus.

Tomēr pierādījumu par Arāja saikni ar jebkuru no rietumvalstu izlūkdienestiem nekad nav bijis. Tiesā Arājs apgalvoja, ka Britu Reinas armijas Kara noziegumu nodaļas komisija Rīgas geto lietā viņu attaisnojusi.

Patiesībā briti šo lietu nekad nepabeidza un 1949. gadā to nodeva rietumvācu iestādēm. Kad Rietumvācijas policijas pārstāvji devās uz nometni Braunšveigā, kur Arājs it kā tika turēts, atklāja, ka viņš bija pazudis.

Vēlāk viņš dzīvoja Frankfurtē, izmantojot sievas pirmslaulību uzvārdu un pelnot iztiku tipogrāfijā. Arāja pēckara dzīvē nebija nekā tāda, ko varētu uzskatīt par aizraujošu.

Kā vērtējat PSRS slepeno dienestu mēģinājumus 60.–70. gadu pretnacistu prāvas Rietumos izmantot savās interesēs, lai šķeltu baltiešu trimdu?

Neatkarīgi no konteksta ir tikai taisnīgi vajāt nacistu noziedzniekus, kā arī atgādināt citiem, ka viņu pienākums cilvēciskās cieņas vārdā ir rīkoties tāpat. Bet neticu, ka 60. gados šādi apsvērumi bija padomju rīcības pamatā.

Kremlī bija pieņemts politisks lēmums atbilstoši partijas līnijai. Pretēji sākotnējai PSRS pēckara laika nostājai, kas toreiz palīdzēja iekļaut tādas vietas kā Latvija Padomju Savienībā – ka šīs ir “brālīgas tautas”, kas kopā ar citām palīdz sasniegt “pareizos” padomju mērķus, vēlāk Padomju Savienības nomaļu nekrievu tautas tika pārkvalificētas par “vācu fašistu rokaspuišiem”.

Tas attaisnoja stingro kontroli un uzraudzību pār šīm tautām. Maskava to īstenoja gan uz vietas, gan mēģinot graut trimdā esošo šo tautu pārstāvju reputāciju rietumvalstu sabiedrību un valdību acīs.

Katrai Eiropas nācijai kaut kādā veidā ir nācies nopietni izvērtēt savu līdzdalību holokaustā. Konfrontācija ar nacistisko pagātni vienmēr ir traumatiska. Latviešiem šis process aizsākās šādi.

Padomju zinātnei bija raksturīgas politiski ērtas, nianses izslēdzošas manipulācijas ar vēsturi. Maskava pat mūsdienās nenoliedz, ka izdarīt izmaiņas oficiālajā vēsturē iedvesmo to politiskā lietderība.

Pagājušā gadsimta 60. gados uzsāktā padomju aģitācija satrauca Amerikas latviešus, taču ASV tiesas gaidīja līdz 80. gadiem, lai sāktu nopietni apsvērt iespēju, ka starp desmitiem tūkstošu latviešu, kas pēc Otrā pasaules kara ieceļoja Amerikā, varētu būt arī kara noziedznieki.

Galu galā apsūdzības izvirzīja tikai 13 latviešiem. No tiem divi tika notiesāti tiesā, viens aizbēga no valsts, četri nomira pirms sprieduma pasludināšanas, divi panāca vienošanos ar valdību, bet pret atlikušajiem četriem prokurori neguva panākumus.

Starp visiem austrum­eiropiešu imigrantiem (ieskaitot latviešus) notika apmēram 1500 izmeklēšanas, kuru rezultātā apsūdzības izvirzīja 134 personām. No tām 83 zaudēja ASV pilsonību un 62 no tām tika deportētas.

Es teiktu tā: lai arī padomju metodes noteikti nebija konstruktīvas, tās tomēr lika Amerikas latviešiem pārdomāt latviešu dalību holokaustā, un tas bija vērtīgi.

Savā darbā pieminat arī mūsdienu Kremļa propagandas vēsturnieku Djukova un Simindeja sagatavoto dokumentu krājumu, kurā aprakstītas latviešu vienību, tostarp Arāja komandas, darbības. Cik daudz var uzticēties pēckara gados padomju pusē tapušām liecībām?

Padomju Savienība gādāja dokumentārus pierādījumus un lieciniekus izmeklēšanai Rietumos visu aukstā kara laiku, sākot jau ar Nirnbergas tribunālu.

Aizstāvības advokāti vienmēr mēģināja izmantot plaši pazīstamos stāstus par spīdzināšanām, piespiedu atzīšanos un Staļina diktētajām paraugprāvām, lai diskreditētu šos materiālus, taču tie izturēja stingru visu veidu pārbaudi.

Padomju Savienība spēja savākt reālus pierādījumus par reāliem noziegumiem. Rietumu tiesu institūcijas aukstā kara kontekstā pret šiem informācijas avotiem neizturējās naivi.

Nepārzinu Djukova grāmatas, izņemot 2009. gadā izdoto dokumentu krājumu, kas tika tulkots angļu valodā “Iznīcini pēc iespējas vairāk” (“Destroy as Much as Possible”).

Bet es arī saprotu, kāda rakstura darbs tas ir, un es viņu neapskaužu par to, ka viņam jāpilda šādi uzdevumi. Tomēr par tur minēto kara laika dokumentu autentiskumu es īpaši nešaubos. Nav runa par to, vai šajos dokumentos sniegtā informācija ir patiesa.

Savā darbā es parādu dažus piemērus, kad kļūdas, kas šādos dokumentos pieļautas, spēj daudz pastāstīt par 40. gadu PSRS. Turklāt apzinātā dokumentu izvēle krājumam, atlasot tos no stingri kontrolētiem arhīviem, atklāj pašas Maskavas nostāju krājuma izdošanas brīdī.

Pats Djukova darbs jau ir vēsturiska liecība par atjaunotā Kremļa pašpārliecinātības laikmetu.

Nevajadzētu ļaut, lai sensacionālas publikācijas ar naidīgu politisko saturu pievērstu sev pārāk lielu Latvijas sabiedrības uzmanību. Latvijas akadēmiskajā vidē šobrīd ir ļoti daudz nozīmīgu pētījumu par holokaustu.

Latviešu zinātnieki, kas nodibinājuši ciešus sakarus ar kolēģiem Rietumos, veic ļoti kvalitatīvu darbu patiesības meklējumos, nevis bīda kādu politisko dienaskārtību.

Vai padomju okupācijas gadi un mūsdienu Krievijas politika Latvijā apgrūtina bezkaislīgu nacistu okupācijas laika izvērtējumu?

Neapšaubāmi, padomju okupācija, kas turpinājās līdz 1991. gadam un noteica sajūtas valstī vēl ilgi pēc tam, ir vissvarīgākā latviešu “pagātnes pārvarēšanas” stāsta sastāvdaļa. Pirmkārt, tā neļāva Latvijas sabiedrībai pašai tikt galā ar nacisma pagātni savā izpratnē.

Tā vietā gadu desmitiem tai bija uzlikts par pienākumu cienīt dogmas, kas nāca no neuzticamiem avotiem.

Otrkārt, daudziem latviešiem pašu pārciestās padomju represijas aizēnoja ebreju upurus kara laikā.

Tagad šie šķēršļi ir pakāpeniski pārvarēti. Atšķirībā no dažām citām bijušā Austrumu bloka valstīm Latvijas valdībai un sabiedrībai ir izdevies izvairīties no iekrišanas šajā ļoti politizētās un skarbās tēmas slazdā.

Saistītie raksti

Esmu gandarīts par godīgo un patieso attieksmi pret visiem šiem vēsturiskajiem notikumiem, ieskaitot notikumu atzīšanu skolu mācību grāmatās. Pasaulē nav ideālas valsts, kas nekad nebūtu rīkojusies nepareizi.

Vajadzīga drosme godīgi raudzīties uz savu vēsturi, lai izveidotu labāku nākotni. Tā ir diženas tautas pazīme.
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Latvijā
Latvijas uzņēmumus apdraud organizēta noziedzības grupa; garnadži paviesojušies SIA “Mikrotīkls” un “Elko” 3
1 diena
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Galvenais uzsvars Covid-19! Jauno zinātnieku pētījumiem atvēlēti 11,4 miljoni
1 diena
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Kā velnēns pa Tieslietu ministrijas gaiteņiem spēlējas ar cilvēku dzīvību
1 diena

Lasītākie

LA
LA.LV
Laukos
VIDEO. Samilzis konflikts starp biškopjiem un rapšu lauku īpašniekiem: bites tika nogalinātas un sabrauktas ar traktora riepām
28 minūtes
RK
Rīta Korpivāra
Pasaulē
Rīta Korpivāra: Stambulas konvencijas ratifikācija Latvijā būtiski uzlabotu situāciju
1 stunda
ZB
Zigmunds Bekmanis
Ekonomika
Atbalsta mehānisms jau ierūsējis. Kurš kuru māna?
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Kuldīgas novadā deg kūdras purvs: stiprā vēja dēļ situācija ir neprognozējama
3 stundas
LA
LA.LV
Dabā
VIDEO. Priekules novadā novērota viena no retākajām dabas parādībām pasaulē
4 stundas