Viduslaiki: atpūta zem kristīgās ētikas ēnas 0
Viduslaikos atpūtas kultūra mainījās. Kristīgā ētika, kas parādījās 2.–3. gadsimtā, bija askētiska un neuzsvēra baudu, norāda Buasjē. Romas elites kultūra izzuda, un laicīgās sabiedrības zinātkāre saruka. Ceļojumi galvenokārt bija utilitāri – svētceļojumi, vēstniecības vai krusta kari. Atpūtas aktivitātes tika ierobežotas, un mentālais visums saruka, piebilst profesors.
Tomēr zemnieki organizēja atpūtas periodus, ko noteica dabas ritmi, piemēram, mazāk darba ziemā. Viduslaiku Eiropā svētdienas un reliģiskās brīvdienas tika noteiktas kā obligāti atpūtas periodi, taču lauksaimnieki bieži strādāja arī šajās dienās.
No 3. līdz 18. gadsimtam atpūtas periodi bija cieši saistīti ar reliģisko kalendāru. Svētdienās nestrādāja, un reliģiskās brīvdienas bija biežas, skaidro Buasjē. Lielo svētku laikā notika liturģiskas svinības, procesijas un turnīri, kuros piedalīšanās bija gandrīz obligāta. Atšķirībā no mūsdienām cilvēki nevarēja brīvi pārvietoties – viņiem bija jāiesaistās kolektīvajos rituālos,
No 13. gadsimta algotais darbs amatniecībā un lauksaimniecībā sāka noteikt atpūtas periodus līgumos, taču tie joprojām nebija vispārēji. Arodbiedrības pilsētās ieviesa noteikumus, kas attiecās uz konkrētām profesijām.
Mūsdienu atvaļinājuma jēdziens veidojās 19. gadsimtā. “Masveida skološanās, algota darba izplatība un attiecības starp darbiniekiem un darba devējiem radīja atvaļinājumu tādu, kā tagad mēs to saprotam,” norāda Buasjē. Skolu brīvdienas, kas balstījās uz senām pedagoģiskām idejām par atpūtas laiku bērniem, kļuva par pamatu tam.
1231. gadā pāvesta Gregorija IX bulla Parens scientiarum noteica Parīzes Universitātei vienu mēnesi vasaras brīvdienu, taču tas nebija tiešs mūsdienu atvaļinājuma priekštecis.
