Augstskolu padomes – priekšā sarežģītu lēmumu laiks 0
Juris Zīvarts – Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks un RSU docētājs.
Augstskolu padomes Latvijā tika ieviestas kā būtisks solis augstākās izglītības pārvaldības modernizācijā. To mērķis bija stiprināt stratēģisko vadību, uzlabot finanšu uzraudzību un nodrošināt ciešāku sasaisti starp augstskolām, nozari un valsts attīstības interesēm. Šobrīd, pēc vairāku gadu darbības, ir pienācis izvērtējuma brīdis. Nevis lai apšaubītu pašu padomju nepieciešamību, bet lai kritiski izvērtētu to reālo pienesumu un spēju risināt nākamā perioda izaicinājumus.
Padomju ieviešana sākotnēji tika uztverta kā līdzsvara instruments starp augstskolu autonomiju un sabiedrības interesēm. Daudzviet tas ir devis pozitīvu efektu – uzlabota stratēģiskā plānošana, finanšu disciplīna un sadarbība ar nozari. Taču pieredze rāda arī būtiskas atšķirības starp augstskolām. Vienās padomes kļuvušas par reālu attīstības virzītāju, citās – vairāk par formālu uzraudzības struktūru. Tas aktualizē jautājumu: vai padomes pilnvērtīgi izmanto savu potenciālu? Starptautiskie pētījumi rāda, ka padomju modelis strādā tikai tad, ja tas balstās skaidrā atbildībā, profesionālās kompetencēs un rezultātu mērīšanā. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka institūcija kļūst birokrātiska, nevis stratēģiska.
Latvijā notiek padomju sastāvu pārskatīšana un samazināšana. Tas pats par sevi negarantē kvalitāti. Galvenais jautājums – vai jaunais sastāvs būs ne tikai profesionālāks uz papīra, bet arī spējīgs reāli ietekmēt procesus. Padomes locekļiem nepietiek ar “skaistu CV” vai formālu kompetenču uzskaitījumu. Izšķiroša nozīme ir spējai panākt rezultātu – ar pietiekami spēcīgu vārdu, autoritāti un ietekmi, kurā ieklausās gan valsts pārvaldē, gan nozarē. Jaunie padomes locekļi būs efektīvi tikai tad, ja viņi spēs aktīvi virzīt augstskolai būtiskus jautājumus politikas un finansējuma līmenī, nebaidīsies konsekventi pārstāvēt augstskolas intereses arī sarežģītās situācijās un būs gatavi uzņemties aktīvu lomu kā stratēģiski interešu aizstāvji – labā nozīmē – augstākās izglītības attīstībai. Padomei ir jābūt platformai, kurā satiekas kompetence un ietekme. Bez reālas ietekmes pat visprofesionālākais sastāvs riskē palikt tikai konsultatīvs, nevis izšķirošs spēks augstskolu attīstībā.
Nākamie gadi augstākajai izglītībai nebūs viegli. Lai gan 2024./2025. akadēmiskajā gadā Latvijā vērojams ļoti neliels studējošo skaita pieaugums, kopējā situācija joprojām liecina par strukturāliem izaicinājumiem. Saskaņā ar jaunāko oficiālo statistiku Latvijā šobrīd studē nedaudz vairāk nekā 75 tūkstoši studējošo, un pieaugums pēdējā gadā ir salīdzinoši neliels, kas vairāk liecina par stabilizāciju, nevis ilgtermiņa izaugsmi. Vienlaikus augstākās izglītības sistēmā saglabājas nevienmērība – būtiskas atšķirības starp studiju jomām, augstskolām un reģioniem. Atsevišķās programmās pieprasījums saglabājas stabils vai pat pieaug, kamēr citviet vērojams studentu skaita kritums un nepietiekama noslodze. Tas nozīmē, ka demogrāfiskais spiediens nav zudis – tas vienkārši izpaužas diferencētāk. Augstskolām arvien biežāk jākonkurē ne tikai savā starpā, bet arī starptautiskā vidē par studentiem, pasniedzējiem un finansējumu.
Šajā kontekstā arvien nozīmīgāka kļūst arī ārvalstu studentu piesaiste. Tomēr šis jautājums vairs nav skatāms tikai caur kvantitātes prizmu. Valsts līmenī jau tiek virzītas izmaiņas, kas paredz atbildīgāku un stingrāk prasībās balstītu pieeju ārvalstu studentu uzņemšanai. 2026. gada 6. martā Izglītības un zinātnes ministrijā notikušajā augstskolu un valsts iestāžu sanāksmē tika uzsvērts, ka nepieciešams pilnveidot normatīvo regulējumu, lai nodrošinātu kvalitatīvu studiju procesu un atbildīgu internacionalizāciju. Vienlaikus tika akcentēta ciešākas sadarbības nepieciešamība starp augstskolām un valsts institūcijām – tostarp migrācijas, drošības un izglītības kvalitātes jautājumos. Valsts robežsardze un citas iesaistītās institūcijas īpaši uzsvēra augstskolu atbildību lēmumos par ārvalstu studentu piesaisti. Tas nozīmē, ka šis jautājums vairs nav tikai augstskolu autonomijas ietvaros risināms – tas kļūst par kopēju valsts politikas jautājumu.
Šādos apstākļos augstskolu padomēm būs jāuzņemas būtiski aktīvāka loma. Nepietiks ar kopējo ārvalstu studentu skaita palielināšanu – būs jāvērtē arī to izcelsme, kvalitāte un pienesums. Tas nozīmē, ka var nākties uzdot arī neērtus jautājumus – vai studenti no visām valstīm sniedz vienlīdzīgu akadēmisko, ekonomisko un reputācijas pienesumu? Vai atsevišķos gadījumos ārvalstu studentu piesaiste nekļūst par kvantitātes, nevis kvalitātes jautājumu? Nākotnē augstskolām var nākties mērķtiecīgāk fokusēties uz konkrētiem reģioniem un sadarbības partneriem, vienlaikus rūpīgāk izvērtējot studentu plūsmas no valstīm, kur pastāv augstāki riski – gan attiecībā uz studiju kvalitāti, gan uzturēšanās mērķu patiesumu.
Vienlaikus valsts budžeta iespējas ir ierobežotas, un pieaugošās izmaksas rada papildu spiedienu uz sistēmu. Tas nozīmē, ka augstskolu padomēm tuvākajos gados var nākties pieņemt nepopulārus, bet nepieciešamus lēmumus: izvērtēt studiju programmu pieprasījumu un kvalitāti, lemt par programmu apvienošanu vai slēgšanu, koncentrēt resursus spēcīgākajās jomās, pārskatīt institucionālās struktūras un izmaksas. Padomēm nāksies strādāt arī ar neērtu informāciju – par studentu skaita kritumu, finanšu ilgtspēju un institucionālajiem riskiem. Tie būs lēmumi, kas var būt sāpīgi, taču nepieciešami sistēmas ilgtspējai. Šis būs posms, kurā padomju loma kļūst izšķiroša – nevis kā formālam uzraugam, bet kā stratēģiskam lēmumu pieņēmējam, kurš balstās datos, valsts politikas virzienos un ilgtermiņa attīstības vajadzībās.
Eiropas pieredze rāda, ka padomju efektivitāti nosaka nevis formāls modelis, bet kvalitāte un atbildība. Zviedrijas un Nīderlandes piemēri parāda divus virzienus – uz autonomiju balstītu modeli ar spēcīgu sabiedrības iesaisti un uz rezultātiem orientētu modeli ar skaidru atbildību. Latvija šobrīd atrodas starp šiem modeļiem. Tas ir potenciāls ieguvums, ja izdodas apvienot autonomiju ar profesionālu, datos balstītu pārvaldību. Eiropas Universitāšu asociācijas pētījumi uzsver vēl vienu būtisku aspektu – padomes vislabāk darbojas tur, kur tās kļūst par sadarbības platformu, nevis tikai kontrolējošu institūciju.
Ja augstskolu padomes vēlamies nostiprināt kā reālu attīstības instrumentu, nepieciešamas vairākas skaidras izmaiņas. Ir vajadzīga pāreja no formālas uzraudzības uz stratēģisku līdzatbildību, skaidrs kompetenču nodalījums starp padomi, senātu un vadību, regulāra rezultātu izvērtēšana un lielāka caurspīdība sabiedrības priekšā. Tikpat svarīgi ir stiprināt sadarbību starp pašām padomēm un valsts institūcijām, veidojot vienotu redzējumu par augstākās izglītības attīstību.
Augstskolu padomes ir paliekoša Latvijas augstākās izglītības sistēmas sastāvdaļa. Jautājums vairs nav – vai tās ir vajadzīgas. Jautājums ir – cik efektīvas tās būs. Jaunā sastāva veidošana ir iespēja šo institūtu padarīt stiprāku. Taču tas prasīs gatavību pieņemt ne tikai ērtus, bet arī sarežģītus un nepopulārus lēmumus. Tieši šajā posmā padomes var pierādīt savu patieso vērtību – kā profesionāla, ietekmīga un uz nākotni vērsta augstskolu attīstības platforma.
