“Beidziet kritizēt savu valsti!” Saruna ar Lauru Šmidebergu, kura jau vairāk nekā 15 gadus dzīvo Tallinā 75
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar sirdi Latvijā, ar kājām Igaunijā – tā saka Laura Šmideberga, kura jau vairāk nekā 15 gadus dzīvo Tallinā. Ceļš uz ziemeļu kaimiņzemi aizvedis, satiekot tur dzīvesbiedru, ar kuru tagad audzina divas atvases. Ģimenē viņi sazinās igauņu, latviešu, angļu un lībiešu valodā. Laura Šmideberga ir Latviešu Nacionālās kultūras biedrības Igaunijā valdes locekle, folkloras kopas “Rēvele” un Eiropas Latviešu apvienības folkloras nozares vadītāja.
Latviešu un līvu kultūras tradīcijas ir Lauras enerģijas avots. Kopš bērnības viņa jutusi aicinājumu interesēties arī par arheoloģiju. Vēl Latvijā aktīvi darbojoties Daiņa un Helmī Staltu dibinātajā folkloras kopā “Skandinieki”, Laurai radusies iespēja tikt pie autentiska līvu tautastērpa, kam vēsturiski piederas arī stikla kreļļu rotas. Pētot iespējas pie tādām tikt, Laura uzzinājusi, ka stikla pērles var izgatavot arī pati.
Tagad Laura Šmideberga ir ne vien Igaunijā un Latvijā pazīstama stikla pērļu māksliniece. Īsi pirms 18. novembra tiekamies uz sarunu Tallinas vecpilsētā mākslas meistaru pagalmā, kur Laurai jau sesto gadu ir sava stikla studija, darbnīca un veikals.
Latvijā gluži vai katru dienu dzirdam, cik daudz un kādās jomās atpaliekam no Igaunijas. Šķiet, ka būs grūti atrast piemērotāku cilvēku, kurš godīgi varētu novērtēt, vai tiešām tā ir.
L. Šmideberga: Tagad, pandēmijas laikā, esmu ļoti apmierināta, ka dzīvoju Igaunijā. Latvijas informatīvajā telpā esmu katru dienu, un man tiešām ir iespējas salīdzināt. Lai arī saslimstības situācijas mums iet līdzīgi, labi redzu, kura valsts ar savām problēmām tiek galā labāk.
Te ir daudz mazāki ierobežojumi, turklāt nekad nav nonācis līdz komandantstundām.
Personīgi man tas ir ļoti svarīgi, jo pēc savas dabas esmu pūce, strādāju nevis mājās, bet tikai savā darbnīcā, un mani labākie darbi top tieši vēlajās vakara un nakts stundās. Ja arī Tallinā būtu tādi kā ierobežojumi kā, piemēram, Latvijā, es un mana ģimene šo divu pandēmijas gadu laikā droši vien jau būtu izputējusi.
Igaunijā ieviestie ierobežojumi ir loģiskāki un samērīgāki. Latvijas valdība, manuprāt, jau pašā sākumā, pērn martā, pārspīlēja un ar to zaudēja cilvēku uzticību. Viss tur aizgāja šķērsām, iespējams, arī ar to vakcinācijas biroja izveidi.
Kūtrums vai atturība no ārstu puses – te neko tādu neesmu dzirdējusi. Uzsvars uz senioru vakcināciju te bija jau uzreiz, brīvprātīgie brauca viņiem pakaļ un veda vakcinēties. Tas ir kaut kas, ko Latvijā uzsāk tikai tagad. Vispār jau kopumā ne man būtu jāspriež, kura stratēģija labāka, taču atšķirības ir diezgan lielas – arī tirdzniecības un transporta pakalpojumu organizēšanā ierobežojumi šeit man šķiet daudz samērīgāki.
Vai Igaunijā par vakcināciju senioriem piemaksā?
Saruna par to tiešām bija, taču, cik zinu, to neatbalstīja, jo šī priekšlikuma iesniedzējiem laikam īsti nebija argumentu – kādēļ par bezmaksas vakcīnu valstij būtu vēl jāpiemaksā? Igaunijas parlamentāriešu vairākums nosprieda, ka tas nebūtu vēlams precedents turpmākajā veselības aprūpē. Tas bija arī veselības ministra viedoklis.
Igauņi arī uzskata, ka viņu valdība tagad mētājas ar naudu?
Kāda daļa – noteikti. Jautājums ir par sadzīves “burbuļiem”, kuros dzīvojam, – manā igauņu draugu lokā nenovīdību redzu daudz mazāk. Taču tas nenozīmē, ka tās te nav.
Te arī ir stipra antivakseru kustība, pavisam nesen spēja sarīkot lielu mītiņu Brīvības laukumā, piesaistot pat vienu no atmodas laika simboliem, mūziķi Tenisu Megi.
Latvijā tas būtu līdzīgi, ja Ieva Akurātere pēkšņi sāktu uzstāties Šlesera vai Gobzema mītiņos.
Tā jau nav, ka tikai Igaunija visu viennozīmīgi dara pareizi un Latvija nepareizi. Domāju, ka tagad vispār grūti būtu atrast tādu valsti, kur iedzīvotāji teiktu – re, pie mums gan perfekti valdība ar visu tika galā. Pats smieklīgākais ir tas, ka liela daļa igauņu paši domā tā – mūsu valdība nu gan galīgi netiek galā ar krīzi! Tas ir tipiski. Kad pastāstu, kā iet Latvijā, viņiem brīnums.
Vidējais igaunis vispār zina, kas notiek Latvijā, vai arī viņu interesē tikai Somija?
Ļoti maz zina. Taču lielākais paradokss man šķiet tas, ka igauņi pat neatpazīst latviešu valodu. Kad runāju ar saviem bērniem, bieži vien man prasa: kādā valodā jūs te sarunājaties? Latvijā tādu situāciju iedomāties grūti. Sajaukt igauņus ar somiem – tas jā, bet vispār neatpazīt? To man grūti saprast.
Tam, ka maz zina par Latviju, acīmredzot sava loma te bijusi arī vietējiem medijiem – nav šķitis interesanti rakstīt par Latviju. Pēdējā laikā situācija tomēr mainās. Cik redzu, Igaunijas medijos ziņas par Latviju ir vismaz pāris reizes nedēļā. Pirms pandēmijas gan bija retāk – reizi nedēļā varbūt.
Taču kopumā pret latviešiem te ir pozitīvas, atbalstošas jūtas. Pēdējo gadu laikā ļoti strauji arī pieaugusi iespēja baudīt latviešu kultūru Tallinā.
Samērā nesen bija režisora Hermaņa festivāls, varējām dabūt biļetes uz izrādi ar Barišņikovu, “Garo dzīvi” un citām izrādēm. Starp citu, nupat bija arī Hermaņa “Gorbačovs”, par ko biju sajūsmā, – ar krievu aktieriem, iestudēta Maskavā. Starp citu, te redzam izcilas latviešu vecmeistaru izstādes, ko paši latvieši nemaz neredz, jo pandēmijas laikā Latvijā esošo ierobežojumu dēļ tās nebija pieejamas. Piemēram, arī izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā”, šeit, Igaunijā, bija apskatāma daudz ilgāk un tikko “KUMU” bija lieliska Rozentāla izstāde.
Baltijas valstu simtgades notikumi tomēr droši vien satuvināja. Vai kopīgais Livonijas mantojums arī ir jūtams?
Par Livonijas mantojumu nevaru spriest, bet igauņi noteikti ir rietumnieciskāki par latviešiem. Somijas tuvums un ietekme te ir nenoliedzami. Domāju, ka tieši Somijas iespaidā Igaunija izvēlējās citu un veiksmīgāku ceļu, pa kuru arī aizgāja. Domāju, ka Igaunijas izvēli ietekmēja arī viņu personības, jo pirmais valsts prezidents šeit bija ārkārtīgi inteliģentais Lennards Meri, kurš jau pašā sākumā ļoti mērķtiecīgi atjaunoto Igaunijas valsti maksimāli distancēja no padomju mantojuma – korupcijas, nomenklatūras utt.
Man gan nešķiet, ka Igaunijas un Latvijas kultūras sakaros būtu kāda īpaša valsts politika. Cilvēki paši dibina sakarus un organizē pasākumus.
Kino, mūzikā, arī uzņēmējdarbībā. Pēdējo izjūtu pastiprināti tieši tagad, jo moderēju Igaunijas latviešu lapu “Facebook”. Mums katru dienu parādās 3–4 jauni gribētāji pievienoties grupai, kuri meklē šeit darbu vai vēlas pārcelties uz Igauniju dzīvot. Arī tas tagad ir aktualizējies. Ir arī Latvijas uzņēmēji, kuri meklē šeit latviski runājošus cilvēkus.
Kas uzņēmējiem šeit šķiet tik pievilcīgs?
Šī arī nav tā joma, kurā zināšu visas nianses, taču galvenais secinājums ir tāds, ka Latvijā, piemēram, es ar savu rūpalu nodarboties nevarētu. Man ir daudz zināmu kolēģu, mākslinieku Latvijā, kuri arī mēģina pelnīt iztiku ar savu darbošanos. Zinu, kam viņiem jāiet cauri – viss kļūst tikai sarežģītāk. Piemēram, šeit uzņēmējus nedala visādos mikro vai makro komersantos. Kamēr apgrozījums nav sasniedzis noteiktu līmeni, grāmatvedība un atskaites ir pavisam vienkāršas.
Igaunijā nodokļi nemainās tik bieži kā Latvijā, viss ir saprotami un stabili.
Saziņa notiek attālināti, ne reizi nevienu pārbaudi neesmu redzējusi, par neskaidrībām visu varu noskaidrot, nekādi sodi nav bijuši, neesmu arī dzirdējusi, ka kādam būtu arestēti konti kā Latvijā.
Cenas elektrībai un gāzei te taču arī aug tāpat kā Latvijā. Kā tagad ir vadīt savu rūpalu un mājsaimniecību?
Elektrība un gāze ir tieši tie resursi, ko izmantoju, strādājot ar stiklu. Arī darbnīcas telpu īre iet augšā. Tajā pašā laikā arī pie mums atceļ tirgus un citus tirgošanās pasākumus. Skarbā īstenība ir tāda, ka cilvēki šajā laikā greznumlietas nepērk. Atvēru tirdzniecību internetā, meklēju citas iespējas.
Manu optimismu uztur virusulogu izteiktās prognozes, ka pēc smagās ziemas ar izslimošanu vai vakcināciju sabiedrība iegūs imunitāti un vīruss beigsies.
Arī mājas vajadzībām kādas lietas, protams, ir kļuvušas dārgākas. Taču sekoju principam – svarīgi, kur iepērcies. Manai mājai vistuvāk ir “Stockmann”, un tur dārgi būs vienmēr. Pāris kvartālus tālāk – citi veikali. Pēdējā laikā arvien vairāk izmantoju “Wolt” sistēmas piegādes. Tā atkrīt spiešanās pie kases un impulsīvie pirkumi – nopērku tieši to, ko vajag.
Tas ir mans pandēmijas laika atklājums un ieguvums, ko tagad mēģinu ieteikt savai mammai, kura dzīvo Rīgā, – lai arī viņa sāk līdzīgi rīkoties un uz ceturto stāvu pati vairs nestiepj pirkumu saiņus. Mana darbnīca ir nepilnas pusstundas gājienā no mājām, transportu vairāk izmanto vīrs un bērni.
Kā ģimenē runājat? Igauņu valoda ir grūta?
Kā folkloristei, turklāt ar līvu saknēm, man nebija grūta. Ar saviem bērniem runāju tikai latviski, ar vīru – angliski.
Kā tā?
Bet kā tad citādi es bērnus pieradinātu runāt ar mani latviski? Igauniski viņi runā ar tēvu, skolā, pagalmā un visur citur. Mājās ir cita kārtība. Tā viņi jau tagad prot igauņu, latviešu un angļu valodu, papildus mācās arī krievu un līvu. Mani skolnieciņi jau ir piedzīvojuši divas mājsēdes.
Tagad manējie atkal trāpīja tajā kategorijā, kam Tallinā pēc brīvlaika divas nedēļas bija jāmācās attālināti. Nekas jauns tas nav, taču mūsu ģimenē tas nenāk par labu pilnīgi noteikti. Viens bērns ar to galā kaut kā vēl tiek, bet otram nomāktība un sekmju pazemināšanās ir skaidri redzama.
Kā veicas ar vietējo latviešu būšanām?
Pirms pandēmijas bija ap 200 aktīvistu, taču pēdējo divu gadu laikā praktiski neesam sanākuši kopā. Vairākus nesen satiku skumjā notikumā – vecbiedra bērēs. Esam viena no retajām Igaunijas diasporām, kurā ļoti aktīvi bija tieši seniori. Kad dibinājām biedrību, ļoti paveicās, ka Tallinas latvieši gados bija tas lielākais atbalsts.
Tagad ir apsīkums, skola “Taurenis” un koris praktiski ir apstājušies. Šobrīd gan izskatās, ka “Taurenim” izdosies sekmīgi nodot stafeti tālāk. Ceru, ka jauno līgumu ar Igaunijas Izglītības ministriju slēgs jau jaunā skolas vadība.
Latviešu skolu atbalsta Igaunija?
Tikai Igaunija atbalsta. Mūsu skolai Latvijas atbalsta iegūšana vismaz līdz šim bija pārāk sarežģīta. Ar Igaunijas atbalstu pietika, lai latviešu skola Tallinā varētu noīrēt telpas un algot skolotājus, kuri katru otro nedēļu brauca no Salacgrīvas. Ar attālinātajām mācībām tas vienkārši nestrādā. Varbūt ir interesanti vienu reizi, bet tas arī viss.
Sadarbība ar Latvijas vēstniecību?
Latvijas vēstnieks tagad ir Raimonds Jansons. Vēstniecība ir prestižā namā un vietā, sadarbība ir ļoti laba. Pirms pandēmijas kopīgi rīkojām pasākumus vēstniecības telpās, skaisti atzīmējām 18. novembri, Balto galdautu dienu un citus svētkus.
Šogad 18. novembri svinēsim mājās ģimenes lokā. Vispār mums te normālos apstākļos ir Eiropas latviešu tradīcija 18. novembrī pulksten deviņos vakarā sapulcēties un dziedāt Latvijas himnu. Parasti tas notika Tallinas Brīvības laukumā un sakrita ar tiešraidi no Krastmalas Rīgā.
Ko gribētu novēlēt Latvijai?
Beigt kritizēt pašiem savu valsti! Tas ir galvenais moments, kas nepatīk, skatoties no malas.
Jā, var nepatikt premjers, veselības ministrs, vakcinācijas biroja vadītāja utt. Tas būtu skaidrs un kaut kā saprotams, bet latviešiem jābeidz kritizēt Latviju, šīs lietas jānodala!
Kādas jums ir sajūtas – Baltijas tautām ir nākotne?
Vismaz igauņiem – noteikti. Lai kā arī viņi te ņemtos un tāpat kritizētu savu valdību, igauņiem tomēr ir ļoti liela pašcieņa un pašlepnums. Latvieši tomēr joprojām izskatās vairāk kalpu tautas sindromā iestiguši un neuzņemas atbildību paši par sevi pietiekami daudz. Pārāk viegli mūsu tautu var vēl ietekmēt ar visādām konspirācijas teorijām un hibrīdkariem.
Tomēr noteikti esmu optimiste arī šajā ziņā. Vai tad pēc piedzīvotajiem kariem nebija vēl grūtāki laiki? Jāsaņemas un jāsavācas! Arī latviešu vēsture taču rāda, ka viss negatīvais uzsūcas, cilvēki spēj turpināt normālu dzīvi, lai kā arī kādam šķiet, ka stāvam uz kraujas malas un tūlīt kritīsim lejā.
