foto: LETA

Beresņevs: Darbojos kā brīvprātīgais, taču visam ir savs mērs 3

Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidentam Kirovam Lipmanam noslēgtie līgumi ir nulles vērtībā, tāpēc es neredzu iespēju turpināt sadarbību – tā Leonīds Beresņevs skaidro lēmumu pamest Latvijas izlases galvenā trenera amatu.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

„Netiek pildīts abu pušu parakstītais darba līgums – pēc pasaules čempionāta algu vairs neesmu saņēmis,” „LA” svētdien sacīja Leonīds Beresņevs. „Ir tikai solījumi. 23. augustā iepazīstināju LHF valdi ar esošo situāciju, cerēju, ka kaut kas uzlabosies, taču viņi arī tikai nogrozīja galvas un teica, ka gan jau būs labi. Divas dienas vēlāk iesniedzu atlūgumu. Olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā viens no svarīgākajiem aspektiem būs emocionālais fons, kas arī komandā nav no labākajiem, jo prēmijas par pasaules čempionātu Maskavā nav samaksātas. Spēlētājiem nepatīk, kad viņiem melo. Kā lai es viņus motivēju tādā situācijā? Jau gatavošanās pasaules čempionātam aizritēja dažādu nebūšanu fonā – atceries, kā tika runāts par bardaku izlasē, žurkām ģērbtuvē. Labi, ka Juris Savickis nāca pretī un atļāva izmantot Rīgas „Dinamo” ģērbtuvi Piņķos.”

Viņš uzsver, ka lēmums pamest komandu pirms tik atbildīga turnīra bijis ļoti grūts: „Pirmo reizi karjerā tā rīkojos, jo neredzu citu izeju. Ir sarežģīti strādāt, ja tevi tikai baro ar solījumiem. Februārī, kad kļuvu par izlases galveno treneri, zināju, ka ir divi lieli darbi – pasaules čempionātā saglabāt vietu elitē un izcīnīt olimpisko ceļazīmi. Pirmo uzdevumu izpildījām un biju pārliecināts, ka arī otro varam izpildīt. Es neatkāpos tāpēc, ka baidītos, nē. Principā kopš vasaras sākuma darbojos kā brīvprātīgais, taču visam ir savs mērs.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Beresņevam līgumā ierakstīts, ka uzvarot olimpisko kvalifikācijas turnīru, tas tiek pagarināts uz diviem gadiem: „Man nav nekādu ilūziju, ka tā patiešām notiktu. Lipmanam līgumi ir nulles vērtībā – pēc tam, kad ar U-20 izlasi uzvarēju pirmajā divīzijā, līgums automātiski pagarinājās uz diviem gadiem. Bet Lipmans man uzreiz deva parakstīt jaunu – tikai līdz šī gada 31. decembrim, kas gan ir absurdi, jo elites divīzijā čempionāts beidzas 6. janvārī. LHF ir Lipmana personīgais bizness – kā gribu, tā daru.”

Beresņevs nedomā, ka aizejot šādā brīdī būtu uzmetis Latvijas hokeju: „Trenera gaitas uzsāku 1993. gadā un principā visu laiku esmu bijis Latvijas hokejā. Izveidoju „Liepājas metalurga” komandu, uz kuras bāzes tur joprojām viss attīstās un ir izcīnīts Latvijas čempionu tituls. Tā ir mana dzīve, mīlu savu darbu un izturos profesionāli. Es mīlu Latviju. Faniem mani ir jāsaprot kā cilvēku, kā treneri. Pārdzīvoju par valsti, komandu. Strādāju no sirds, bet pretī ir prezidents, kurš nepilda saistības. Kā tādā situācijā mani var uzskatīt par nodevēju?”

Leonīda Beresņeva novēlējums Latvijas izlasei: „Gribētu, lai komanda uzvar un tiek uz olimpiskajām spēlēm, puiši to var izdarīt. Līderi ir diezgan labā formā, ceru, ka notikušais (ar treneru maiņu) neietekmēs komandas garu. Kolektīvā ir vairāki puiši, kas var uzņemties tādu līdera lomu, kā agrāk Sandis Ozoliņš – Kaspars Daugaviņš, Oskars Bārtulis, Artūrs Kulda, Mārtiņš Karsums. Uz viņiem grūtā situācijā vienmēr var paļauties. Haraldam Vasiļjevam novēlu veiksmi. Iešu uz spēlēm, skatīšos un pārdzīvošu par komandu.”

Beresņevs Latvijas izlasi vadījis piecos elites divīzijas pasaules čempionātos un Turīnas olimpiskajās spēlēs 2006. gadā. Viņa vietā uz olimpisko kvalifikācijas turnīru iecelts Haralds Vasiļjevs, kurš bija Latvijas izlases galvenais treneris no 1999. līdz 2001. gadam.