0
Nesen medijus pāršalca ziņa, ka Mārupē braukājot busiņš, kas it kā vilinot iekšā bērnus. Pēc tam parādījās vēl viena līdzīga ziņa. Pārbaudījāt, bija pamats bažām?
A. Sozinovs: Neapstiprinājās. Bet mēs vienmēr ļoti rūpīgi pārbaudām šādas ziņas, jo nekad nevar izslēgt, ka notiek reālas lietas. Mēs arī noskaidrojām, kāpēc bērns Mārupē šādu ziņu izdomāja.
S. Pildava: Ja bērns mājās stāsta briesmu lietas, nelieciet tās sociālajos tīklos, bet ziņojiet policijai, kas noskaidros patiesību un vajadzības gadījumā rīkosies.
J. Nicišs: Varu tikai ieteikt vecākiem bērnus bargi nesodīt, lai viņi bailēs no soda neizdomātu nenotikušas lietas. Bija cits gadījums, kad bērns neaizgāja uz skolu, viņam par to draudēja tēva siksna un bērns sev nodarīja pāri.
Kā Latvija pazudušu bērnu sakarā izskatās Eiropas kontekstā?
A. Sozinovs: Mēs esam mierīga valsts. Statistika ir krietni labāka nekā vidēji Eiropā.
Nenolaidiet no bērna acis
Valsts policijas Liepājas iecirkņa kriminālpolicijas nodaļas priekšnieka Uģa Āvas atziņas. Pirms gada tieši viņš vadīja Ivana Berladina meklēšanu.
* Bērna pazušana sākas ģimenē.
* Ja bērns ir mazs, nenolaidiet no viņa acis. Viņš var pazust arī jūrmalas kāpās, sajaukt puses un doties pretējā virzienā. Dažus gadus vecs bērns stundā var noiet pat trīs kilometrus. Tātad desmit minūšu laikā viņš var būt puskilometra attālumā.
* Skolas vecuma bērnam līdzi vienmēr jābūt mobilajam telefonam. Tas pats attiecas uz veciem cilvēkiem. Nupat pensionāre Grobiņā apmaldījās savā jaunības dienu mežā. Izrādās, tas pa gadiem ir mainījies… Labi, ka viņai bija līdzi telefons. Sazvanījāmies, un viņa stundu nāca glābēju sirēnu virzienā. Pirms pusotra gada es pats apmaldījos mežā, kuru it kā labi zināju. Starp citu, netālu no Dubeņiem, kur atradām mazo Ivanu. Gāju pēc Ziemassvētku eglītes. Sāka kļūt tumšs, un jutu, ka vairs netieku ārā… Labi, ka atpazinu Otaņķes upi un zināju, kur tā ietek. Pie upes tad arī turējos. Jāsaprot, ka jebkuram – gan bērnam, gan sirmgalvim – var kļūt slikti vai atgadīties kas cits, tad telefons var būt vienīgais glābiņš. Pagājušajā septembrī, sēņojot mežā netālu no jūras, pazuda sirmgalvis. Vairākas dienas meklējam un diemžēl atradām mirušu.
* Pastāvīgi jāinformē sabiedrība par cilvēku pazušanas riskiem un mūsdienu tehnoloģijām, kas var pazušanas riskus mazināt vai sekmēt atrašanos (mobilie telefoni un dažādas lietotnes tajās, elektroniskas aproces utt.).
* Sargājiet bērnus no ūdens briesmām – tur vairs nav izšķirošas dienas, stundas un minūtes, bet sekundes un to daļas.
* Vienmēr jāatceras, ka bērns grib izzināt pasauli. Kurš gan nav pagaršojis zemi. Bet ir lietas, ko nedrīkst ļaut pamēģināt.
* Ja tomēr notikusi nelaime un bērns pazudis, sniedziet policijai visu iespējamo informāciju, arī tādu, kas nav jums glaimojoša.
* Diemžēl prakse pierāda, ka policijai ne visi brīvprātīgie palīdz. Protams, lielai daļai var teikt tikai paldies, bet ir tādi, kas gatavi palīdzēt tikai tad, ja būs lielas cerības tieši viņam atrast pazudušo, ir arī tādi, kas meklēšanu izmanto, lai vienkārši patusētu. Diemžēl mazā Ivana gadījumā bija arī tādi, kas bija gatavi mātes linča tiesai un iet meklēt un izrēķināties ar apkārtnes homoseksuāļiem.
* Brīvprātīgajam jāsaprot, ka meklēšanas darbos viņam būs jādara tas, ko viņam liek, jādara lietas, kam viņš ir gatavs. Policijas operācijās, kur nepieciešama speciāla sagatavotību, viņš pielaists netiks.
