Veselam
Bērni

“Neapšaubāmi bijuši seksuāla rakstura pieskārieni!” Bērni kā vecāku un sistēmas salauztās rotaļlietas0

Foto no Latvijas Avīzes” arhīva

Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Turpinājums ceturtdienas raksta “Man vairs nav ko zaudēt,” asarām acīs atzina tēvs. Skaudrs stāsts par vecāku nespēju vienoties un no ģimenes izņemtiem bērniem”.

Nākamnedēļ 24. jūnijā Apvienotajā Karalistē (AK) tiesa lems, kur dzīvot nepilngadīgajiem Latvijas pilsoņiem – 11 gadus vecajai Elīzai un piecgadīgajam Oskaram (bērnu vārdu mainīti) – pie tēva Mārča Latvijā vai mātes Līgas Anglijā.

Reiz angļu tiesa jau lēma, ka bērniem pēc vecāku šķiršanās jādzīvo pie tēva, taču, kad Mārcis ar bērniem atgriezās Latvijā, bērnu māte apsūdzēja bijušo vīru bērnu nolaupīšanā.

Latvijā Vid­zemes priekšpilsētas tiesa lēma, ka bērni tiešām nolaupīti un jāatgriež AK, bet ne mātes aprūpē. Tomēr faktiski bērni, piespiedu kārtā viņus izņemot no tēva ģimenes, ir atdoti mātei. Tēva un mātes atšķirīgās stāsta versijas bija lasāmas ceturtdien publicētajā rakstā “Man vairs nav ko zaudēt,” asarām acīs atzina tēvs. Skaudrs stāsts par vecāku nespēju vienoties un no ģimenes izņemtiem bērniem.

Mārcis “Latvijas Avīzes” rīcībā ir nodevis dokumentus, kas rada bažas: vai tiešām tiesa rīkojas bērnu interesēs, atdodot viņus Apvienotās Karalistes jurisdikcijā, bet faktiski mātes aprūpē. Būtiskākais no tiem: pērn novembrī ierosināts kriminālprocess “par iespējamu seksuālu vardarbību pret nepilngadīgo”. Taču kriminālprocess septiņus mēnešus pēc tā ierosināšanas nav virzījies uz priekšu.

Noziedzīgais nodarījums kvalificēts pēc Krimināllikuma 160. panta 4. daļas noziedzīga nodarījuma pazīmēm: par seksuāla rakstura darbību nolūkā apmierināt dzimumtieksmi fiziskā saskarē ar cietušā ķermeni, ja tā izdarīta, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu (..), ja cietušais bijis nepilngadīgs.

Kriminālprocess ierosināts pret meitenes māti Līgu, kaut dokumenti liecina, ka iespējamo seksuālo vardarbību māte varētu būt veikusi nevis viena, bet kopā ar savu draudzeni.

Psiholoģe Jolanta Segliņa-Gluškova, pie kuras tēvs Mārcis veda Elīzu, lai meitai būtu rehabilitācija pēc piedzīvotās vardarbības, atzinumā raksta, ka Elīza gan stāstījusi par pieskārieniem krūšu un dzimumorgānu rajonā, gan atklājusi, ka māte kopā ar draudzeni skatījusies, kā Elīza dušā mazgājas.

Pēc meitenes iztaujāšanas psiholoģe secinājusi, ka neapšaubāmi bijuši seksuāla rakstura pieskārieni.

Par šādiem pieskārieniem Elīza stāstījusi arī tēva iepriekšējai advokātei, kas rakstiski par to informējusi Mārci.

Meitene vesta arī pie psihiatra, kas atzinis, ka meitenei ir pēctraumatiskā stresa sindroms attiecību ar māti dēļ, un norīkoja Elīzu uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas psihiatrijas nodaļu. Tur ar meiteni strādāja klīniskā psiholoģe Marika Ekarte, kas līdzīgi kā J. Segliņa-Gluškova secinājusi, ka bērna stāstītajā “iezīmējas emocionāla, fiziska un seksuāla vardarbība”.

Psiholoģe strādājusi ar nepabeigto teikumu metodi. Piemēram, Elīza atzinusi, ka “vislabākais, kas ar mani ir noticis, ir”, “kad es atbraucu uz Latviju”.

Vairākkārt Elīza teikusi, ka viņai bail, ka mamma viņu nozags.

Izrakstā no slimnīcas ierakstīts arī mediķu novērojums, ka Elīza kategoriski atteicās iet pie mātes, slēpās, kad Līga bija ieradusies, lai izņemtu viņu no slimnīcas. Savukārt tēvam pieķērās pie rokas un aizgāja kopā.

Jāpiebilst, ka šie atzinumi tapuši tikai pēc tiesas lēmuma par bērnu izdošanu AK. Taču vai tiešām valsts iestādēm tie nebija jāņem vērā pirms tiesas lēmuma izpildes? Tāpat nav saprotams, kāpēc kriminālprocess tik ilgi nav virzījies uz priekšu.

Valsts policijas pārstāve Madara Seršņova “Latvijas Avīzei” stāsta, ka mātei Līgai kriminālprocesa ietvaros ir piešķirts kāds statuss, taču neatklāj, kāds. “Vēl turpinās izmeklēšana, lai noskaidrotu, vai ir noziedzīga nodarījuma sastāvs,” tā policijas pārstāve. Izmeklēšana varot turpināties, pat ja iespējamā cietusī izvesta no valsts.

Par tiesas lēmumu un citu iestāžu rīcību J. Gluškova-Segliņa ir vīlusies un baidās par bērnu, jo sevišķi Elīzas, nākotni: “Psihologi mācās daudzos kursos, tostarp par vardarbību un bērnu tiesībām. Mums jāzina un jāievēro Bērnu tiesību aizsardzības likums, kurš nosaka respektēt bērnu tiesības. Kāda tam visam ir jēga, ja reālajā dzīvē šīs tiesības netiek ievērotas? Vai šajā gadījumā kaut viena augstākā instance ir iestājusies par šiem bērniem?”

Vecāku karš traumē

Valsts iestāžu – Tieslietu ministrijas (TM) un Tiesībsarga biroja – pārstāvji, kam lūdzu komentēt Elīzas un Oskara likteni, pirmkārt uzsver vecāku atbildību, kuriem pašiem vajadzējis vienoties par bērnu turpmāko dzīvesvietu, vislabāk, parakstot notariāli apliecinātu, detalizētu vienošanos.

Savukārt, ja bērnu dzīvesvietu nosaka tiesa, tas arī precīzi jāpilda. “Nepareizi bija paņemt bērnu un braukt, kur grib. To nepieļauj Hāgas konvencija. Un nepareizi bija nonākt līdz bērnu piespiedu izņemšanai, kas traumē bērnus. Tēvs varēja pats vest bērnus atpakaļ labprātīgi,” saka Tiesībsarga biroja Bērnu nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

Taču vai šajā gadījumā nesanāk, ka par vecāku kļūdām maksā bērni un atbildīgās iestādes gan ir gatavas izskaidrot, kāpēc tā notiek, bet ne reāli aizstāvēt bērna intereses?

“Sanāk, ka bērni jāaizsargā no saviem vecākiem. Valsts bērnus šādās situācijās aizsargā tādējādi, ka ir pietiekami ātrs process, kurā tiek izlemts, kurā valstī jāizlemj par vecāku aizgādības tiesībām,” saka L. Grāvere.

Strīds jārisina Lielbritānijā

TM Starptautiskās sadarbības departamenta direktore Baiba Jugane-Lintere: “Ja bērns bez otra vecāka ziņas ir atvests uz Latviju, viņš ir nolaupīts. Un tiesa izskata tikai to, vai bērns atstājams Latvijā vai atgriežams valstī, no kuras atvests.

Šajā gadījumā tiesa pasaka, ka strīds par bērnu dzīvesvietu jārisina Apvienotajā Karalistē, jo bērns tur ir ilgstoši dzīvojis. Izņēmums var būt tikai tad, ja viens no vecākiem ir vardarbīgi izturējies.”

Latvijā gadā ir daudz gadījumu, kad tiesai jālemj par bērnu atgriešanu citas valsts jurisdikcijā. Apmēram pusē gadījumu bērni paliek Latvijā. Kāpēc šis izņēmums nav attiecināts uz Elīzu un Oskaru? TM pārstāve pieļauj, ka pierādījumi par mātes vardarbību nav gana pārliecinoši. “Ļoti daudzi vecāki šādos savstarpējos strīdos nodarbojas ar otra vecāka apmelošanu.”

Ja apsūdzības izsaka arī bērns, būtu steidzami jārosina kriminālprocess un “lietai jānonāk pie prokurora”, skaidro ministrijā. Tā būtu ideālajā pasaulē. Šajā gadījumā kriminālprocess gan ir, bet steidzamas izmeklēšanas nav!

“Acīmredzot trūkst pierādījumu. Jāņem vērā, ka bērnus var arī ietekmēt gan viens, gan otrs vecāks. Katrs vecāks situāciju stāsta tikai no savas puses,” teic L. Grāvere. Abas amatpersonas norāda: pierādījumi par vardarbību rūpīgi jāfiksē un uzreiz jāziņo policijai, nevis tikai tad, kad ir strīds par bērnu dzīvesvietu.

Tomēr L. Grāvere atzīst: vajadzētu būt tā, ka kriminālprocess pret vecāku, ja vien tas nav izbeigts, apliecina vardarbības risku. Tātad šādam vecākam vismaz uz laiku līdz apstākļu noskaidrošanai bērnu dot nevajadzētu. Vidzemes priekšpilsētas tiesa lēmusi, ka kriminālprocesam nav nozīmes, jo mātei nav apsūdzētās statuss.

Turklāt L. Grāvere norāda, ka svarīgs aspekts ir arī, vai vecāks, kas prasa bērnu, ir izmantojis jau dotās saskares tiesības un arī bērnu uzturējis.

No tiesas lēmuma redzams: tiesa pilnībā paļāvusies uz Līgas teikto, ka Mārcis to nav ļāvis, taču mātes nemaksātajiem uzturlīdzekļiem īsti nav pievērsusi uzmanību.

B. Jugane-Lintere norāda, ka par bērnu dzīvesvietu, par aizgādību, par saskares tiesībām tiesa lemj civilprocesā, kur ir sacīkstes princips: kura puse atnes labākus pierādījumus, tā uzvar. Tā varētu notikt tad, ja ir cīņa par nekustamo īpašumu, bet te ir runa par dzīviem bērniem! L. Grāvere piebilst: lietās, kas skar bērnus, tiesai ir tiesības arī pašai ievākt pierādījumus. Šoreiz tas nav darīts.

Lai nenonāk ārvalstu audžuģimenēs

Vai Latvijai vēl ir kāda teikšana par saviem nepilngadīgajiem pilsoņiem, ja viņi atdoti citas valsts jurisdikcijā? Jā, atbild TM pārstāve. Ja attiecīgās valsts sociālais dienests Latvijas bērnus pamatoti izņem no ģimenes, TM gādā, lai viņi nevis nonāktu ārvalstu audžuģimenēs, bet tiktu atgriezti Latvijā, ja vien te ir tuvinieki, kas gatavi bērnus audzināt.

Taču bijis arī gadījums, kad TM bija gādājusi, lai bērns nonāktu pie tēva Itālijā, jo māte nebija spējīga par mazo rūpēties. Taču sākotnēji par bērnu tik ieinteresētais tēvs pats no aizgādnības vēlāk atteicies un bērns nonācis aprūpes centrā. Tā bijusi liela vilšanās.

B. Jugane-Lintere apliecina, ka Anglijas sociālais dienests stingri uzmana vecākus. Līdz ar to, ja Mārča bažas par Līgas nespēju parūpēties par bērniem ir pamatotas, bērni varētu pie mātes ilgi nepalikt. Jautājums gan ir, kāpēc jāpakļauj bērni riskam.

Atsakāmies no saviem pilsoņiem

Vai priekšroka uz bērniem – mūsu valsts pilsoņiem – tomēr nav vecākiem, kuri dzīvo Latvijā, protams, ja vien viņi spēj atbilstoši rūpēties par bērniem? “Nē, jo tad mēs aizskartu otra vecāka tiesības brīvi pārvietoties,” atbild B. Jugane-Lintere.

“Ģimenes lietās pilsonībai un dzīvesvietai nav nozīmes,” piekrīt arī L. Grāvere. “Bērnus jau neatdod svešai valstij, tikai uzdod atrisināt strīdu valstī, kur bērni ilgāk dzīvojuši.”

L. Grāvere stāsta, ka arī Tiesībsarga birojā bieži saņemtas sūdzības no vecākiem, kuri nespēj vienoties par bērna dzīvesvietu un iesaista visas iespējamās instances, lai panāktu savu: “Pie mums parasti vēršas tad, kad situācija jau ir samilzusi tik tālu, ka visi citi jau bijuši iesaistīti: bāriņtiesa, tiesa, varbūt arī policija. Taču tiesībsarga funkcija nav izspriest tiesu. Varam tikai skatīties, vai nav procesuāli pārkāpumi, piemēram, bāriņtiesas rīcībā. Var sūdzēties par visām iesaistītajām instancēm, taču visbiežāk sūdzības saņemam par bāriņtiesu.”

“Ejiet uz mediāciju,” B. Jugane-Lintere iesaka vecākiem, kas nespēj vienoties par bērniem. “Jo tas, kas bērniem tiek nodarīts, nemitīgi par viņiem karojot un izrēķinoties vienam ar otru, ir briesmīgi.”

Mediācijā vecākus konsultē mediators, kas “spēj aizrakties līdz problēmas saknei” un palīdz vecākiem saprast, ka jādarbojas bērnu, nevis savās interesēs.

Kad tiesā jautāts, vai Mārcis un Līga piekrīt mediācijai, tēvs pieļāvis to, Līga atteikusies.

Saistītie raksti

Kādā no turpmākajiem “Latvijas Avīzes” numuriem lasiet Arta Drēziņa stāstu par līdzīgu “bērnu dalīšanas” gadījumu, kad tēvs Latvijā cīnās par bērnu, kurš dzīvo ar māti Vācijā. Vīrietis pat pabijis pusgadu cietumā Vācijā par bērna nolaupīšanu – respektīvi, par sava bērna neatļautu atvešanu uz Latviju.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Veselam
SPKC šonedēļ fiksējis trīs Covid-19 uzliesmojumus, reālais inficēto skaits varētu būt lielāks
1 diena
LA
LA.LV
Veselam
Dumpis: Lielākā iespēja inficēties ar Covid-19 ir bāros, restorānos un darbavietās
1 diena
LE
LETA
Veselam
Tālbraucējam, kurš Rīgā ielidojis kopā ar 23 kolēģiem, Lietuvā atklāj Covid-19 2
1 diena

Lasītākie

IP
Ilze Pētersone
Dabā
Kurp indiāņus vedīs virsaiši? Saruna ar “dabas advokātu” Uģi Rotbergu 1
Intervija 7 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Sociālajos tīklos pārsteidz video, kā vējš daudzdzīvokļu namu pagalmā ar neticamu spēku nogāž milzīgu koku 2
10 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Ģenētiski mūsu visu saknes ir zemē, nevis bruģī 1
7 stundas
IR
Ilmārs Randers
Ekonomika
“Zinu, kā jūtas rokzvaigznes uz skatuves, jo ceļmalās stāv cilvēki un aplaudē!” Pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem 1
12 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pāvilostas mērs iepirkumos izkrāpj 236 159 eiro, bet KNAB samaksā smieklīgu sodu 1
12 stundas