Bērnu grāmatas – izklaide, izglītošana vai industrija? 7
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kāpēc latviešu literatūrā tā arī īsti nav izveidojusies neviena bērnu grāmatu sērija par reālistiskiem tēliem, kas varētu konkurēt vismaz ar kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – tapušajām?
Lennebergas Emīls, Trokšņu ciema bērni, Alfons Trīcvaidziņš, Alfons Obergs, Kika Mika, Pija Prjaņika… Kas šiem vārdiem kopīgs? Tās visas ir grāmatu sērijas par reālistiskiem – bet ne reāliem, dokumentāliem – bērniem reālistiskā pasaulē. Dažas ir ļoti veiksmīgas, tulkotas vairākos desmitos valodu, citu lidojums bijis šaurāks, tomēr sasniedzis latviešu lasītājus, un ap daļu no grāmatām izveidojusies vesela industrija.
Vai latviešu bērni mīl un lasa grāmatas par bērniem, kas viņiem līdzīgi, vai labprātāk izvēlas fantāzijas un metaforiskus tēlus? Kādi iemesli latviešu bērnu rakstniekus pārsvarā ievirza fantāzijas literatūras laukā? Kāpēc latviešu literatūrā tā arī īsti nav izveidojusies neviena bērnu grāmatu sērija par reālistiskiem tēliem, kas varētu konkurēt vismaz ar kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – tapušajām? Un kādēļ vispār vajadzīgas reālistiskas bērnu grāmatas – vai tad realitāti mēs neatskatāmies katru dienu sev visapkārt?
Labi autori ir!
Vispirms jāsāk ar labo: latviešiem ir gan populāras bērnu grāmatas, kas vairākkārt piedzīvojušas papildu metienus, tulkotas citās valodās un pat ieguvušas savu “industriju”.
Tāds ir, piemēram, Luīzes Pastores debijas romāns “Maskačkas stāsts”, kurš piedzīvojis tulkojumus angļu un igauņu valodā, pēc romāna motīviem uzņemta pilnmetrāžas animācijas filma un tapis komikss.
Viskuplākā industrija izveidojusies ap Ineses Zanderes “Lupatiņiem” – tiesa, tiem vispirms bija animācijas filmas un tikai pēc tam tapa dažāda veida grāmatas, tostarp ar pavisam jaunu tehnoloģiju iesaisti, disks ar Jēkaba Nīmaņa komponētām dziesmām un mūzikls. Tuvā nākotnē galda spēļu ražotāji “Brain Games” plāno arī sākt Lupatiņu puzļu un spēļu ražošanu.
Tāpat ir gana veiksmīgas reālistiskas grāmatas dažādu vecumu bērniem un jauniešiem – Rasas Bugavičutes-Pēces “Puika, kas redzēja tumsā” piedzīvojis atkārtotus izdevumus, tulkojumu igauņu un lietuviešu valodā, kā arī savu teātra izrādi, tomēr tā ir viena brīvstāvoša grāmata.
Laura Gundara reālistiskās grāmatas par vectētiņu Vali un viņa attapīgo mazmeitiņu Spindzeli ir pavisam trīs un pieredzējušas vairākus tulkojumus, tomēr nevar teikt, ka tās būtu graujoši populāras latviešu lasītāju vidū.
Un nevienam, pat vispopulārākajam latviešu bērnu autoru darbam, nav izdevies sasniegt, piemēram, lietuviešu rakstnieces Linas Žutautes draiskulīgās meitenes Kikas Mikas tulkojumu skaitu, koptirāžu, kas sniedzas pāri diviem miljoniem, un ap košo tēlu savērpto industriju – no aktivitāšu grāmatām sākot un ar izklaižu parku beidzot. (Jā, mums ir “Avārijas brigādes” izklaižu parks, taču tas, kā zināms, balstās animācijas tēlos.)
Nemaz nerunāsim par tādiem tēliem kā zviedru rakstnieces Astridas Lindgrēnes Lennebergas Emīls vai viņas tautietes Gunillas Bergstrēmas Alfons Obergs – sešgadīgs zēns, kurš kopš 1972. gada nav kļuvis vecāks, toties grāmatas par viņu tulkotas gandrīz 30 valodās un to kopējā tirāža Zviedrijā un citās valstīs ir aptuveni desmit miljoni eksemplāru.
Tiesa, Latvijā Alfonam (atšķirībā no Emīla) nav tik labi veicies kā citur – šeit iznākušas tikai četras Gunillas Bergstrēmas grāmatas, un, ja gadījumā kādam nav palaimējies pašam būt bērnam vai audzināt īstā vecuma bērnus 90. gadu pašās beigās vai ap 2014.–2015. gadu, šis tēls var būt arī palicis nepamanīts.
Vai fantāzija veicina iztēli?
Protams, pat iespaidīgās Alfona Oberga sērijas grāmatu tirāžas ne tuvu nestāv līdzās Harija Potera panākumiem: septiņu romānu cikls par pusaugu burvi tulkots 80 valodās, pirmā grāmata – pat latīņu un sengrieķu mēlē.
Savukārt poteriāde – iespējams, savas relatīvās jaunības vai arī nesalīdzināmi lielāku citu izklaides iespēju dēļ – tulkojumu popularitātē ievērojami atpaliek no tādām klasiskām bērnu literatūras pērlēm kā Hansa Kristiana Andersena pasakas, Luisa Kerola “Alise Brīnumzemē” un Karlo Kollodi “Pinokio”, nemaz nerunājot par Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazo princi”, kas ir – ne daudz, ne maz – visvairāk valodās tulkotais daiļliteratūras darbs pasaulē, šis stāsts iznācis aptuveni 300 valodās.
Saraksts daiļrunīgi liecina, ka bērni (un acīmredzot arī viņu vecāki, kuri taču ir tie, kas grāmatas pērk) pirmām kārtām izvēlas metaforisku un fantāzijas literatūru, nevis grāmatas, kas parāda dzīvi bez izskaistinājumiem.
Un tomēr mazajiem lasītājiem svarīgas ir arī grāmatas, kas parāda bērnus, kas ir līdzīgi viņiem, bērnus, kuriem nav iespējas noslēpties no realitātes Baltā truša alā, uz savas personīgās planētas vai meklēt palīdzību pārdabiskos spēkos.
Savā būtībā visa literatūra, protams, ir fantāzija – pat visfantastiskākās tematikas romānā autoram jābalstās lasītājiem pazīstamās izjūtās un pieredzē, tieši tāpat arī reālistiskos daiļdarbos tēli, to likteņi un fiziskie apstākļi neizbēgami būs izdomāti.
Iespējams, tādēļ vēl 19. gadsimtā augstākā sabiedrība tik aizdompilni skatījās uz jauno žanru – romānu –, aicinot jauniešus dienas lielāko daļu veltīt izglītojošu grāmatu lasīšanai un atvēlot izdomai tikai nodaļu vai pāris pēc tam, kad visi dienas darbi paveikti (saskatāt līdzību ar to, kā mūsdienās apzinīgi vecāki cenšas ierobežot bērnu ekrāna laiku?).
Strīds par to, kurš literatūras novirziens ir vērtīgāks, droši vien ir nebeidzams, un ikvienas puses aizstāvis atradīs argumentus par labu savai pārliecībai.
Un droši vien vislabāk ir tad, ja gan fantāzijas, gan reālistiskās, gan dokumentālās literatūras laukā visu vecumu lasītājiem ir izvēle starp patiešām kvalitatīviem un interesantiem darbiem, kuri gan apmierina vajadzību īslaicīgi pārcelties uz citu realitāti, gan arī atrast atbildes uz to, kā citi vienaudži tiek galā ar šīs realitātes sāpīgajiem vai mulsinošajiem jautājumiem.
