Rucava, kur vēl runā folkloras valodā. Kādēļ tieši rucavnieku izloksne izrādījusies tik izturīga? 4
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 101 gada apmēram trešdaļa Rucavas teritorijas kopā ar visiem tās iedzīvotājiem, pamatā latviešiem, tika atdota Lietuvai. Pieminot šo notikumu, iznācis rakstu krājums “Rucavas garamantas II”, kurā apkopots gan ārkārtīgi plašs folkloras materiālu kopums, gan arī dažādu tās vācēju biogrāfijas.
Dzīvais muzejs
“Rucava ievērojama ne tikai ar milzīgo tautasdziesmu melodiju bagātību – Emilis Melngailis tieši Sventājas un Būtiņģes pusē savācis vislielāko skaitu tautas melodiju –, bet arī ar izloksnes saglabātību, īpaši ap Sventāju.
Tā novadpētnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris un “Lielās folkloras gada balvas 2005″ laureāts Miķelis Balčus joprojām runā precīzā, skaistā folkloras valodā – iespējams, tādēļ, ka tai simts gadus nav traucējusi latviešu literārā valoda,” saka Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece, fondu glabātāja Māra Vīksna.
Melodiju vācējs Melngailis, starp citu, Rucavu saucis par “senās latvietības dzīvo muzeju”, un to varētu darīt joprojām, jo kur gan vēl Latvijā valodā tiek dabiski lietots, piemēram, mīkstinātais ŗ burts vai nelokāmie piederības vietniekvārdi? Līdz mūsdienām radies vairāk paralēlformu, izloksne vairs netiek lietota konsekventi, tomēr tās senās formas ir dzīvas.
Kādēļ tieši rucavnieku izloksne izrādījusies tik izturīga un saglabājusies cauri visdažādākajiem laikiem?
Pētnieki izvirzījuši dažādas versijas, starp kurām arī novadnieciskās apziņas noturība, kas dažādu ieražu, tradīciju pēctecībā īstenojas no paaudzes uz paaudzi.
Mūsdienās, kad ģimenes kļūst mazākas un dzimtas saites – trauslākas, tradīciju saglabāšanās apdraudēta. Jācer, vietējās kultūras un valodas savdabību palīdzēs saglabāt tas, ka Rucavas tradicionālā kultūrtelpa 2018. gadā iekļauta nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Diemžēl pēdējos simts gados strauji sarucis arī Rucavas iedzīvotāju skaits, kaut gan vēsturiski pagasts bijis viens no lielākajiem un kuplāk apdzīvotajiem Kurzemē. Pirms pirmā pasaules kara Rucavas draudzē bija 9550 latviešu, 400 vāciešu un 50 lietuviešu, 1935. gadā iedzīvotāju pagastā bijis jau divreiz mazāk, bet 2007. gadā šeit reģistrēti vairs tikai 1308 iedzīvotāji.
Tādējādi jaunā grāmata ir divkārt būtiska – tā nākotnei saglabā ne tikai ziņas par folkloras vākšanas vēsturi, etnogrāfijas materiālu daudzveidību un mainību, izloksnes dziļumu un skaistumu, bet arī daudzu rucavnieku vārdus un biogrāfijas.
Savdabīga dzīvesziņa
Kā liecina nosaukums, šī ir jau otrā Rucavas garamantām veltītā grāmata. Pirmais sējums, kas tika pamatā veidots ap divu jaunu rucavnieku folkloras vākumu 20. gadsimta 20. gados, vairāku pagājušā gadsimta otrās puses folkloristu ekspedīciju materiāliem un zinātniskiem pētījumiem, iznāca 2019. gadā.
Otrajā krājumā var izsekot izloksnes dziļumam un skaistumam, folkloras vākšanas vēsturei, etnogrāfijas materiālu daudzveidībai un mainībai kāzu norišu un pādes dīdīšanas aprakstos, rokdarbu musturu krājumos, stāstos par tautas dziedniecības līdzekļu izmantošanu.
Tik ātri sakārtot par pirmo vēl biezāku otro sējumu izdevies, tikai pateicoties pašu rucavnieku atsaucībai un aktivitātei, saka Māra Vīksna, īpaši norādot uz triju māsu Tapiņu – Ingas, Māras un Daces – ieguldījumu. Bez viņu iesaistīšanās darbs būtu bijis daudz sarežģītāks, uzsver pētniece, jo Folkloras krātuvē ir ļoti daudz materiālu rokrakstos un ierakstos, un krātuves vai LU Folkloras, literatūras un mākslas institūta pētnieki paši vien nespēj tos visus atšifrēt.
Krājumā izmantots daudzu folkloras teicēju un vācēju kopīgais devums, arī kāds unikālas sadarbības rezultāts. Pētniece Renāte Siliņa (Mielava) vairāk nekā desmit gadus bijusi klātesoša krājuma vākā redzamās teicējas, tēva nedzirdīgās māsīcas Ķērstas Balceres dzīvē. Palīdzot radiniecei, viņa arī precīzi fiksējusi ne tikai atsevišķus nostāstus vai izteicienus, bet tāpat situācijas, kurā tie tikuši izmantoti, tādējādi iegūstot un spējot parādīt daudz pilnīgāku kopskatu.
Košā rucavnieku izloksne
Rucavas izloksnes savdabība veidojusies daudzu gadsimtu garumā, uzsūcot liecības gan par kuršu, prūšu, lietuviešu savstarpējiem kontaktiem, gan par slāvu un vācu valodas ietekmi.
Tās izpēte sākusies jau 19. gadsimta beigās Lejaskurzemes un Kuršu kāpu (kursenieku) izlokšņu izpētes kopīgajā kontekstā, turpinājusies visu 20. gadsimtu, bet 21. gadsimtā, protams, tai padziļināti pievērsušies Liepājas Universitātes pētnieki.
Jaunajā krājumā gan specifiski valodnieciskā sadaļa ir salīdzinoši neliela – pašu teicēju sniegtas vārdu krātuvītes, kā arī rucavnieku izloksnes vārdnīciņa grāmatas beigu daļā – to izvērtējusi un apkopojusi valodniece un folkloriste Beatrise Reidzāne.
Taču brīnišķīgu un plašu ieskatu rucavnieku izloksnē sniedz krājumā iekļautie folkloras materiāli. Tajos var izlasīt, kādos vārdos te sauktas dažādas zivis un jūras iemītnieki, zvejasrīki. Arī tautasdziesmās tieši šis valodas slānis, kā jau piejūras pagastā, pārstāvēts īpaši plaši: “Lejnieks savu sievu kūla / Neba lielas vainas dēļ: / Tīklam aci pārplēsusi, / Siļķei galvu nolauzusi; / Siļķei galvu nolauzusi, / Kālināja skaitīdama.”
Māra Vīksna stāsta, ka tautasdziesmas ir autentiskas, pierakstītas laikā, kad rucavnieki tās tiešām paši zināja un lietoja, un savdabībā salīdzināmas ar Latgalē pierakstītajām gan vārdu formu, gan locījumu lietojumā.
Apzināti, teicēju pastāstīti un krājumā fiksēti arī ticējumi, mīklas, apdziedāšanās un folkloras nerātnie slāņi, tāpat apkopoti rucavnieku vārdi, uzvārdi, mājvārdi, arī izplatītākie mājdzīvniekiem – govīm, buļļiem, suņiem – dotie vārdi.
Starp ierastiem latviešu personvārdiem Jānis, Miķelis, Anna, Ilze Rucavā bijušas sastopamas neparastas vārdu formas – Marģieta / Margura, Malle, Truže (Katrīna), Nuže (Anna). Tāpat starp dzirdētiem govju vārdiem, kuros izmantoti puķu nosaukumi (Puķe, Roze, Magone) vai ar govs krāsu (Dūmale, Zīmale, Ziedale, Žale) saistīti apzīmējumi atrodami arī tādi pavisam neparasti vārdi kā Stirna, Briedaļa, Puikale.
Buļļiem rucavnieki devuši gan vīriešu – Paulis, Jurģis, Meiris –, gan amata vai statusa apzīmējumā smeltus vārdus (Skrīveris, Vagars, Majors, Barons), gan arī, piemēram, tādu pavisam rucavniecisku vārdu Biļuns, kura nozīme ir “liela puķe”. Arī suņiem līdzās tādiem visā Latvijā sastopamiem vārdiem kā Poģis, Taksis, Basis, Šaris vēl 20. gadsimta sākumā bijuši sastopami pavisam neierastie Ergusts, Ektors, Tambors, Rulpis.
Uzmini nu!
Tiem, kam mājās pirmsskolas un skolas vecuma bērni, vērts ieskatīties krājumā “Rucavas garamantas II” , ja audzinātājas vai skolotāji lūdz sameklēt mīklas. Dažas no te atrodamajām gan bērniem būs grūti uzminamas, jo viņi diezin vai redzējuši tajās aprakstītos priekšmetus, piemēram, “mazs, mazs vīrens, dzelža zābacēnis” – tas ir arkls.
“Kur divi pelēki suņi kaujas, tur baltas asinis tek,” – dzirnavas maļ miltus. Taču mīkla par to, ka visi kļūstam vecāki: “Ko pasaulē visi dara uzreiz?” – gan varētu būt atminama.
Sanākot kopā dažādu izlokšņu pārstāvjiem, gadījies minēt tajās izplatītu vārdu nozīmi, un rucavnieku valoda šajā ziņā īpaši pateicīga. Es noteikti neuzminētu ne to, ka baļļa var būt īpašs zvejnieku lietots garuma mērs, ne to, ka mērdelēt nozīmē miegoties vai noilgoties, to, ka segu rucavnieki dēvē par apklāti, vai arī to, ka ir atrasts trāpīgs apzīmējums stāvoklim, kad miegs uznāk, darot darbu, – šnāpinēt.
Gliemerzs ir nevis gliemezis, bet gan kaut kas plāns, piemēram, smalks diegs, pagalam austrumnieciskais tan kang nozīmē tik tikko, bet kavāt – nevis jaukt kārtis, kā to varētu iedomāties, bet gan kādu sargāt, lolot. Un to, ka vārds žale – tas pieminēts arī pie govju vārdiem! – varētu apzīmēt sarkanu krāsu, man šķiet, nespētu uzminēt pilnīgi neviens pārnovadnieks. Citiem vārdiem sakot – latviešu valodas bagātība slēpjas apvidvārdos.
