Juris Lorencs: “Ukraina karo par savu bērnu nākotni, bet Krievija – par sajukušu veču pagātni” 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šajās dienās internetā klejo mēme: “Ukraina karo par savu bērnu nākotni, bet Krievija – par sajukušu veču pagātni.” Cik precīzi teikts! Tomēr nekas jauns tas nav. 1979. gada nogalē, kad Padomju Savienība ieveda karaspēku Afganistānā, kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs bija 73 gadus vecs.
Fanātiskajam staļinistam, partijas Kontroles komitejas vadītājam Arvīdam Pelšem tolaik bija 80, galvenajam partijas ideologam Mihailam Suslovam – 77, valdības vadītājam Aleksejam Kosiginam – 75, aizsardzības ministram Dmitrijam Ustinovam – 71, ārlietu ministram Andrejam Gromiko – 70, bet VDK priekšniekam Jurijam Andropovam – “tikai” 65 gadi.
Šo “biedru” vidējais vecums – 73 gadi. Pensionēšanās vecums Padomju Savienībā vīriešiem tolaik bija 60 gadi, sievietēm – 55 gadi. Tie, kuri piedzīvojuši padomju laikus, zina, ar ko tas viss beidzās – ar “grezno bēru piecgadi (1980–1985)”, Gorbačova perestroiku un Padomju Savienības sairumu.
Brīdī, kad Krievija iebruka Ukrainā, prezidents Vladimirs Putins bija 69 gadus vecs. Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs – 71, Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs – 70, Federālā drošības dienesta (bijušās VDK) direktors Aleksandrs Bortņikovs – 70, Ārējās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Sergejs Nariškins – 67, aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu – 66, bet valdības vadītājs Mihails Mišustins – 55 gadus vecs.
Augstākās varas elites vidējais vecums Putina Krievijā ir 67 gadi.
Pensionēšanās vecums vīriešiem patlaban Krievijā ir 61,5 gadi, bet sievietēm – 56,5 gadi.
Galīgais lēmums par iebrukumu Afganistānā tika pieņems kompartijas Politbiroja sēdē 1979. gada 12. decembrī. Dokumentāli noformēts, tas ieguva “šifrētu” nosaukumu – “Par stāvokli “A””. Kā atbildīgie par uzdevuma izpildi tika nozīmēti Andropovs, Ustinovs un Gromiko. Zem dokumenta bija Brežņeva paraksts.
Divas nedēļas vēlāk, 24. decembrī, Padomju Savienības karaspēks iegāja Afganistānā. Savukārt lēmumu sākt “speciālo operāciju”, faktiski karu, pret Ukrainu Putins esot pieņēmis vienpersonīgi. Šodienas Krievijā varas vertikāle ir vēl izteiktāka nekā padomju laikos.
Kad biju jauns, Leonīds Brežņevs man likās smieklīgs onkulis ar kuplām uzacīm, čerkstošu balsi un ordeņiem noklātām krūtīm.
Bet šodienas padsmitniekiem Putins izskatās vēl vecāks, nekā mana paaudze savulaik uztvēra Brežņevu. Un ne jau tikai tādēļ, ka Putins nedraudzējas ar modernajām tehnoloģijām un nelieto internetu. Lieta tāda, ka modernie mediji un reklāma pastāvīgi rada tēlus, kuros skaistums, veselība, nauda, izdošanās, karjera, veiksme utt. asociējas ar jauniem, izskatīgiem un sportiskiem cilvēkiem. Krievija šai ziņā nav izņēmums.
Tas nozīmē, ka katrs nodzīvotais gads tikai palielina psiholoģisko plaisu starp jauno paaudzi un valdošo biedru grupu, kuri draudzīgi noveco kopā.
Noveco un vienlaikus izmisīgi turas pie saviem amatiem.
Psihologu pētījumi liecina, ka cilvēcisko vērtību skalā panākumi darbā vissvarīgākie šķiet divdesmitgadniekiem un, lai cik paradoksāli tas varbūt liktos, piecdesmitgadniekiem un sešdesmitgadniekiem.
Savukārt trīsdesmitgadniekiem un četrdesmitgadniekiem pirmajā vietā ir ģimene un bērni, to dēļ viņi gatavi atteikties gan no karjeras, gan lielākiem ienākumiem. Ar to arī skaidrojama “aizsēdēšanās”, nespēja aiziet pensijā, turēšanās pie krēsla.
Jo svarīgāks amats, jo lielāka ilūzija, ka bez tevis “viss sabruks”. Parasti viss beidzas ar to, ka cilvēkam vienkārši “palūdz” aiziet.
Problēma ir tā, ka Putina gadījumā nav neviena, kas varētu “palūgt” to izdarīt.
Jo valstī nav politiskās opozīcijas un brīvas preses, pat Krievu pareizticīgā baznīca seko vadošo “biedru” norādījumiem.
Krievija izceļas vēl kādā ziņā. Izrādās, tās politiskā elite ir pati vecākā visā pēcpadomju telpā. Nesen uzdūros publikācijai, kurā sarēķināts augstāko amatpersonu (valsts prezidents, parlamenta priekšsēdētājs, nacionālās bankas vadītājs, valdības vadītājs, finanšu, iekšlietu un aizsardzības ministri) vidējais vecums bijušajās padomju republikās šī gada sākumā.
Dati ir šādi: Ukraina – 45, Lietuva – 47, Armēnija – 47, Turkmenistāna – 48, Igaunija – 49, Moldova – 49, Gruzija – 50, Tadžikistāna – 53, Kirgizstāna – 53, Kazahstāna – 54, Latvija – 55, Baltkrievija – 57, Uzbekistāna – 60, Azerbaidžāna – 61, Krievija – 63 gadi. Tātad Ukrainu no Krievijas atdala 18 gadi, vesela paaudze. Vēl viens pierādījums tam, ka Ukrainā pagātne karo ar nākotni.
Tie, kuri piedzīvoja PSRS sabrukumu, atceras, cik ātri un negaidīti tas notika. Tā būs arī šoreiz. Politiskā sistēma, kurā pie varas ir gados vecu, aizdomīgu, pa pusei jau senilu “biedru” grupa, nav dzīvotspējīga. Tā ir trausla, nestabila un nolemta neveiksmei.
Jo ilgāk tā sevi uztur pie dzīvības, jo straujāks un sāpīgāks būs sairums. Mums tas nebūs nekas jauns. Vislielākais pārsteigums gaida Makronu, Šolcu un viņiem līdzīgos. Kam lai tagad zvana, ja Kremļa telefonu grāmatā vairs nav neviena pazīstama uzvārda?
