Brīvība ir arī pienākums 0
Latvijas sabiedrība desmit gadus pēc pievienošanās Eiropas Savienībai joprojām nav vienprātīga savā attieksmē pret to.
Kad pirms desmit gadiem, kā tolaik valstsvīri teica, “atgriezāmies Eiropas saimē”, vismaz es jutos gandarīta. Par spīti tam, ka daži mani draugi un radi par iestāšanos Eiropas Savienībā nepatikā rauca degunu un nepiedalījās referendumā. Gluži vienkārši man šī izvēle bija kā kompensācija, varbūt pat tāda kā atriebība par to, kā jutos, uzzinājusi patiesību par Padomju Savienību un tās pastrādātajiem noziegumiem, ko mani vecāki bailēs no atkārtotas izsūtīšanas uz Sibīriju man nebija stāstījuši. Jā, atzīstu – PSRS sabrukšana “izsita ķeblīti no kājapakšas”, jo sabruka visi mani priekšstati par lietu pareizo kārtību.
Atceros, ka pirms un pēc referenduma par iestāšanos ES ilgi debatēju ar savu nu jau nelaiķa tēvu par to, vai nepieciešama šāda “pāriešana” no vienas savienības citā. Viņš teica kategorisku “nē”, norādīdams uz Latvijas valstiskuma zaudēšanu un atkarību no Briseles, bet es teicu “jā”, apelēdama pie pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu piemēriem, kur “Briseles roka” nebūt nevienu nekoriģē tā, kā to darīja “Maskavas roka”. Vienoties nespējām.
Un arī tagad – pēc desmit gadiem, sabiedrība joprojām dalās ES atbalstītājos un noliedzējos. Nesen “DNB Latvijas barometra” veikta socioloģiskā aptauja liecina – tagad par Latvijas iestāšanos ES balsotu 38% aptaujāto, pret – 37%, bet bez konkrēta viedokļa ir vēl 24% Latvijas iedzīvotāju.
Cilvēkiem arī vaicāts, kas no pirms desmit gadiem prognozētā – labā un sliktā –, iestājoties Eiropas Savienībā, ir piepildījies. Visbiežāk aptaujātie atzīmējuši, ka piepildījušās prognozes par daudzu uzņēmumu izputēšanu, kas nevarēja izpildīt ES prasības (42%), tāpat pieaugušas produktu un pakalpojumu cenas, kurām iedzīvotāju algas nav tikušas līdzi (38%). To, ka šīs prognozes nav piepildījušās, atzīmējuši vien 4% un 3% aptaujāto.
Samērā bieži apjautātie arī atzīmējuši, ka patiesībai atbilstošas izrādījušās arī prognozes par importa palielināšanos, kas apdraud vietējos uzņēmējus (25%), par apdraudētu Latvijas lauksaimniecību (23%) un par to, ka bizness Latvijā arvien vairāk pieder ārzemniekiem (21%). Tajā pašā laikā aptaujātie norādījuši, ka desmit gadu seno argumentu vidū aplamas izrādījušās prognozes, ka pieaugs noziedzība (23%) un ka Latvija varētu kļūt par ES atkritumu izgāztuvi (23%).
Dzejnieks un par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu balsojušais Normunds Beļskis norāda – vienmēr un it visā var vēlēties ko vairāk un labāk. Tomēr, pēc viņa domām, galvenais ieguvums no Latvijas dalības Eiropas Savienībā ir apziņa un apliecinājums tam, ka esam piederīgi Eiropas saimei. “Neapšaubāmi tā ir arī stabilitātes un drošības sajūta. Protams, mīnusi ir katrai šādai organizācijai. Tomēr pašreizējā prognozējamība, skaidrība un visas mums pieejamās brīvības – pārvietošanās, darba, ceļošanas – varam realizēt paši bez jelkāda spiediena no citiem. Diemžēl cilvēki bieži vien nesaprot, ka brīvība ir arī liela atbildība – par līdzcilvēkiem, savu ģimeni un veicamo darbu. Mēs aizvien vēlamies galvenokārt saņemt, aizmirstot, ka daudz kas atkarīgs no pašiem, aizmirstot, ka brīvība ir arī pienākums pret sevi, ģimeni un valsti,” uzsver Normunds Beļskis.
Interesantas šajā aptaujā bijušas atbildes uz jautājumu, vai cilvēki jūtas piederīgi Eiropas Savienībai? Lai gan vairāk nekā puse atbildējusi apstiprinoši, 40% uzsvēruši, ka viņi tādi nejūtas. Tikmēr pēdējie notikumi Ukrainā, vismaz sociālajos tīklos, šķiet, vairojuši cilvēku uzticību Eiropas Savienībai.
Viedokļi
Vija Veisa: “Līdz šim man likās, ka vienīgā Eiropas Savienības pievienotā vērtība ir ceļošanas brīvība un iespēja mūsu veikalā nopirkt tādu pašu šokolādi kā Londonā. Pārējie bija mīnusi – nevajadzīgs eiro, rūpnīcu slēgšana, jaunas normas un dažādi apgrūtinājumi. Tagad ceru, ka Eiropa būs tā, kas palīdzēs, lai Latvijā nav otra Ukraina. Kaut kā tā. Redzēs, vai tiešām palīdzēs. Dikti bailīgi šamējie.”
Laura Minskere: “Kā privātpersonai tā ir brīvība ceļot un izmantot ES pilsoņiem domātās ejas lidostās, šķērsojot robežu. Lai nu kā, bet jūtos daudz patīkamāk salīdzinājumā ar laikiem, kad uz Latvijas pases īpašniekiem ikviens robežsargs skatījās ar aizdomu pilnu seju. Ir sajūta, ka Latvija lēni un pamatīgi ir iekarojusi savu vietu Eiropas biznesa kartē. Tā bija cīņa par Eiropas uzņēmēju prātiem, kur ikvienam menedžerim bija jāpierod pie domas, ka kopējā Eiropas tirgū ir arī Latvija. Lai arī politiskā līmenī Latvija kļuva par ES dalībvalsti 2004. gada 1. maijā, tomēr biznesa vide šīs pārmaiņas pieņēma daudz pakāpeniskāk. Un, visbeidzot, eiro ieviešana biznesa attiecības ir padarījusi daudz ērtākas un nav jāmaksā bankām par valūtas konvertāciju.”
