“Bumbiņa tiek viļāta…” Saruna ar Valmieras teātra aktieri Aigaru Apini 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 4. novembrī, režisora Toma Treiņa režijā Valmieras Drāmas teātrī notiks jaunās dramaturģes Lindas Rudenes lugas “SIA Ģimenes romāns” pirmizrāde, kurā galvenajā lomā un arī kustību konsultanta statusā iejuties aktieris AIGARS APINIS.
Tā būs īpaša pirmizrāde, jo notiks vēl, Aigara Apiņa vārdiem runājot, “Valmieras teātra ierakumos”, Apaļajā zālē. Pēc tam, decembrī, teātris dosies viesizrādēs, un tad atgriezīsies pagaidu jaunajā zālē, kas būs ierīkota Valmieras laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve”. Tur joprojām turpināsies Valmieras Drāmas teātra Mazās zāles formāta izrādes, kuras varēs noskatīties aptuveni 110 skatītāju. 2021. gada rudenī bija paredzēts, ka 14 mēnešu laikā par kopējo līgumcenu 6,57 miljoniem eiro tiks atjaunots teātra ārējais veidols, radīti patīkami apstākļi teātra darbiniekiem un apmeklētājiem, turklāt sasniegts piecdesmit procentu liels ietaupījums apkures enerģijas patēriņam un izmaksām. 2022. gada novembrī Valmieras teātra darbinieki un skatītāji uz vienīgo šobrīd strādājošo teātra Mazo zāli dodas teju cauri būvlaukumam, darbi uz nezināmu laiku ir apstājušies. Vienlaikus tieši Valmieras Drāmas teātris un šajā teātrī izrādes radījušie mākslinieki saņēmuši 18 “Spēlmaņu nakts” nominācijas – visvairāk no visiem Latvijas teātriem. Arī Aigara Apiņa darbs izrādē “Kalendārs mani sauc” nominēts “Spēlmaņu nakts” Gada horeogrāfa vai kustību mākslinieka titulam.
– Kā jūs uzlūkojat jauno izrādi, apakšvirsraksts vēsta, ka tās būs “viltotas patiesības”?
A. Apinis: – Jā, režisora sarunās ar dramaturģi korekcijas ieviesām arī vēl mēģinājumu laikā. Tēma ir brīnišķīga, man liekas, ka strādāju pie ļoti skaistas izrādes gan vizuālā un estētiskā ziņā.
– Jūsu atbildībā ir gan galvenā loma, gan kustību konsultanta darbs?
– Tā varētu teikt. Tēloju kompānijas vadītāju, kurš nodibinājis brīnišķīgu uzņēmumu, kas palīdz cilvēkiem cīnīties ar vientulības problēmām. Šis gan ir gadījums, kad man negribētos ļoti daudz izklāstīt par to, kas notiek izrādē, vēlētos, lai, cilvēkiem atnākot, ir pārsteigums. Saprotu gan, ka, pilnīgi neko neizstāstot, skatītāji nesapratīs, ko varēs ieraudzīt, bet tomēr – šis ir gadījums, kad vienkārši jāuzticas un jānāk uz teātri, gaidāms tiešām sirsnīgs un skaists stāsts.
– Teātra mājaslapā rodamajā lugas satura ieskicējumā pārsteidz uzsvērtais milzīgais ģeogrāfiskais attālums, kas šķir Latviju un Japānu, bieži jau iedomājamies, ka latvieši un japāņi raksturā ir tuvi…
– Pastāv iespējamība, ka šis Japānā izgudrotais pakalpojums kādreiz nākotnē varētu tikt ieviests arī pie mums. Latvijā gan tas varētu būt sarežģīti, jo mūsu valsts ir neliela, ar laiku gandrīz visiem cilvēkiem iespējams satikties uz ielas, vienam otru atpazīt. Kaut gan nu jau arī Latvijā ir dažāda veida interesanti pakalpojumi, piemēram, eskorta piedāvājumi, kur uz kādiem pasākumiem var pasūtīt sev pavadoni – gan puisi, gan meiteni. Ir taču labi, ja blakus pie sāniem ir kāds skaists, izskatīgs cilvēks.
– Par vientulības tēmu mūsdienu pasaulē runā arvien vairāk, turklāt, liekas, pandēmijas laiks problēmu vēl vairāk saasināja …
– Jā, un daudzi arī ir pieņēmuši vientulību, sapratuši, ka ar citiem cilvēkiem vairs nevar uzturēties vienā mājā, ka vairs nav par ko runāt. Labāk tad būt vienam. Vientulība jau nav tikai Latvijā vai Japānā, tā ir visur.
– Vai iestudējumā rādāt kādas īpašas “japāniskas” kustības?
– Iesākumā tiešām skatījāmies daudz piemēru, bet tomēr izrādē nebūs attēlotas kādas īpašas japāņu tradīcijas. Mēs vairāk piedomājam par Japānu, liekam manīt tikai kādas mazas niansītes. Izrādē nepretendējam uz kādu autentisku japāņu tradīciju attēlošanu kustībās vai izpausmēs.
– Jūsu teātrim ir 18 “Spēlmaņu nakts” nominācijas – visvairāk no visiem teātriem, bet laikam gan visskaļāk šoruden teātra vārds izskan saistībā ar ēkas celtniecības problēmām. Kā spējat būt radoši tik sarežģītos apstākļos?
– Droši vien tas arī ir iemesls šīm nominācijām – kad fiziskais tevi nospiež, tad garīgais paceļ. Laikam, šis ir tieši šāds gadījums. Par spīti visam, tu esi spējīgs koncentrēties vēl vairāk un mēģini neredzēt, neklausīties to, kas notiek apkārt. Turklāt – apkārt ir karš un joprojām turpinās kovids. No tā visa bēgot, mākslas pasaulē dodamies iespējami dziļāk, “ierokamies” darbā, radošumā. Es domāju, ka šī ir pareizā atbilde, jo man nekad nav bijis tik ražīgs radošais posms, kā tad, kad sākās kovids. Un šis posms vēl joprojām turpinās.
– Varbūt mainījušies arī skatītāji, alkaināk jūs tver, un viens radošs process padziļina nākamo?
– Skatītāji tiešām ir priecīgāki, atvērtāki, siltāki. Cilvēki ir ļoti pretimnākoši, saprotoši, izjūtoši.
– Vai joprojām esat arī dakteris klauns? Tas ir darbs, kas tieši kliedē bailes un vientulību.
– Jā, tā ir lieta, ko daru jau gadus septiņus vai astoņus. Šobrīd gan esmu diezgan aizņemts teātrī, bet šad un tad izdodas apmeklēt pacientus Valmieras slimnīcā, esmu mazliet atstatus no Rīgas kolēģiem. Daktera klauna klātbūtne bērniem dod cilvēcīgu kontaktu, mūsdienās viņi pārāk pieraduši pie ekrāniem, tā, iespējams, ir viena no kovida izpausmēm, šī atkarība parādās arvien jaunākiem bērniem, skolā jau gandrīz vairs nav neviena bez ekrāna plaukstā. Tā laikam gan ir šī laika iezīme. Dzīve ekrānā arī ir vientulība, tās vienkāršākais mūsdienu paveids.
– Kāda liekas jaunā zāle mākslas telpā “Kurtuve”, vai piemērota teātra izrādēm?
– Domāju, ka jā, vismaz tiek solīts, ka viss būs kārtībā un tiks sakārtots atbilstoši. Nauda esot piešķirta un, ja reiz visi teic, ka nauda ir, tad atliek gaidīt rezultātu. Būtu skumji, ja rezultāts būs švaks, bet esmu pārliecināts, ka viss būs kārtībā un decembrī “Kurtuves” telpās būs otrā “SIA “Ģimenes romāns” pirmizrāde.
– Un kādi ir šīs sezonas tālākie radošie plāni?
– Liekas, ka tālāk plānu man nav, tagad galvā ir tikai jaunā izrāde. Man nav lielu plānu, esmu atvērts un pārliecināts, ka plāni mani noķers, parasti tie neļauj ļoti daudz gulēt dīvānā. Nesen kāds tieši prasīja – ko darīšu ar savu brīvo laiku. Tā jau nebūs, kāds plāns mani noķers aiz kājas, par to pat nedomāju.
– Vai teātrī nav rūgtuma par šo neiespējamo situāciju, haosu ar celtniecības darbu uzsākšanu, to pamešanu, nezināmu nākotni?
– Zinu, ka šo situāciju nevaru ietekmēt, tāpēc par to nesatraucos. Lai domā un ar savu sirdsapziņu cīnās tie, kas par to atbildīgi. Bumbiņa tiek viļāta no vienas puses uz otru. Labprāt gribētu piedzīvot, lai šie cilvēki kādas amatierizrādes skatītos vairs tikai kultūras namā vai kaut kur citur, negribētu, lai viņi nāk uz mūsu teātri. Man tas liktos divkosīgi – ar paceltu galvu nākt uz mūsu teātri, sakot – re, re, kā visu sadarījām. Šī situācija ir viņu lieta, viņu pamatdarbs un viņu atbildība. Jau no sākta gala nebiju pārliecināts par pirmajiem sasolītajiem termiņiem, toreiz gan direktore, gan citi iesaistītie teica, ka viss izdosies. Laikam jau tur, kur iesaistītas Latvijas institūcijas, nekustamie īpašumi… Nezinu, vai viņiem vispār kaut ko jebkad ir izdevies pabeigt laikā, pirmajā solītajā termiņā? Jebkas, ar ko viņi lepojas, ir tukšs….
– Valmieras teātra gadījums liekas īpaši sāpīgs – bez mājām esat atstāti tik ilgi un, galvenais, uz nezināmu laiku.
– Protams, bet man šķiet, ka pilna atbildība būtu jāprasa arī no tiem, kuri būvēja teātri. Tas nebija nemaz tik sen – jaunās teātra ēkas celtniecību pabeidza 2004. gadā. No viņiem būtu jāprasa stingra atbildība par to, kā tolaik tika uzbūvēts teātra nams. Skumji, bet, man liekas, ka šo tematu neviens necels augšā. Tur būtu “jāizpurina ārā no biksēm” kāds un kādi.
– Pirms dažiem gadiem intervijā “Latvijas Avīzei” stāstījāt, kā reiz iestājāties Latvijas Kultūras koledžā, lai tikai netiktu iesaukts armijā. Kāda ir jūsu mūsdienu attieksme pret armiju?
– Tas ir pienākums. Droši vien man nebūtu jautājumu, ja šobrīd būtu jāiet dienestā. Toreiz vēl bija daudz briesmīgu stāstu par padomju laika armiju, un karš likās tāls. Tajā laikā gadus armijā uztvēru kā divus “zemē nomestus” gadus, tos negribēju pazaudēt. Kopš tā brīža mainījies daudz, arī pats esmu mainījies, tagad armijā dotos labprāt. Pirms gadiem, kad jau biju iestājies akadēmijā, armijas vajadzībām filmējām reklāmas filmu. Toreiz man izdevās pabūt, padzīvot uz vietas kādā armijas daļā un sapratu, ka tas nemaz nav slikts variants, kā pavadīt savu laiku. Ja cilvēks nezina, ko grib, dienests tevi sakoncentrē, iedod disciplīnu. Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, droši vien pēc Kultūras koledžas būtu gājis dienestā. Turklāt domāju, ka šobrīd Latvijas armija ir mainījusies, tā ir citāda. Agrāk no tās baidījās, tagad tā ir profesija, ļoti cienījama, viena no vissmagākajām. Šobrīd gan neesmu iestājies Zemessardzē, šaubos, vai spētu atbilst fiziskajiem kritērijiem, bet ar ļoti lielu cieņu skatos uz tiem kolēģiem, kuri to izdarījuši, arī mūsu teātrī. Bet – ja pienāktu X stunda, es nebēgtu.
