Kultūra
Literatūra

“Burti iesēj lapās vārdus.” Ivetas Dimzules dzeja0


Iveta Dimzule: “Rakstīšana man joprojām ir sava veida psihoterapija – tiklīdz emocijas uzlieku uz papīra, tā man kļūst viegli.”
Iveta Dimzule: “Rakstīšana man joprojām ir sava veida psihoterapija – tiklīdz emocijas uzlieku uz papīra, tā man kļūst viegli.”
Foto no personiskā arhīva

“Nāku no Viļāniem. Te esmu dzimusi, skolojusies, pilsētas bibliotēkā saņēmusi milzīgu atbalstu studijām vairākās augstskolās. Dzīve aizveda uz Rikavu, kas ir manu sakņu zeme,” ar sevi iepazīstina Iveta Dimzule.

Viņa ir absolvējusi Viļānu vidusskolu, Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā apguvusi pirmsskolas pedagoģiju, Rēzeknes Augstskolā mācījusies par latviešu valodas un literatūras skolotāju, Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē – par sākumskolas skolotāju, te iegūts arī izglītības zinātņu maģistra grāds izglītības darba vadībā, absolvēta arī Viļānu Mūzikas un mākslas skola.

Rēzeknes novada Rikavas pamatskolā strādājusi par ārpusstundu darba organizatori, sākumskolas skolotāju un latviešu valodas un literatūras skolotāju. Iveta ir pedagoģe ar 32 gadu stāžu, no kuriem jau divus gadus strādā Rīgas 41. vidusskolā, mācot skolēniem latviešu valodu un literatūru un vadot žurnālistikas pulciņu.

Dzeju raksta kopš pusaudzes gadiem. “Kāds savas emocijas nevar dabūt laukā no dvēseles, bet es salieku vārdos un uzlieku uz papīra. Rakstīšana man joprojām ir sava veida psihoterapija – tiklīdz emocijas uzlieku uz papīra, tā man kļūst viegli,” atzīstas autore, atklājot, ka viņai “dzeja vairāk saistās ar pavasari, jo dzeja ir dvēseles ziedi”.

I. Dimzules darbi 16 gadus publicēti dzejas almanahā “Rēzekne”, viņa publicējusies literatūras almanahā “Olūts”, starptautiskā kopkrājumā “Aizmirsti steigu!” (2014), dzejas un fotoalbumā “Latgales sirdspuksti” (2015), kā arī ir grāmatu “Rositten” (2015), “Pyura skreine” (2016), “Ejam pa dzīvi” (2018), “Dvēseles valoda” (2018) un “Balts kaķis baltā pasakā” (2019) līdzautore. 2018. gadā izdota pirmā autorgrāmata “Bites deja”, kas bija veltījums Rikavas pagasta iedzīvotājai Helēnai Vilnei, kura piedzīvojusi deportāciju uz Sibīriju 1949. gada 25. martā. Savukārt šogad dienasgaismu ieraudzīja Ivetas debijas dzejas krājums “Pieskarties debesīm”, kas valstī radušās ārkārtas situācijas dēļ savus atvēršanas svētkus vēl tikai piedzīvos.

I. Dimzule ir Viļānu radošās kopas “Atļaujies ienākt!” aktīva dalībniece, darbojas literātu biedrībā “Latgales ūdensroze” Rēzeknē, no 2015. gada vada Rikavas jauno literātu kopu.

– Kā valstī izsludinātā ārkārtas situācija ir mainījusi tavu dzīves ritmu?

I. Dimzule: – Šobrīd vairāk laika pavadu lauku mājās Latgalē. Rīgā esmu divas dienas, kamēr sastādu darbu plānu skolēniem nedēļai. Man nav vēlēšanās ņemt visus mācību materiālus līdzi uz Latgali, tāpēc plānošanas darbu paveicu Rīgā skolā, tur katru dienu ir administrācijas pārstāvji, ir arī pa kādam kolēģim, tāpēc ir kur meklēt palīdzību, ja nu kāda neskaidrība. Priecājos par to, ka pieejamas dažādas mācību platformas, tās atvieglo darbu.

Radošie darbi top. Esot Rīgā, cenšos pastaigāties dažādās galvaspilsētas vietās, fotografēju, tveru izjūtas. Piefiksēju dažādus vārdus, kas atnāk, pēc laika paceļu lapiņas, palasu uzrakstīto, nostrādā tāds kā kaleidoskops – vārdi paši pasaka, kā tos salikt rindās. Vēl šobrīd rakstu pasaku latgaliski. Manās rokās nupat nonāca Leona Brieža grāmata “Vilcene un atraitnis”, un ieraudzīju, ka pilnīgi neatkarīgi no rakstnieka savā pasakā tieši tāpat aicinu cilvēkus novērtēt apkārtējo pasauli.

Runājot par manas dzejas grāmatas prezentāciju, šobrīd ir pilnīga neziņa. No Stomatoloģijas institūta atnāca e-pasts, ka sakarā ar ārkārtas stāvokli valstī mans pieraksts pie speciālista ir atcelts, lai zvanu tad, kad ārkārtas stāvokli atcels. Tieši tāpat ir ar manu grāmatu.

– Kā vērtē to, ka kultūra šajā laikā nāk pie cilvēkiem, ļaujot attālināti – ar interneta palīdzību – tvert mākslas pasaules daudzveidīgās nianses?

Saistītie raksti

– Vērtēju pozitīvi – kā iespēju iegūt informāciju, mācīties, dažādot ikdienu. Pati pagaidām nespēju ieiet piedāvātajās interneta adresēs, jo man mākslas pasauli vajag kā enerģijas apmaiņas un starojuma notveršanas iespēju. Dators cilvēka dvēseles enerģiju patur savā metāla kārbā. Tāds “pusfabrikāts” sanāk. Man tādu nevajag.

Pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas paspēju noskatīties teātra izrādi Latvijas Nacionālajā teātrī, biju kino, baudīju operu “Traviata”, mana audzināmā klase paguva sarīkot divus ļoti sirsnīgus, atraktīvus klases vakarus, tāpēc kādam laikam mana emociju “cibiņa” ir pilna. Tas šobrīd ļoti stiprina.

 

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Ivetas Dimzules jaunākajos dzejoļos.

 

***

Burti iesēj lapās vārdus:

Skarbus, glāsmainus,

Dzidrus kā aprīlis.

Skrien vēji un lietus

Krīt silts, līdz

Vārdi sāk ziedēt.

Burti iesēj lapās vārdus

Smagus kā novembra mākoņi,

Nāk cilvēks un novāc ražu.

 

Liftam

Stājuši sirdspuksti namā.

Tuk – tuk! Tuk – tuk – tuk!

Skaņa un ritms, kas

Dzīvību liecina.

Sajūtu ritmu, sadzirdu skaņu –

Atsaucas mana sirds,

Satieku klusumu namā –

Sirdspuksti apjūk un klusē.

 

Rīga – Latvijas sirds!

Rīga – tu manas Latvijas sirds!

Tu puksti tik strauji

Kā Amatas krāces palu ūdeņu kāzās.

Rīga – tu manas Latvijas sirds!

Skrien atbalsīs saukt

Kā Mākoņkalnā liepas san.

Rīga – tu manas Latvijas sirds!

Tu mīli tik saldi

Kā zeltainais medus,

Ko Latvijas ārēs dzemdina bites.

Rīga – tu manas Latvijas sirds!

Sāļas kā Baltijas jūras

Ūdeņu krelles tevī

Rit ļaužu asaras skaudras…

Rīga – tu manas Latvijas sirds!

Vēl puksti…

 

Vēl ir!

Vēl baložiem ir rozā kājas,

Vēl stacijas tunelī

Garmatains jauneklis smeldzīgi dzied.

Joprojām kaijas nejēdzīgi brēc un

Runči auro marta dziesmas.

Joprojām dzīvo saules glāsts,

Joprojām siltam vārdam spēks,

Joprojām blakus drauga plecs –

Pēc melnas nakts

Vēl piedzimst diena.

 

***

Ir laiks, kad cilvēks biežāk

Spogulī skatās ne logā,

Ir laiks, kad godīgums

Kā salauzta kapeika

Miskastes dibenā guļ.

Ir laiks,

Kad norieta atbildība,

Izņirgta patiesība un

Dvēseles alkas.

Ir laiks starp bija un būs…

Vai būs?

 

***

Dzeru kokteili “Rīga”,

Tajā skan saksofons,

Taure dzied līdzi,

Cilvēku balsis saplūst kā upe,

Pāri kliedz kaijas,

Tramvajs noglāsta sliedes.

Dzeru kokteili “Rīga”,

Vēl slāpst.

 

***

Smeldzīgos vakaros skaitu

Krītošas cerību zvaigznes,

Cilvēku skatienus skaitu,

Kas manās kabatās taustās.

Negribu dzīvot bez sapņa,

Bet dzīve pagalmā nāk,

Nopūš liesmu sapņu

Gunskuram manam.

Paspēj dzirkstis debesīm pieplakt,

Tās smeldzīgos vakaros

Kā krītošas cerību zvaigznes

Reiz atnāks pie manis.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zane Dzene
Kultūra
Aktuālā kino izlase
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Tapusi dokumentālā īsfilma par pirmo zināmo Latvijas džeza pianistu
2 dienas

Lasītākie

Raivis Šveicars
Ekonomika
Bioreaktora puncī audzina mikroorganismus
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Vai maija pēdējā diena būs saulaina? Laika prognoze svētdienai
1 stunda
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
1 stunda
LE
LETA
Veselam
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija atklāj, kas ārkārtas situācijas laikā visvairāk satrauc pieaugušos
1 minūte
LA
LA.LV
Laukos
VIDEO. Samilzis konflikts starp biškopjiem un rapšu lauku īpašniekiem: bites tika nogalinātas un sabrauktas ar traktora riepām
12 stundas