Tarifu kara ministre, cietums tuvojas, akmens “Spēlmaņu nakts” lauciņā? Nedēļas notikumu apskats 15
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Tarifu kara ministre
Ilzei Indriksonei aizvadītajā nedēļā ekonomikas ministres pozīciju nācās mainīt pret sociālo lietu ministres lomu.
Iemesls: “Augstsprieguma tīkls” regulatoram pieteicis tarifu pieaugumu četrarpus reižu, bet “Sadales tīkls” – vidēji par 75%. Sadūrās divas pozīcijas: kapitālistiskā “viss maksā tik, cik maksā” ar sociāli atbildīgo “jāmaksā tik, cik spēj samaksāt”.
Likums nosaka, ka tikai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (SPRK) kā neatkarīgam regulatoram vajag izspriest, vai tarifi ir pamatoti. Diplomētā dārzniece nedrīkst tarifus kā dzīvžogu apcirpt ar šķērēm.
Nedz ministre, nedz valdības vadītājs nedrīkst politiski noteikt tarifus.
Pretējā gadījumā jālikvidē SPRK. Ilze Indriksone to izdarīja gudrāk – saņēmusi premjera rezolūciju koriģēt tarifus, izsauca ST vadītāju un… pieteica projektu ņemt atpakaļ un iesniegt jaunu. “Tas, kas der miera laikos, neder tagad, kad miera laiku nav,” pamatoja ministre.
Ar esošās un vienlaikus topošās ekonomikas ministres ieteiktajām gudrībām (tarifiem jāveicina atjaunīgo resursu izmantošana, jāstabilizē elektrības cenas, jāmaina tarifa aprēķināšanas metodika, valstij krīzē nav jāpelna) nepietiks, lai pēc 1. janvāra varētu enerģētiski izdzīvot un lai turpinātos gan mājsaimniecību, gan lielražotāju pāreja uz saules paneļiem. Vai ministre kompensācijas meklēs valsts budžetā vai ES fondu naudas lādē? Rīt “Sadales tīkla” un “Augstsprieguma tīkla” tarifus plānots apspriest arī Saeimas Tautsaimniecības komisijas sēdē.
Ekonomikas ministrei šogad jau nācies mainīt savu pozīciju. Kad Latvija ārpolitiski paziņoja, ka atsakās no Krievijas gāzes, jūlijā tomēr izrādījās, ka Krievijas gāzi nevar vēl aizvietot ar sašķidrināto no citurienes un ka vajadzīga “Latvijas gāzes” iepumpētā Krievijas gāze, kas pirkta no starpniekiem. Mājsaimniecības joprojām sildās un cep ar iepriekš iepirkto Krievijas gāzi.
Darījums. Cietums tuvojas
Valstij piederošā Tiesu namu aģentūra parakstījusi 125 miljonu eiro vērtu līgumu ar uzņēmumu “Citrus Solutions” par jauna cietuma būvniecību Liepājā. Infrastruktūra jaunajā objektā būšot paredzēta tieši cietumam, nevis kā līdz šim – pārbūvētas cara laika ēkas, kazarmas vai zirgu staļļi, kas pielāgoti ieslodzījuma funkciju izpildei.
“Valsts maizē” Latvijā šobrīd esot aptuveni 3200 ieslodzīto. Jaunais cietums Liepājā varēšot uzņemt 1200 “viesus” 600 drošās un labiekārtotās, divvietīgās kamerās.
Tajās vairs nebūs, piemēram, koka grīdu, ko tagadējos cietumos var izmantot slēpņu veidošanai, lai tur noglabātu aizliegtus priekšmetus vai narkotiskās vielas.
Jaunajā cietumā visur būšot betona sienas un grīdas, kā arī drošības sistēma, kas nepieļaušot aizliegtu priekšmetu un vielu ienešanu.
Jauna cietuma būvniecība bijusi nepieciešama jau sen, jo ik gadu strauji pieaugot izdevumi veco cietumu infrastruktūras uzturēšanai, norādījis Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Dmitrijs Kaļins. Vienlaikus galvenais Latvijas cietumu priekšnieks arī uzsvēris, ka pašlaik Ieslodzījuma vietu pārvaldē trūkstot vairāk nekā 400 darbinieku, pārsvarā apsargu.
Iemesli tam vairāki – gan šobrīd no tālienes braucošajiem apsargiem neizdevīgais dežūru grafiks un darba apmaksas sistēma, gan sabiedrības aizspriedumi pret šo profesiju un vispārējais iedzīvotāju skaita sarukums valstī. Cik noprotams, jaunā cietuma celtniecība ietilpst pasākumu plānā, lai celtu ieslodzījuma vietu apsargu amata prestižu.
Līgumā ar būvniekiem paredzēts, ka jaunais cietums ekspluatācijā jānodod līdz 2025. gada septembrim. Vai 125 miljonu eiro projekts cietumnieku “labturībai” būtu pats nepieciešamākais objekts, kas jāceļ un ko varam atļauties krīzes laikā? Tieslietu ministrija, aizstāvot projekta nepieciešamību, vēl 2021. gadā bija publiskojusi šādus argumentus un aprēķinus: jauns cietums ļaus pilnveidot ieslodzīto resocializācijas procesu un samazinās recidīvu; samazinot jaunu noziegumu skaitu tikai par 1%, valsts ietaupīs līdzekļus aptuveni 430 noziegumu izmeklēšanai un iztiesāšanai.
Pārsteigums. SAB pret “prankeriem”
Satversmes aizsardzības birojs šonedēļ pārsteidza ar ziņu, ka novērsuši… izjokošanu. Lai gan neizklausās īpaši nopietni, šoreiz tas nav stāsts par kādu aizkavējušos Helovīna pasākumu, bet gan tā sauktajiem prankeriem, kuru darbība tiek uzskatīta par Krievijas informatīvā kara sastāvdaļu. Ar angļu valodas vārdu “prank” (ko varētu tulkot kā “palaidnība”) pieņemts apzīmēt telefona huligānismu.
Visbiežāk – izlikšanos par kādu citu, zvanot sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Taču tā ir tikai viena daļa – tikpat svarīgi ir palielīties, ka mānīšanās izdevusies, izstāstīt par to pēc iespējas plašākai auditorijai.
Dažreiz mēģināts apmānīt arī politiķus, piemēram, savulaik plašu ievērību izpelnījās ASV dzīvojošo kubiešu emigrantu radio darbinieku saruna ar Venecuēlas prezidentu Ugo Čavesu, kurš bija pārliecināts, ka viņam piezvanījis Kubas līderis Fidels Kastro.
Tomēr visbiežāk pēdējos gados šādas izdarības nāk no Krievijas, un ir lielas aizdomas, ka tajā līdzdarbojas arī varas iestādes, visticamāk, FSB jeb Federālais drošības dienests.
Publiski tas viss tiek pasniegts it kā divu veiklu puišu – Vladimira Krasnova ar iesauku Vovans un Vladimira Kuzņecova ar iesauku Leksus – tāda kā mūslaiku Maksa un Morica – jautrošanās, tomēr vienlaikus to visu plaši atspoguļo arī Kremļa propaganda, pat ļaujot viņiem veidot savu raidījumu vienā no Krievijas centrālajiem televīzijas kanāliem.
Vienlaikus nevar izslēgt, ka patiesībā tā ir tikai izkārtne un te zem tās ir pavisam citi cilvēki, turklāt uzdevums varētu būt ne tikai kādu piemānīt, bet arī, piemēram, iegūt informāciju vai atrast kādas vājās vietas.
Kad pērn Latvijas Televīzija un Saeimas Ārlietu komisija uzķērās uz kādu viltvārdi, kurš uzdevās par Kremļa opozicionāra Alekseja Navaļnija līdzgaitnieku Leonīdu Volkovu, tāpat tika apgalvots, ka darbojies šis pats duets.
Šoreiz “prankeri” esot zvanījuši Latvijas premjeram Krišjānim Kariņam, izliekoties par Polijas prezidentu Andžeju Dudu, bet NATO ģenerālsekretāram Jensam Stoltenbergam mēģinājuši zvanīt Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita vārdā. Abos gadījumos sarunas temats esot bijusi Polijā nokritusī raķete, taču, kā norāda SAB, viņi par to savlaicīgi informējuši Latvijas amatpersonas.
Šaubas. Akmens “Spēlmaņu nakts” lauciņā?
Aizvadītajā nedēļā teātra ļaužu saime priecājās beidzot klātienē svinēt teātra svētkus un spožā ceremonijā dalīja “Spēlmaņu nakts” balvas.
Tomēr uzmanības centrā šoreiz nokļuva ģeopolitiskais fons – Krievijas iebrukums Ukrainā un reakcija uz to. Šaubas un jautājumus visvairāk raisījis “Spēlmaņu nakts” žūrijas lēmums balvu kā labākajai aktrisei piešķirt krievu aktrisei, kādreizējai aktīvai Putina atbalstītājai Čulpanai Hamatovai par lomu Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādē “Post Scriptum”.
Lai gan Hamatova, kura savulaik reklamējusi Putinu viņa vēlēšanu kampaņā, pēc 24. februāra no Krievijas ir aizbraukusi un apmetusies Latvijā, kur uzņemta JRT štatā, un paudusi (atturīgu) nosodījumu Krievijas agresijai, paliek šaubas, vai nav neētiska viņas atzīšana par labāko Latvijas aktrisi laikā, kad Ukrainā no Krievijas lādiņiem katru dienu iet bojā cilvēki, zinot, ka Hamatova bijusi līdzdalīga šī noziedzīgā režīma stiprināšanā.
Izskanējis, ka žūrijas lēmums par to, ka balva jāpiešķir Hamatovai, esot bijis vienprātīgs – vērtēta esot māksla, nevis politisks konteksts.
Tomēr mūsdienās no tā izvairīties nav iespējams. Nosodījumu “Spēlmaņu nakts” žūrijas lēmumam pauduši arī daudzi kultūras jomas pārstāvji.
“Mani nepārliecina žūrijas šī brīža argumentācija, ka viņi vērtē “pliku” teātri, nevis politisko situāciju. Izrāde pēc būtības bija politisks paziņojums, un ČH [Čulpanas Hamatovas] personība un loma tajā bija politiska,” sociālajos tīklos raksta režisore Krista Burāne.
Skarbāka ir mākslas kritiķe Santa Hirša: “Man grūti (un nemaz negribu) iedomāties tādu prāta stāvokli, kas šībrīža apstākļos spēj nodalīt “mākslu” no “politikas”. “Spēlmaņu nakts” žūrijas locekļi tā vienkārši satikās un kolektīvi izdzēsa pēdējo mēnešu notikumu failu savā atmiņā.”
Dzejnieks un literatūrkritiķis Raimonds Ķirķis norāda: “Šajā gadījumā ir pilnīgi vienalga, cik augsta līmeņa aktrise ir Hamatova. Svarīgi ir tas, ko izceļam un kam sniedzam atzinību un līdz ar to morālu un finansiālu atbalstu.”
Žūrijas un aktrises aizstāvībai izskan viedokļi, ka aktrise mainījusies un izrāde bijusi par Krievijas varas ļauno dabu, un vispār – akmeni lai metot tie, kas paši bez grēka (lasīt – bez sadarbības ar sliktajiem biogrāfijā).
JRT mākslinieciskais vadītājs un izrādes “Post Scriptum” režisors Alvis Hermanis Hamatovas nosodīšanu nodēvējis par “raganu medībām”, aizrādot, ka notikušā kritiķi neesot iedziļinājušies faktos un aktrises biogrāfijā, kā arī neesot redzējuši izrādi.
Pateicības runā Hamatova runāja skaistā latviešu valodā, tomēr ne mirkli neizmantoja iespēju nosodīt Krievijas iebrukumu Ukrainā.
To visu teātra ļaužu vietā izdarīja poļu režisors Lukašs Tvarkovskis, norādot, ka iespēja publiski izteikties šobrīd jāizmanto kā platforma, lai paustu stāju un atbalstu Ukrainai.
Kāpēc šo iespēju neizmantoja “Spēlmaņu nakts” žūrija? Vai Ojāra Rubeņa vadītā Latvijas Teātra darbinieku savienība, kas, tieši pretēji, kā pasākuma atbalstītāju īpaši godināja sponsoru – uzņēmumu “Latvijas gāze”, kurā 34% akciju pieder agresorvalsts Krievijas gāzes kompānijai “Gazprom”.
Sagatavojuši: Ivars Bušmanis, Māris Antonevičs, Aija Kaukule, Ilmārs Randers
