“Cilvēku “norakstīja”, automātiski pieņemot, ka viņš nomirs” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Gada nogale, neskatoties uz Ziemassvētku tuvumu, daudziem apkārt tomēr ir skumjš un problēmu pilns laiks. Arī manā tuvinieku lokā tas pēkšņi par tādu pārvērtās.
Kādam tuvam cilvēkam radinieks nonāca slimnīcā ar insultu. Pirms trīs nedēļām. Un šajās nedēļās mums ir bijusi iespēja pārliecināties, ka veselības aprūpē daudz kas nav kārtībā. Kamēr pašam ar to nav jāsaskaras, sanāk tikai lasīt un šausmināties. Kad saskaries pats, tad esi izmisumā un bezspēcīgs. Gan par notiekošo, gan nesakārtoto sistēmu, gan mediķu neieinteresētību.
Mūsu gadījumā radās sajūta, ka cilvēku “norakstīja”, automātiski pieņemot, ka viņš nomirs, tāpēc nav ko tērēt resursu, līdzekļus, uzmanību.
Varam vien iedomāties, kas notiek ar slimniekiem, kam nav tuvinieku, kas pieprasa visu iepriekšminēto…
Mūsu slimnieks – cilvēks vēl spēka gados – novembra beigās nonāca slimnīcā, kur viņu nogādāja draugi, kas nozīmē, ka cilvēks nebija kritiskā stāvoklī. Nākamajā dienā visi, kas gribēja, saskrēja slimnīcā un pat aprunājās ar cilvēku, kas bija pie samaņas un reaģēja uz apkārt notiekošo un pat spēja atbildēt uz jautājumiem.
Pēc vairākām dienām kāds uzzināja, ka slimnieku pārvedīs uz rehabilitāciju. Kas viesa cerību, ka ir labāk un jādomā, kā viņu atveseļot. Bet pec šīm ziņām vairs nekādas ziņas neizdevās saņemt, jo klausuli slimnīcā neviens necēla, ārstējošās ārstes telefons neatbildēja divas dienas. Zvanoties pa visiem numuriem pēc kārtas, katrs runātājs sūtīja pie nākamā, nākamais solīja atzvanīt, bet neatzvanīja. Kaut kā pašiem pa apkārtceļiem (!) izdevās uzzināt, kur slimnieks pārvests. Kad jau sazvanīja rehabilitācijas vietu, vakarā atradās arī kāds no slimnīcas, kur atlika vairs tikai noskaidrot, kur palikušas cilvēka mantas, neko vairāk.
“Rehabilitācijas vieta” patiesībā izrādījās “bendēšanas vieta”. Sākotnēji slimnieku mācīja jau sēdēt, kas atkal šķita labi – viss iet uz labo pusi. Nākamās dienas vakarā viņu atrada guļam gultā bez jebkādām kustībām.
Kad medpersonālam pajautāja, cik ilgi viņš ir aizmidzis, atbilde sekoja ātri – otro dienu. Aizmidzis otro dienu!!!! Un visiem tas šķiet normāli?! Protams, pēc kartīga skandāla cilvēku nogādāja slimnīcā, kur izrādījās, ka iepriekšējā dienā ir bijis vēl viens insults un tas ir iemesls, kāpēc viņš “aizmidzis un guļ”.
Slimnīcā zvanīšanās pa apli atkal sākās no jauna, bet vismaz bija skaidrs, ka viņš ir ārstu rokās un tur saprot, ka viņam ir insults nevis viņš ir aizmidzis. Prognozes nav labas un visi apkārtējie un ģimene to saprot. Iespējams, nekas nebūtu glābjams arī “rehabilitācijas vietā”, kad viņš “aizmiga”, bet šī vilcināšanās noteikti pasliktināja situāciju un parādīja attieksmi.
Iespējams, kādam tas būtu nāves spriedums cerētās ārstēšanas vietā. Tas ir iemesls, kāpēc tuvinieki ir izlēmuši rakstīt iesniegumu Veselības inspekcijai, lai situācija tiek izvērtēta. Lai pasargātu citus cilvēkus, kas varētu nonākt šajā “rehabilitācijas vietā”.
Trīs nedēļas es šim stāstam sekoju ikdienā, jo tas skar man tuvu cilvēku, kam vajag palīdzību un padomu. Pirms 13 gadiem šādi es zaudēju sev tuvu draugu – Vitāliju. Viņu 39 gadu vecumā nobeidza Daugavpils slimnīcā ar insultu “nometot” uzgaidāmajā telpā uz diennakti, pēc kuras viņš nepamodās… Veselības inspekcija toreiz konstatēja rupjus pārkāpumus ārstu darbībās un tika arī uzsākts kriminālprocess.
Ir pagājuši 13 gadi un nekas nav mainījies… Nemoralizēšu un arī neaprakstīšu visu, ko uzzinājām par rehabilitācijas iespējām vēlāk – to vienkārši nav, ja nevari atļauties maksāt 100 eiro dienā. Kaut kā tā viss notiek vai pareizāk – nenotiek. Maksājam nodokļus un ceram, ka valsts pasniegs palīdzīgu roku, kad vajadzēs.
Patiesībā sanāk, ka maksājam nodokļus un kad kaut kas notiek, tad atkal paši maksājam (ja varam atļauties), jo valsts tās pārstāvju personā var arī atstāt bez palīdzības.
