Citādā Ķīna: ceļojums pa Gaņsu provinci 4
Ķīna ir milzīga un arī ļoti dažāda, šaubu nav. Vismaz dabas ziņā noteikti. Augsti kalni, zaļi džungļi, plaši tuksneši, milzu upes. Tāpēc lai nu paliek pilsētas un Rīgas vai pāris Rīgu izmēra mazpilsētas, kur arī netrūkst apskatīšanas cienīgu vietu. Šoreiz tikai par vienu provinci – Gaņsu, kas, lēšot Ķīnas mērogos, ir neliela un mazapdzīvota. Tā atbilst gandrīz septiņu Latviju lielumam, un tajā dzīvo vien aptuveni 26 miljoni ļaužu, turklāt no tiem daudzas minoritātes – tibetieši, mongoļi, uiguri, juguri, kazahi, hui (jā, jā, tauta tāda, turklāt musulmaņi), kas katra ienes savu krāsu Gaņsu rudenīgajā paletē.
Budas tēlu tūkstoši
Provincei cauri stiepjas tā sauktais Heši koridors – oāzēm bagāta zona starp Gobi tuksnesi un Kiliana kalniem, kas būtībā ir Tibetas plato ziemeļu nogāzes. Nav brīnums, ka te iekārtojies arī senais Lielais Zīda ceļš, proti, tā ziemeļu atzars. Pa to Ķīnā ienācis budisms, nestoriāņu kristietība, islāms un citas mazāk izplatītas reliģijas, kas katra arī atstājusi savas pēdas kā domāšanā, tā arhitektūrā. Paliekošākās piederas budismam – gan Mahajānai, gan tibetiešu lamaismam, nereti abiem šiem virzieniem gadsimtu gaitā savijoties vai līdzāspastāvot. Reģionā ir, gribas teikt, neskaitāmas “Tūkstoš Budu alas”, kurās joprojām sēž dažādu izmēru Budas tēli, bodisatvas un citi pussvētie, mācekļi, sekotāji, sargi utt. – kā nu viņus visus tur godā. Budas nikno sargu vārdus atcerēties ir viegli, proti, pēc viņu izteiksmēm un mutes formas. Viens ir Hmm, otrs – Hēē. Sajaukt nevar. Dažādos materiālos veidotas skulptūras, cita pildīta, cita apaudzēta neredzamam koka skeletam, izvietotas viegli apstrādājamā smilšakmens klinšu grotās, kā dabiskās, tā speciāli šim nolūkam raktās, grebtās, kaltās, urbinātās, kas turklāt bijušas arī izgleznotām sienām un griestiem.
Daļa no šīs ķīniešu sakrālās mākslas enciklopēdijas savu tūkstoš un vairāk gadu garumā ir pārdzīvojusi neskaitāmus karus, Ķīnas komunistu vadoņa Mao iedvesmoto “Kultūras revolūciju” un citus vandalisma aktus. Interesentiem šādi budisma pieminekļu pārpilni grotu kompleksi Gaņsu provincē ir pieejami daudzviet. Neba augšā kalnos vai tuksnesī tādus taisīsi, tak jau netālu no tautu staigāšanas ceļiem! Slavenākos apmeklējām arī mēs, viena no retajām (ja ne pirmā) latviešu tūristu grupām šajā nomaļajā Ķīnas reģionā. Jāteic, arī citus Rietumu tūristus manījām vien retumis, taču lokālais tūrisms (ja vien Ķīnas mērogi piecieš šādu apzīmējumu) te zeļ un plaukst. Piemēram, Mogao grotās pie ķīniešu tūristu pārpilnās Duņhuanas pilsētas, kurā mīt vien 20 000 iedzīvotāju, apmeklētāju skaits ir strikti ierobežots līdz sešiem tūkstošiem dienā. Tāpēc vizīte jāpiesaka jau labu laiciņu iepriekš.
Ķīna attīstās, ekonomika aug, cilvēkiem, kam ir labs darbs, netrūkst arī naudas. Tā kā Ķīna ir pašpietiekama, kā arī izbraukt no tās nav tik vienkārši (parasti valsts bankā jāatstāj visai prāvs t. s. “atgriešanās depozīts”, kam no ārzemēm nevar piekļūt), ļaudis labprāt apceļo savu tik dažādo zemi.
Ar piepumpētu aitu uz Akmens mežu
Tomēr – neba nu cilvēkam mēroties/mērīties ar Māti Dabu! Tā šajā Āzijas daļā atstājusi gana neparastus veidojumus. Pirmais no tiem mūsu brauciena plānā ienākas Akmens mežs. Kā pēc tēlainā nosaukuma nojaušams, tie ir vertikāli klinšu veidojumi biezā slānī (piedodiet par vulgārismu, bet tas ir precīzs!). Lai līdz tam nokļūtu, tipiski Ķīnai, kur pēc iespējas katram jāatrod darbs, nākas izmantot visus iespējamos transporta līdzekļus, bet tas šim pasākumam piešķir īpašu šarmu. Kad ar tūristu autobusu esi aizbraucis līdz īpašajai stāvvietai, jāpārkāpj gluži tādā pašā vietējā busā, kas vienīgais drīkst nobraukt pa serpentīna līkumiem lejā līdz Longvanas ciemam Dzeltenās upes līklocī. Tad jau gaida elektromobilis, ar kuru braucam cauri miestam. Visapkārt pilns ar ābeļdārziem. Auglīgais ielocis starp klintīm un upi ir jāizmanto! Āboli šeit esot labu labie – atpakaļceļā mūsu vietējie pavadoņi sapērkas tos kastēm. Gan pašiem uz mājām, gan mūsu cienāšanai nākamajās dienās.
Tiekam aizvesti līdz upes krastam, kur gaida īstens piedzīvojums – jākāpj uz visai dīvainiem plostiem, ko virs ūdens tur tādas kā piepūstas cūkas, nokomlektētas pa divpadsmit līdz piecpadsmit. Savādajiem ādas baloniem pa virsu sasaistīti koka sprunguļi, kas tad arī ir vieta, kur trim tūristiem visai neērti atzvelties, uzklausīt mazā onkulīša airētāja norādes un prātot, vai pēcpusei ir cerības palikt sausai. Un tā kilometru pa straumi pa vienu no Ķīnas likteņupēm Huanhe. Kā izrādās, brauciens ar šo plostu nav nepieciešamība, tas vienkārši ir iztikas avots vietējiem plostniekiem un viņu ģimenēm, bet tūristiem – nebijis un neaizmirstams piedzīvojums. Izkāpjam tajā pašā upes krastā, un plostus savāc auto, lai vestu atpakaļ uz sākotnējo piestātni…
Vēlāk gids mums smalki izstāstīs, kā ražo šos piepūstos nabaga lopiņu pontonus. Izrādās – tās ir aitas, kam sapumpējot (agrāk ar muti!) gaisu zem ādas, to var atdalīt no miesas un novilkt kā zeķi. Tad to miecē sālsūdenī, lai atdalītu no vilnas, aizsien kāju un citus caurumus, zieķē ar eļļām, trīs mēnešus piepūstu tur tumšā telpā, kur nav temperatūru atšķirību, ik pa laikam ieeļļojot vēl, lai panāktu vajadzīgo elastību, un tādā garā.
Klinšu burkāni
Bet mēs pārkāpjam ēzelīšu vilktos pajūgos un dodamies Akmens mežā iekšā. Patiesību sakot, laikam jau vairāk var redzēt vai vismaz nobildēt, ja ej kājām, turklāt ātrums ir identisks. Tomēr jāpatur vērā, ka arī ēzelīšu “operatori” grib nopelnīt un viņu ģimenes grib ēst. Un tas viss piederas pie lietas un ainavas. Klinšu stalagmītiskās formas lielākoties ir kā tādas ačgārnas burkānu buntītes ar atsevišķi stāvošiem, hm, teiksim – auglības simboliem, dažviet arī asākos veidolos, ko izgrebusi erozija. Pajūgu vadoņi tik norāda ar pirkstu uz kādu izteiksmīgāku veidojumu, nesaprotamā izrunā daudzinot, kas ir šis un kas ir tas tur. Vienkāršāk ir katram iedarbināt savu iztēli pašam. Šādā vidē tas nu nenākas grūti.
Kanjons, pa kuru braucam, šķiet savulaik upes ūdeņu, vēju un smilšu slīpēts, pēc vasaras lietiem pa to mēdz aizplūst kādas tērcītes, taču lielākoties tas ir sauss. Kādā vietā plāniņa vidū norēgojas izteiksmīgs nokaltis koks. Vai tiešām te reiz audzis? Nē. Tas jau tāds iestādīts filmēšanas vajadzībām, bet pēc tam atstāts, lai tūristiem ir ko brīnīties. Šeit filmēts ne viens vien ķīniešu grāvējs.
Kad brauciens ir galā, grēks būtu neizmantot iespēju paraudzīties uz visu Akmens mežu no augšas. Te ir iekārtots moderns pacēlājs, pie augšējām platformām – bruģētas taciņas uz katru labāku skatpunktu. Akmens mežs rotājas atšķirīgās krāsās un nu jau tālumā – Huanhe jeb Dzeltenās upes nudien visai dzeltenīgie līkloči. Cilvēku, tūristu šeit ir maz, un tas nu ir vēl viens bonuss, ja izvēlies ceļojumu uz Gaņsu.
Kareivju upe kārtainajā tortē
To pašu gan nevarētu teikt par citu dabas izpulētu briljantu – Džangje ģeoparku, ko mēdz dēvēt par Varavīksnes kalniem, jo dažādu minerālu iekrāsotie sedimentu slāņi, kas seismisko aktivitāšu iespaidā pacelti un sabīdīti dažādos leņķos, te nudien iekārtojuši un iekrāsojuši neparastu, nu, ļoti neparastu klinšu scenogrāfiju. Šeit tautas netrūkst. Ja vēl pierēķina vairākus pulkus, ja ne veselu divīziju (jā, jā, vairāki tūkstoši, kas gan tos var izskaitīt!) ķīniešu kareivju, kas kārtīgās rindās maršē ekskursijā ar fotoaparātiem rokā vai kaklā, pat ar filmēšanai paredzētiem droniem – vadāmiem lidmodeļiem, kam pielīmēta videokamera… To redzot – un tas ir tik negaidīti – neviļus galvā sāk skanēt senā “Jumpravas” dziesma “Upe”: “Vēl caur zemes zobiem zila masa plūst / Zeme, sakodusi zobus, lēni žūst…” Tieši tā te tagad izskatās. Vai arī itin kā Terakotas armijai būtu dzīvība iepūsta.
Bet nu par pašiem Varavīksnes kalniem. Vislabāk savas unikālās krāsas tie parādot pēc lietus, kad noskaloti visi vēju sanestie putekļi. Tādas ekstras mums nav, lietu nedabūjām visa brauciena laikā. Tuksnesis tomēr. Nokrišņi ir reti. Tik un tā iespaids, pievienojot vēl iztēli – kā varētu būt –, ir labs. Kalnu čupiņas kā kārtainā torte un atsevišķi pīrāgi. Savulaik ainava tikusi nostaigāta un piepēdota, lielākoties gan pa kalnu korēm, kur taciņas joprojām vēl manāmas. Tagad ķīnieši pielikuši pūles šo ainavu saglabāšanā un pārdošanā, proti, apskatīšanas infrastruktūrā. Tas nozīmē, ka nevari vis vazāties, kur gribi, bet tikai pa īpaši izveidotām takām, kāpnēm un skatu laukumiem. Četras lielās platformas savieno “šatlbuss”, kas jau iekļauts apmeklējuma cenā. Ņemot vērā, cik daudz te ir vietējo tūristu, labi, ka tā. Ekskursantiem karavīriem gan bija liegta iespēja izmantot busiņus, tā viņi arī maršēja pa ceļa malu no viena apskates punkta uz nākamo. Interesanti, ka visi Ķīnas dabas un kultūras objekti tiek klasificēti pēc vietējās piecballu sistēmas, ko apzīmē ar A burtiem. Tad, lūk, Džangje izpelnījusies tikai AAAA. Kālab ne visus piecus, ja pat UNESCO to iekļāvusi Pasaules dabas mantojuma sarakstā, kas nozīmē ne vien popularitāti, bet arī zināmu finansiālu atbalstu? Infrastruktūra vēl neesot ideāla – skan atbilde.
Klintis darbina iztēli
Toties cita šo “Danxia landforms” daļa Bing Gou tiešām izrādās īsts bingo! Publikai, tātad organizētam tūrismam ar visām ieejas biļetēm, īpašo transportu utt., tā atklāta vien pērn augustā, informācijas ir maz. Mums jāsaka par to paldies vietējam gidam, kurš sev izvēlējies rietumniecisko vārdu Robins. Kārtējās labiekārtotās takas, ar kārtējiem nožogojumiem, kas veidoti a`la koks, bet ir normāla armatūra ar cementu, nudien ainavu nemaitā. Pakāpjoties augstākajos punktos, arī panorāmas ir izcilas. Šī vairs nav kārtainā torte, toties Lielā māksliniece Erozija izpaudusies dažādu tēlu formās. Tieši kuri klinšu gali skaitās “Septiņas vecenes”, nu labi, “lēdijas”, tā arī nevar saprast, jo pēc tādām izskatās vismaz trīsreizseptiņas. “Bruņrupucis un čūska”, abi milzu izmērā, ir labi pamanāmi un atpazīstami, par Iņ un Jaņ stabiem, kā arī par “Kamieli, kurš sveic viesus”, arī šaubas nerodas. Vietējā “Luvra” atkal liek aizdomāties, vai šis greznais akmens plato un stabu mistrojums nudien atgādina slaveno pili, vai arī ķīnieši izdomājuši, ka tas labāk uzrunās tūristus. “Ērgļa galva” tikai no vēlamā leņķa tādu atgādina, nedaudz sāņus jau izskatās pēc vistas, kam izšķīlies kamielēns. Nu, skaisti – lai kādus nosaukumus šiem akmens veidojumiem, stabiem, pilīm arī piemērotu.
Brauciena laikā paviesojamies vēl vienā tuksneša ģeoparkā “Yadan landform”. Arī to veidojusi erozija milzīgā laika nogrieznī. Atsevišķi stāvoši klinšu veidojumi, ko drīkst saukt par jardaniem, sagūluši Gobi tuksneša smiltīs lielākos un mazākos bariņos un savrupi. Ēģiptes sfinksa, pāvs, Ķīnas kuģu flote… Tas viss gan vairs nešķiet tik iespaidīgs, jo laiks ir apmācies un apskates laukumi krietni ierobežoti. Ehh, ja tur varētu lēnītēm palidot pāri – kā bildēs no reklāmas bukletiem…
Tuksnešu acis
Patiesas klātbūtnes sajūta toties valda sānsolī no Gaņsu provinces, dodoties visu dienu ilgajā braucienā ar džipu pa milzīgām smilšu kāpām. Tā ir Gobi tuksneša daļa “Badain Jaran” Iekšējā Mongolijā, kas ir vēl viena Ķīnas province (atšķirībā no Mongolijas, kas ir cita valsts, tātad – ārējā…). Smilšu kāpas, starp citu, aizņem tikai piecus procentus Gobi teritorijas. Taču te atrodas augstākā kāpa pasaulē, kuras relatīvais augstums pārsniedz 500 metru. Un droši vien arī pasaulē lielākā Čingishana skulptūra, kurai var uzrāpties, teiksim, uz pleca. Dziedošo kāpu fenomenu, kas te nereti esot vērojams, gan nenācās redzēt/sadzirdēt, jo tam nepieciešami vairāki mums tobrīd nepieejami nosacījumi, piemēram, vismaz 50 cilvēku kolektīvs, kas sinhroni mēģina iekustināt smilšu lavīnu. Toties pats brauciens ir ko vērts! Nezinu, kā varētu justies pasažieris Parīzes–Dakaras rallija auto, lai pa kuru tuksnesi tas arī brauktu, taču brīžiem šķiet, ka esi tādā nokļuvis. Labi, ne ātrumposmā, bet vismaz sirsnīgā pārbraucienā. Te augšup, te lejup, pāri nebeidzamām kāpām, kuru galos džips uz brīdi gluži vai sastingst. Un ik pa laikam tieši smilšu jūrā iegūlies kāds ezers! Lai cik dīvaini liktos, ezeru te, tuksneša vidū, netrūkst! Lielāki, mazāki, sāļi, saldi, dažnedažādās krāsās, kas atkarīgas no minerālu sastāva. Zinātnieki uzskata, ka ūdens plūstot zem stingra iežu pamata, kas tam neļaujot izžūt.
Līdzīgs fenomens vērojams arī citā Gobi tuksneša daļā, kur kāpas pienākušas gluži klāt Duņhuanas pilsētai, tomēr negrasās to apēst, jo vējš no tuksneša puses nepūš nekad. Tas dzenā smiltis tikai austrumu vai rietumu virzienā un ļāvis augstu kāpu ielocī izveidoties ezeriņam akurāt Mēness sirpja formā. Tieši tā šis arī nosaukts. Tiesa, ezeriņš gan sācis sarukt. Lai saglabātu idillisko ainavu, ieviesti strikti noteikumi. Aizliegts veidot jaunus tīrumus, rakt jaunas akas, kā arī pārcelties no citurienes uz dzīvi Duņhuanā, lai nepalielinātos iedzīvotāju skaits un attiecīgi ūdens patēriņš. Kaut arī viena bērna likums Ķīnā nesen koriģēts, proti, ja abi vecāki savās ģimenēs bijuši vienīgās atvases, tagad viņiem drīkst būt divi bērni, nav jābūt matemātiķim, lai saprastu, ka pilsētnieku skaits nepalielināsies. Ja nu vienīgi tūristi ieradīsies arvien vairāk.
Daži ieteikumi
Lai nokļūtu Gaņsu provincē, labākais avio savienojums šobrīd ir “Finnair”, kas lido uz Rīgu un arī uz Siaņu, kas no lielajām pilsētām atrodas vistuvāk šim mērķim. Tālāk var izvēlēties visai padārgu (ap 120 EUR) vietējo lidojumu uz Duņhuanu vai provinces galvaspilsētu Laņdžou, vai arī izmantot autobusu. Lētāk, taču daudz nogurdinošāk un laikietilpīgāk.
Ķīna nebūt nav lēta zeme. Caurmērā veikalos, arī lielajos, kvalitatīvām precēm cenas ir pat augstākas nekā Latvijā. Laba tēja var maksāt arī vairākus simtus eiro kilogramā.
Džips ar profesionālu šoferi, degvielu utt. visai dienai tuksnesī vienam cilvēkam (bet jārēķinās ar vēl trim pasažieriem) izmaksās ap 550 eiro.
