Kultūra
Kultūrpolitika

Dainās ir viss – pat NLO! Par spēka vārdiem, spožo zvaigzni un “beigtiem kaķiem”0


Valodniece Ieva Auziņa-Sentivani skaidro latviešiem tautas dziesmas.
Valodniece Ieva Auziņa-Sentivani skaidro latviešiem tautas dziesmas.
Foto: Ilze Pētersone

Tā nav lēta sensācija – daina par spožo zvaigzni, kas skanēdama uzbrauc debesīs –, ko valodniece Ieva Auziņa-Sentivani piemin kā NLO. Viņu var saukt par tautas dziesmu tulci, jo pērn izdevusi dainu tulkojumu ar komentāriem angļu valodā, kam šogad pievienojās grāmata ar paskaidrojumiem latviski.

Garie gadi, kurus Ieva Auziņa-Sentivani veltījusi, meklējot dainu tekstiem atbilstošu tulkojumu, neesot bijuši veltīgi. Grāmata angļu valodā ātri vien piedzīvojusi atkārtotu izdevumu, nupat būšot uzrakstīta otrā daļa, ka tikai nauda drukāšanai atrastos.

Latviešu versiju “Celmus laida mākoņos” ar 800 dainu skaidrojumiem veidojusi pēc daudzu cilvēku aicinājuma – arī latviešiem vajagot tulkojumu! Sarunās atklājies, ka jaunie daudz ko nezina un ar vecāko paaudzi arī nav labāk – dainu tekstus neizprot vai pārprot. Par tautas dziesmu vērtību un vietu pasaules literatūras olimpā autorei šaubu nav – tām jābūt vienā plauktā ar Bībeli vai pat nedaudz augstāk.

Novembra nogalē tulkotāja pošas atpakaļ uz Kaliforniju pie meitas, trīs mazbērniem un savas kaķenītes Oglītes, lai gan labprāt būtu palikusi Latvijā ilgāk. Parasti apmetoties radu dzīvoklī Rīgā, kur dzīve esot tik ērta – viss kā ar roku aizsniedzams: teātri, muzeji un it īpaši Nacionālā bibliotēka, kur viņai pie dainu tulkošanas atrodas gan padomdevēji, gan palīgi.

 

Tautas dziesma par NLO jeb neatpazītu lidojošu objektu šķiet neticama!

To nemaz nedrīkstu stāstīt, jo domās, ka man putni galvā (smejas), bet citādi šo dainu nevaru izskaidrot. /Tumsa nāka, tumsa nāka,/Es par tumsu nebēdāju./Spoža zvaigzne atspīdēja,/Pa celiņu staigājot./Es iegāju ustabā,/Spoža zvaigzne aiz durēm./Es iznācu no istabas/Spožu zvaigzni skatīties./Spoža zvaigzne noskanēja,/Pie Dieviņa uziedama./

Interesanti, ka mūsdienās NLO pazūdot bez skaņas, šeit bijis vecāks modelis, tāpēc “noskanēja”. Man laikam vajadzētu paziņot pētniekiem, ka mums ir tāda daina un agrāk NLO gāja gaisā ar troksni. Uzdrīkstos minēt, ka tas varēja notikt ap 17. gadsimtu, kad Latvijā bija ienākusi kristīgā ticība un iztulkota Bībele, jo senajiem latviešiem Dieviņš nedzīvoja debesīs, viņš bija uz zemes un palīdzēja cilvēkiem, augšā darbojās Dieva dēli, Saules meitas u.c.

Kā kristīgā ticība ietekmējusi mūsu folkloru?

Kristīgā ticība atņēma latviešiem Dieviņu kā draugu un uzsēdināja viņu augstā tronī, bet ļaudis padarīja mazus un vārgus. /Ai, Dieviņ, tu bij’ tāli,/Es bij’ vājš nabadziņš./Nāc, Dieviņ, tu tuvāk,/Žēlo mani nabadziņu./ Iepriekš Dieviņš bija latvieša ceļa draugs. /Nāc, Dieviņ, pats palīdzi/Grūtu darbu padzīvot./Tev, Dieviņ, spēks, varīte,/Tev gudrais padomiņš./

Vai teksti ļauj atšķetināt to rašanās laiku?

Laiku nepētu, bet ir dainas, kas ļauj arī par to padomāt. Ja zinām, ka ūdens un vējdzirnavas ienāca Latvijā 13. gadsimtā, varam pieņemt, ka lielais vairums tekstu par akmens patmali jeb dzirnavām un malšanu radās pirms tam. Otrs laika pieturas punkts – zaļais jeb bronzas zobentiņš, kas pieminēts vairākās dainās, – liecina par bronzas laikmetu, jo dzelzs vēl nav pieejama. Varu atļauties minējumus, jo šis nav zinātnisks darbs, tikai mani secinājumi no dainām. Un es tās esmu lasījusi ļoti daudz.

Ievas kaķenīte Oglīte iecienījusi dainu tulkojumus un parasti tup uz manuskripta lapām, tāpēc saimniece viņai veltījusi pašas sacerētu pantu: Melna kaķu meitenīte Zeltainām actiņām Tup uz mana manuskripta Melnām samta ķepiņām.
Foto: no Ievas Auziņas-Sentivani krājuma

Cik sanāk?

Ap desmit tūkstošiem. Dainas man ir ļoti mīļas. Kad ciemojos skolās, vienmēr uzsveru, ka arheologiem pagātnes liecības jāmeklē izrakumos, jāmēra katrs kauliņš un lauska, bet dainās mūsu senči tās pastāsta paši. Vienu gan nesaprotu, kur viņi ar daudz īsāku dzīvi nekā mums šodien dabūja gudrību, ka materiālais, kam tā turamies klāt, pazudīs, bet garīgajam būs ilgāks mūžs? /Bērza siekste sapuvusi,/Tāsis vien palikušas;/Visam mirt, visam zust,/Vārdiņam te palikt./

Kā pie jums atnāca tautas dziesmas?

Viena no manām agrākajām atmiņām ir par dainu, kad mūsu ģimene vēl dzīvoja Piebalgā. Bija saulains svētdienas rīts, saule iespīdēja tēva kabinetā, un pa radio dziedāja dzidrs soprāns: /Es uzaugu pie māmiņas/Tā kā viena mamzelīte./Baltām diega zeķītēm,/Sarkanām kurpītēm./ Man bija četri gadi, un es biju tā mamzelīte – zināju, ko tas nozīmē, – ar baltām diega zeķītēm un sarkanām kurpītēm ar siksniņu. Es dejoju un biju laimīga!

Vēlāk, kad devāmies trimdā, ne jau katru dienu man dainas sēdēja uz pleca. Kad universitātē tā pamatīgi biju iepazinusies ar pasaules literatūru, Bībeli, apzinājos, ka dainas ir tikpat vērtīgas, taču ārpus Latvijas tās nepazīst. Tulkojumi angļu valodā, kurus biju lasījusi, tikai atstāstīja saturu – ne tur mīļuma, ne gaisotnes, ne vēsturiskā skatījuma.

Ilgi gaidīju, kad kāds dzejnieks izdarīs to labāk. Kad sapratu, ka tas nenotiks, ķēros klāt pati – kā jau to dara latviešu sieviete. Nebija ne skolotāja, ne parauga, tāpēc līdz pirmajai grāmatai pagāja 18 gadu. Par citu tulkojumiem biju izteikusies nejauki – salīdzināju tos ar beigtiem kaķiem, laikam tāpēc Dieviņš ilgi nedeva burvju atslēdziņu, ar ko atslēgt dainas. Pati ražoju beigtos kaķus, un tas mani satrieca, taču biju neatlaidīga un nospriedu – tikai tāpēc, ka kaut kas vēl nav izdarīts, nenozīmē, ka to nevar paveikt.

Kādreiz nebija lidmašīnu un nevarējām lidot, nebija interneta, bet tagad ir! Kāds profesors apgalvoja, ka nav iespējams iztulkot latviešu pantmēru trohaju un daktilu angļu valodā, bet es to pārliku!

Vai mūsdienās dainas var būt noderīgas ne tikai kā labskanīgs runājams vai izdziedams teksts, bet arī padoms?

Dainās ir viss. Nesen ciemojos Zemgales bibliotēkas filiālē Pārdaugavā, kur uz tikšanos bija ieradušies 6. klases skolēni. Ar jauniešiem jārunā, lai viņi apzinās dainu mantojumu un tās saprot. Stāstīju par spēka vārdiem, jautāju, kādus viņi zina tikumus. Atbildes bija ļoti labas, bet amizanti, ka netika pieminēts darba, paklausības, kā arī dievbijības tikums.

Ko jūs viņiem stāstījāt par spēka vārdiem?

Senie latvieši ar dainām gluži kā mūsdienās ar neirolingvistiku sevi iedvesmoja, stiprināja. /Es bij’jauns, man bij’spēks,/Es varēju lielīties:/Kuru celmu kustināju,/Saknes lūza brakšķēdamas./ Vai cits piemērs: /Pelēkais akmentiņ’,/Nāc ar mani spēlēties./Es ar tevi saspēlēšu/Pūru rudzu rītiņā./ Meita nosauc dzirnakmeni par akmentiņu un padara to mazāku, sevi – stiprāku. Par grūtiem darbiem latvieši nežēlojās, bet pateica tieši:/Es neteicu to vārdiņu/Man ir grūti, es nevaru./Kas sacīja to vārdiņu,/Tam darbiņis grūti dara./ Un ja tev stāv blakus Dieviņš kā draugs, tas dod tādu spēku! /Tumšs ārā, tumšs ārā,//Kur būs ņemti ceļa draugu?/Dieviņš mans ceļa draugs,/Laima ceļa rādītāja./ Spēkam ir arī buramvārdi, šie ir karavīru izturībai. /Sita mani, dūra mani/Kā ozola bluķēniņu./Ne iesita, ne iedūra/Kā tērauda gabalā./

Pie Ievas Auziņas-Sentivani Kalifornijā ciemojas dižkoku draugs Guntis Eniņš (no kreisās). Kopā braucot skatīt Amerikas dabas brīnumus, ar autotransportu izlīdzot Tālis.
Foto: no Ievas Auziņas-Sentivani krājuma

Vai arī pa kādai nerātnajai dainai esat atšķetinājusi?

Viena otra pa pusei nerātna man ļoti patīk un ir tulkojama arī angļu valodā. /Visu nakti nogulēju/Jaunas meitas kājgalī./Ne man miega, ne darbiņa,/Nedabūju, ko gribēju./

Jāuzmanās ar pikantākām, ja neatrodu atbilstošu vārdu, sanāks pornogrāfija. Piemēram: /Mīļais mans, jaukais mans,/Kam tu kāpi ozolā?/Vai tad tev medus trūka/Manā liepas sekumā?/ Pasaki angliski “liepas sekums”, man tāda vārda nav, tāpēc daudz par tām galvu nelauzu, ir daudz kā cita darāma!

Nupat “Mājas Viesī” sākam jaunu ikmēneša sadaļu “Valoda uz galodas”. Ko no dainām var spriest par mūsu senču valodu, kāda tā bija?

Seno latviešu valoda bija mīļa, tā viņiem palīdzēja izturēt grūto dzīvi, jo mīļums saziņā ietin kā mīkstā vatē un rupjie sitieni vairs nav tik smagi. Viņiem nevajadzēja izmantot drausmīgos svešvārdus, jo visu varēja pateikt latviski. Šodien saka – tas man nav aktuāli, viņi teica – es nenieka nebēdāju! /Es nenieka nebēdāju,/Ka man mazs arājiņš./Turpat krita velēniņa,/Kur lieliem arājiem./

Vajadzētu izdot grāmatu “Un kā to saka latviski?”, kur varētu paskatīties, kā aizvietot aktuāli, atraktīvs, luksofors u.c. Par pārmērīgu svešvārdu lietošanu es ļoti vainoju televīziju, radio un arī drukāto presi.

Jums iebildīs, ka ne visiem svešvārdiem pretī ir labskanīgs un ērts latviešu valodas vārds, piemēram, kā jūsu minētajam luksoforam.

To pašu jautāju jauniešiem kādā tikšanās reizē – kā citādi lai nosauc to riebīgo vārdu luksofors? Viņi saka – trejacis. Vai nav labi? Un mums taču ir valodas komisija (domāts Valsts valodas centrs. – I. P.), kas var palīdzēt svešvārdiem atrast aizvietotāju! Kādreiz zīmuli sauca par bleistiķi, izlietni – par ausgusu, un joprojām no vācu valodas saglabājusies miskaste, lai gan varam teikt atkritumu tvertne un konteinerus saukt par tvertnēm. Vēl man krīt uz nerviem komunicēt, jo mums pašiem ir vārds sazināties.

Esmu ievērojusi, ka latviešiem nav pieņemts, ka otru labo, tas ir sliktais tonis, bet amerikāņi uzņem to kā palīdzību. Rosinātu pārņemt šo labo īpašību – kritiku pieņemt ar pateicību.

Kad runājat par dainām, izklausās, ka esat tajās iemīlējusies, kā mēdz teikt, līdz ausīm! Kā folklora ir ietekmējusi jūsu dzīvi?

Manā vecumā parasti vairs nav darba pa kaulam, bet man ir laimējies! Dainas grezno dzīvi, un Latvijā tā kļuvusi vēl skaistāka nekā Kalifornijā. Šeit, ja kaut ko nezinu, dodos uz Nacionālo bibliotēku, kur strādā gudri cilvēki un palīdz ar padomu vai vārdnīcām. Dainās varu pazust, pat ja gadās kaut kādas nepatikšanas, un jūtos tur ļoti labi.

 

Ieva Auziņa-Sentivani

Valodniece, tulkotāja

Dzimusi Cēsīs 1937. gadā.

Pamatskolas kursu apguvusi Vācijā pārvietoto personu jeb “dīpīšu” nometnēs.

Studējusi arhitektūru, vācu valodu, lingvistiku ASV universitātēs.

18 gadus ar ģimeni pavadījusi Saūda Arābijā.

Strādājusi par angļu valodas pasniedzēju Hjūstonas un Raisa universitātēs ASV.

No 1992. gada pasniegusi angļu valodu arī Latvijā, Latvijas Universitātē un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Lielbritānijā atzinību guvis Jēkaba Jančevska kormūzikas albums
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Leļļu teātra vadība atturīga par nākotnes prognozēm
1 diena
SK
Skaties.lv
Kultūra
Siliņš: LNOB finanšu situācija ir stabila, darbinieki var nesatraukties
1 diena

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Diennakts laikā konstatēti 16 jauni Covid-19 gadījumi, kopējam slimnieku skaitam sasniedzot 509 1
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Aizputes novadā kravas automašīna uz pārbrauktuves taranējusi pasažieru vilcienu
52 minūtes
LE
LETA
Veselam
Pacientu saslimšanas ar Covid-19 dēļ Ogres slimnīcā slēgta internā nodaļa un pašizolācijā atrodas jau 27 medicīnas darbinieki
21 minūtes
LE
LETA
Dabā
Saule mīsies ar mākoņiem. Pastiprināsies anticiklona ietekme
2 stundas
LE
LETA/AFP
Pasaulē
Igaunijā ar koronavīrusu inficēto skaits pārsniedzis tūkstoti, mirušo skaits pieaudzis līdz 13
39 minūtes