Diena, kad beidzās Otrais pasaules karš

“Lūgsimies, lai tagad pasaulē iestātos miers.” Diena, kad beidzās Otrais pasaules karš 4

Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, “AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69
RAKSTA REDAKTORS
“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80
Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns 19
Lasīt citas ziņas

1945. gada 2. septembra rīts Japānas piekrastē bija vēss, debesis virs Tokijas jūras līča bija mākoņiem pilnas, reti saules stari apspīdēja līča vidū stāvošo ASV jūras kara flotes līnijkuģi “USS Missouri”.

Kuģa klājs bija pilns ar cilvēkiem. Desmitiem daudzu armiju virsnieki: amerikāņi, briti, ķīnieši, austrālieši, holandieši, kanādieši, krievi, franči, jaunzēlandieši.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vienā klāja pusē savas foto un kino kameras bija izvietojuši ap pussimts lielāko pasaules laikrakstu korespondentu. Visi gaidīja vēsturisko notikumu – Japānas kapitulācijas akta parakstīšanu.

Klāja vienā stūrī bija nolikts ar zaļu galdautu pārsegts matrožu pusdienu galds, pie kura bija piestumts krēsls. Visi amerikāņu karavīri bija ģērbti ikdienas formas tērpu haki krāsas kreklos bez kaklasaitēm, bez apbalvojumiem un bez svinību mundieriem.

Visu pārējo valstu virsniekiem tāpat bija lūgts vilkt ikdienas formas tērpus, lai izvairītos no jebkāda goda izrādīšanas kapitulējošās Japānas pārstāvju priekšā. Desmit minūtes pirms deviņiem no rīta pie mīnu kuģa piebrauca neliels kuteris ar vairākiem japāņiem.

Smagi elsdams, uz amerikāņu karakuģa klāja uzkāpa neliels vīrs cilindrā, frakā un svītrainās biksēs – Japānas ārlietu ministrs Mamoru Sigemicu. Viņam bija ļoti grūti kāpt pa kuģa trapu, jo vienas kājas vietā bija protēze.

Japānas ārlietu ministram sekoja vēl divi līdzīgi tērpti cilvēki un vairāki armijas olīvzaļos formas frenčos un sarkanās biksēs tērpti ģenerāļi, tostarp neliela auguma drukns cilvēks ar daudziem apbalvojumiem rotātā frencī – Japānas Impērijas bruņoto spēku štāba priekšnieks ģenerālis Esidziro Umedzu.

Neviens japāņus nesveicināja, pāri visam klājam līdz galdam viņi soļoja, klusējošu acu skatu pavadīti. Japāna karā bija zaudējusi…

Pēc desmit minūtēm no kuģa kapteiņa kajītes iznāca trīs amerikāņu virsnieki: sabiedroto valstu armiju virspavēlnieks ģenerālis Daglass Makarturs, ASV Klusā okeāna karaflotes virspavēlnieks admirālis Česters Nīmics un ASV 3. flotes pavēlnieks admirālis Viljams Holsijs.

Reklāma
Reklāma

Pēc īsas uzrunas ģenerālis Makarturs aicināja Japānas pārstāvjus parakstīt divus dokumentus – kapitulācijas aktus angļu un japāņu valodā. Sigemicu un Umedzu klusējot to izdarīja.

Pēc tam kapitulācijas aktus parakstīja Makarturs, pēc viņa admirālis Nīmics, pēc tam Ķīnas, PSRS, Lielbritānijas, Kanādas, Francijas, Nīderlandes, Austrālijas un Jaunzēlandes armiju pārstāvji.

“Lūgsimies, lai tagad pasaulē iestātos miers un lai Tas Kungs šo mieru saglabātu uz visiem laikiem. Līdz ar to ceremonija ir beigusies,” teica ģenerālis Makarturs.

Japānas delegācija klusējot nokāpa no klāja un ar to pašu kuteri aizbrauca krasta virzienā. Līdz ar ceremoniju bija beidzies Otrais pasaules karš – lielākais un asiņainākais militārais konflikts 20. gadsimtā.

Karš Klusajā okeānā un Āzijas austrumos

Ceļš līdz šim mieram gan bija ilgs. Karadarbība Āzijā sākās jau 1931. gadā, kad Japānas karaspēks okupēja Ķīnai piederošo Mandžūrijas provinci, izveidojot tur sev paklausīgu marionešu režīmu. 1937. gadā Japāna atkal uzbruka Ķīnai.

Starp Ķīnas vēsturniekiem un politiķiem ir populārs viedoklis, ka tieši šo gadu varot uzskatīt par Otrā pasaules kara sākumu, tādējādi oponējot tradicionālistiem, kas par šā globālā militārā konflikta sākumu uzskata 1939. gada 1. septembri.

Kopš 1937. gada Japāna savas ģeopolitiskās pretenzijas risināja tikai ar militāra spēka palīdzību. Šajā laikā imperatora pārvaldītā Japāna jau ir hitleriskās Vācijas sabiedrotā, jo abu valstu vadoņu intereses sakrita.

Hitlers sludināja āriešu rases pārākumu un cerēja iegūt “dzīves telpu” Vācijai uz “nepilnvērtīgo” nāciju rēķina, bet Japānas ārpolitikā dominēja uzskats par japāņiem kā dzeltenās rases vadošo tautu, kurai jāvalda pār Āziju.

1940. gada vasarā sākās vācu armijas uzvaras gājiens Rietumeiropā, vienu pēc otras sakaujot vairāku valstu karaspēkus. Japānas armija šajā pašā laikā sāka uzbrukumu plašajām Francijas, Nīderlandes un Lielbritānijas kolonijām Āzijā un Klusā okeāna reģionā.

Līdz 1942. gada maijam Japānas kontrolē bija nonākusi krietna daļa Ķīnas, Koreja, Honkonga, Malaja, Filipīnas, Indoķīnas daļa, Nīderlandes Indija (mūsdienu Indonēzija), Birma, Singapūra.

Bez karadarbības japāņi iegāja Taizemē, Japānas karaspēks tuvojās Austrālijai un Indijai. Japāna kontrolēja vairāk nekā četru miljonu kvadrātkilometru teritoriju, kurā dzīvoja vairāk nekā 200 miljoni cilvēku, bet kopā ar okupētajām Ķīnas daļām – apmēram deviņu miljonu kvadrātkilometru teritoriju.

Pret Japānu karojošo sabiedroto (Lielbritānijas, Francijas, Nīderlandes un Austrālijas) karaspēku vajāja viena neveiksme pēc otras. Turklāt Francijas un Nīderlandes teritorijas bija okupējusi Vācija, tāpēc galveno kauju smagumu Āzijā un Klusajā okeānā bija jāuzņemas Lielbritānijai, kā arī Austrālijai un Jaunzēlandei.

Lai arī Japāna skaitījās Vācijas sabiedrotā, tomēr karā ar Padomju Savienību tā neiesaistījās, neraugoties uz to, ka padomju robežu tuvumā Ķīnā, Mandžūrijā, atradās apmēram miljons vīru lielā japāņu Kvantunas armija.

Arī padomju puse pagaidām pret Japānu karot netaisījās. Zinot, ka Kvantunas armija neuzbruks, Padomju Savienības karaspēka pavēlniecība Tālajos Austrumos pie Ķīnas robežas ievērojamus karapulkus neturēja.

Lūzums karadarbībā iestājās 1941. gada 7. decembrī, kad pēc pēkšņa japāņu kara aviācijas uzbrukuma savai jūras spēku karabāzei Perlhārborā Havaju salās ASV valdība pieteica Japānas Impērijai karu.

Tolaik šis uzbrukums ASV karabāzei daudziem japāņu politiķiem likās ļaunu vēstošs, jo bija skaidrs, ka ASV ekonomiskais un militārais potenciāls ir krietni lielāks un pret to jau vairākus gadus karojošajai Japānai būs grūti stāties pretī.

Milzīgo iekaroto teritoriju pārvaldīšana, šo zemju turēšana pakļautībā, kā arī lielās armijas uzturēšana bija ļoti smags slogs Japānas tautsaimniecībai, bet ASV patiešām savus galvenos militāros spēkus sāka izmantot karā pret Japānu.

Arī visu ASV rūpniecisko potenciālu īsā laikā izdevās pārveidot militārajām nepieciešamībām. Tiesa, tas uz vairākiem gadiem atlika amerikāņu iesaistīšanos karadarbībā frontēs Eiropas kontinentā.

“No palmas līdz palmai”

Kara liesmas Āzijas austrumus un Klusā okeāna salu arhipelāgus plosīja ilgi un pamatīgi. Trīs gadus karošana norisinājās burtiskā nozīmē par katru zemes pleķīti, par katru salu vai atolu.

ASV bruņoto spēku vadība šādu karošanu ironiski sauca par “karu no palmas līdz palmai”. Lielāko tiesu pateicoties tieši ASV karaspēka darbībai, līdz 1945. gada vasaras sākumam sabiedroto armijām izdevās padzīt Japānas karavīrus gandrīz no visām okupētajām teritorijām.

Šajā laikā Japānas ekonomika jau bija nonākusi katastrofas priekšvakarā. Tomēr karošanas spēju Japānas armijai vēl bija gana.

“Japāņiem ir fanātiska, labi apmācīta, labi bruņota armija, kas pēc sava imperatora pavēles cīnīsies līdz galam. It sevišķi pie sevis mājās, Japānā,” teica toreizējais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils.

1945. gada pavasarī ASV armijas vadība sāka plānot uzbrukumu (kaujas operācija “Downfall”) pašai Japānas teritorijai. Rēķinoties ar Japānas karaspēka sīvo pretošanos pašu zemē, ASV militārā vadība plānoja visu ienaidnieka teritoriju ieņemt gada laikā (t. i., līdz 1946. gada rudenim), paredzot, ka šādai kaujas operācijai būtu nepieciešama septiņus miljonus cilvēku liela armija un amerikāņu dzīvā spēka zaudējumi būtu ap vienu miljonu vīru. Tiesa, bija skaidrs, ka ASV sabiedrība šādu “uzvaru” savai valdībai nepiedotu…

Šajā laikā Eiropā karš jau bija beidzies ar hitleriskās Vācijas sakāvi un kapitulāciju. Vēl Jaltas konferences (1944) un pēc tam arī Potsdamas konferences (1945) laikā sabiedroto valstu līderi vienojās par nepieciešamību rīkot kopīgu uzbrukumu Japānai.

Padomju diktators Josifs Staļins, lai arī bija solījis Japānai pret to nekarot, apsolīja ASV un Lielbritānijas vadītājiem sākt uzbrukumu Japānas pozīcijām Tālajos Austrumos pusgadu pēc uzvaras pār Vāciju.

1945. gada 26. jūlijā ASV, PSRS un Ķīnas valdība pieprasīja Japānas valdībai bez ierunām kapitulēt sabiedroto valstu priekšā. Japānas valdība uz šo priekšlikumu nereaģēja.

Ātra uzvara un “siseņu bars”

9. augustā padomju armija pārgāja PSRS un Ķīnas robežu, apmēram četru tūkstošu kilometru platā frontē sākot uzbrukumu Japānas armijas pozīcijām.

Lai arī Mandžūrijā izvietotajā japāņu armijā bija apmēram viens miljons vīru, tomēr padomju uzbrūkošajam karaspēkam bija divkārtējs pārsvars dzīvajā spēkā un padomju armijai bija piecas reizes vairāk tanku un artilērijas, padomju aviācija jau pirmajās kara stundās sāka dominēt debesīs.

Lai arī Japāna bija gatavojusies iespējamajam karam ar PSRS, tomēr padomju armija nebūt ne vājo Kvantunas armiju sakāva divu nedēļu laikā. Japāņu virspavēlniecība nebija gaidījusi tik spēcīgu uzbrukumu un tādu padomju militārās tehnikas pārākumu.

Visu 1945. gada vasaru no Eiropas plūda nebeidzami vilcienu sastāvi ar kaujās rūdītām padomju karaspēka vienībām un kaujas tehniku.

Tāpat kā Eiropā arī šeit uzbrūkošajām padomju armijas vienībām sekoja speciālas komandas, kuru uzdevums bija dažādu materiālo vērtību (rūpnīcu iekārtu, mākslas vērtību utt.) piesavināšanās un izvešana uz Padomju Savienību.

Militārā terminoloģijā to sauc “reparācijas”, bet vienkāršā valodā to var dēvēt par parastu laupīšanu. ASV prezidenta H. Trumena administrācijas reparāciju komisijas priekšnieks Edvīns Pauelss, kurš pēc Japānas armijas kapitulācijas apmeklēja padomju karaspēka kontrolētos Ķīnas apgabalus, norādīja, ka PSRS savas sabiedrotās Ķīnas teritorijā bija rīkojusies kā ienaidnieka zemē, nodarot Mandžūrijas ekonomikai zaudējumus apmēram divu miljardu dolāru apmērā.

Pauelss padomju armiju Ķīnā salīdzināja ar siseņu baru, norādot, ka ne jau Japānai no padomju laupīšanām radās kāds ļaunums, bet gan cieta tieši Ķīna un ķīnieši. Pēc trim nedēļām padomju karaspēks bija padzinis japāņus no Ķīnas un apstājies Korejā uz 38. paralēles līnijas.

Tāpat padomju armija ieņēma Sahalīnas salas dienvidu daļu un Kuriļu salu arhipelāgu – Japāna joprojām par savām uzskata dažas no šīm salām, dažreiz pat uzstājot, ka karš ar Padomju Savienību oficiāli tā arī nav beidzies, jo nav abas valstis apmierinoša miera līguma.

Imperatoram jāpaliek

6. un 8. augustā ASV bruņotie spēki uz divām Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki nometa pa atombumbai. Tas bija amerikāņu brīdinājums Japānas valdībai, kas var notikt, ja prasība pēc kapitulācijas netiks izpildīta.

Atombombardēšanas sekas bija patiesi briesmīgas – abas pilsētas vienā dienā vienkārši pārstāja eksistēt. Japānas valdība labi saprata, ka situācija ir mainījusies ne viņiem par labu: PSRS ļoti īsā laikā bija sakāvusi veselu miljons vīru lielu armiju Ķīnā, ASV karaspēks atradās Japānas pievārtē un bija gatavs desantoperācijai pašā japāņu apdzīvotajā teritorijā, kā arī jaunie amerikāņu ieroči (atombumbas) un to izmantošanas sekas bija graujoši.

Imperators Hirohito sliecās par kapitulāciju, valdība arī, tiesa, izvirzot sabiedrotajiem pretprasības: saglabāt Japānā esošo pārvaldes sistēmu jeb imperatoru kā valsts galvu, ļaut japāņiem pašiem atbruņot savu armiju, nepieļaut Japānas teritorijā svešas armijas okupāciju, kara noziegumus izdarījušos militāristus ļaut sodīt pašas Japānas tiesām.

Japānas armijas vadība gan bija noskaņota karot tālāk un visiem mirt ar ieročiem rokās – japāņu karavīru goda kodekss nepieļāva padošanos ienaidniekam.

9. augustā ārkārtējā sanāksmē Japānas valdība pieņēma lēmumu piekrist kapitulēt, ja sabiedrotie respektēs tikai vienu lūgumu: saglabāt Japānā imperatora varu. Nākamajā dienā imperators Hirohito pilnvaroja valdību ar neitrālo valstu Zviedrijas un Šveices starpniecību paziņot sabiedrotajiem par lēmumu kapitulēt ar šo vienu nosacījumu par imperatora varas saglabāšanu.

Nākamajā dienā sabiedroto valstu valdības šo kapitulāciju pieņēma, norādot, ka pēc kapitulācijas visa Japānas valdība un tajā skaitā imperators būs pakļauts sabiedroto armijas virspavēlniecībai, kur izlems par turpmākās rīcības nepieciešamību.

14. augustā Hirohito sapulcināja Augstāko padomi un ministru kabinetu, kuriem paziņoja par lēmumu kapitulēt. Militāristi atkal sāka runāt par nepieciešamību karot līdz galam, bet šoreiz vairākums valdības vīru bija imperatora pusē.

Naktī uz 15. augustu grupa Japānas armijas virspavēlniecības virsnieku mēģināja arestēt imperatoru cerībā piespiest viņu turpināt karadarbību, taču šis nodoms neīstenojās. 15. augustā Japānas imperators savu lēmumu par kapitulāciju nolasīja Tokijas radiostacijā.

Ņemot vērā lielo pašdisciplīnu japāņu sabiedrībā, visā valstī sākās masveidīgas rituālas pašnāvības – “samuraja cienīgu nāvi” labprātīgi izvēlējās simtiem militāristu un civilo ierēdņu.

20. augustā ASV pārstāvniecībā Filipīnu galvaspilsētā Manilā japāņu armijas vadība saņēma kapitulācijas aktu, saskaņā ar kuru bija jāpārtrauc jebkura karadarbība, jāatbrīvo visi karagūstekņi un visām Japānas armijas vienībām jānoliek ieroči – šī procedūra notika vairāku mēnešu garumā. Bet visa kara svinīga noslēguma ceremonija bija paredzēta 2. septembrī Tokijas līcī…

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.