Divvietīgā dzīve: Oda līdzatkarībai, oda izmisumam 0
Es bieži domāju par to, ka stiprākais, kas vien var būt, ir līdzatkarīgie pāri, kur abi kopā neredzami un cieši viens ar otru aizpilda kādu tukšumu. Te nerodas jautājumi par jelkādu izvēli, jo viss ir acīmredzams, vētrains un – uz mūžiem. Te ir maz iespēju kādam manevram – es bez viņa neizdzīvošu, viņa bez manis pazudīs. Bailes pazust, tikt pamestam, palielinoties attālumam, vai bailes no pārāk ciešas pietuvošanās. Tā ir tāda aizrautīga “galda spēle”, kuru viegli ielikt kabatā un pie vajadzības izņemt.
Un vēl es domāju, cik milzīgs darbs, izrādās, jāiegulda, lai attiecības dzīvotu. To saproti, kad izdodas izbāzt galvu no līdzatkarības un ciešām kompulsīvām pāra spēlītēm un neglābjamās vajadzības vienam pēc otra un ieraudzīt plašumu virs sevis un apkārt un izslieties taisni. Un tas patiesi ir bailīgi.
Izspēlēt savu iekšējo konfliktu ir daudz interesantāk uz kāda cita cilvēka, nekā izjust kādas savas iekšējās daļas mokošo spiedienu uz citu. Sanāk tāds dramatiskais teātris, kur luga nekad nebeidzas, mainās tikai starpbrīža ilgums.
Līdzatkarīgi cilvēki ir spēcīgi un vareni, viņiem ir daudz dzīves plānu, viņi brīnišķīgi zina, kā partnerim dzīvot un ko darīt, viņi nekad neatlaiž savu visur esošo kontroli un uzmanīgo skatu. Tas virzīts uz “zemāko” partneri, kuru pilnīgi noteikti vajag uzlabot vai vispār pārveidot, jo, redz’, viņš ir tik vāju gribu un neko nevēlas no dzīves – , bet, kad viņš sagribēs, kad viņš izmainīsies, tad tik mēs sāksim dzīvot zaļi!
Cerības uz šo brīnišķīgo “kaut kad” ir spēcīgākas par reālo ainu, bet pats baisākais ir kas cits – līdzatkarīgajam nemaz nevajag šo laimīgo nākotni, viņš būs satriekts, ja pēkšņi tajā attapsies. Jo iekšējā cīņa nekur neliksies, ja pazudīs ārējā cīņa – bet iekšējā cīņa, patiesību sakot, ir daudz baisāka.
