Foto – Timurs Subhankulovs

Droši kā tankā. Vai zārkā? Saruna ar režisoru Mihailu Gruzdovu 1

Nākamajā svētdienā, 22. martā, Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos Leldes Stumbres kara laika traģikomēdija “Droši kā tankā”, kuras režisors ir Mihails Gruzdovs.

VIDEO. “Sauciet dakteri!”. LTV žurnāliste tiešajā ēterā zaudē samaņu, policijas priekšnieks Ruks rīkojas nekavējoties
Latviju sasniegs plaša nokrišņu zona. Laikapstākļu prognoze otrdienai
Sinoptiķi nāk klajā ar nākamās nedēļas prognozēm – cik lielam aukstumam jāgatavojas? 14
Lasīt citas ziņas

– Izrādes nosaukums tā vien vedina vaicāt – vai tankā tiešām ir tik droši?

M. Gruzdovs: – Tāpat kā zārkā. Pēc Staļina rīkojuma Otrā pasaules kara laikā tanka rezerves izeju aizmūrēja. Lai tankisti nevarētu mēģināt glābties. Lai cīnās līdz galam. Kā toreiz teica “russkije ņezdajutsa” (krievi nepadodas).

CITI ŠOBRĪD LASA

– Idejas aizmetnis piederot armijas vīram Ziedonim Ločmelim, kurš filmā “Džimlai rūdi rallallā!” trenēja jaunkareivjus pensionārus un “Spēlmaņu naktī” kļuva par Gada aktieri otrā plāna lomā, balvu saņemot uz Dailes teātra skatuves.

– Ziedonis Ločmelis ir ļoti interesanta personība, karavīrs vairāk nekā 20 gadu garumā. Pēc skata kā vilks vientuļnieks, bet dzīvo pilnu krūti. Viņam ir ļoti laba skola, kurā māca ieroču meistarībā, pats ar savām rokām spēj sameistarot vai visus ieročus, labs aktieris, labi rak­sta. Visu, kam ķeras klāt, dara ļoti talantīgi. Izrādē viņš mums ir konsultants, māca aktieriem, kā turēt automātu, kauties… Gandrīz kā filmā (pasmaida). Kad Ziedonis Ločmelis man atnesa stāstu, tur bija apmēram trīs lapiņas. Izlasīju, un man ļoti iepatikās ideja, kuru lūdzu Leldei Stumbrei izvērst lugā teātrim. Visa darbība notiek pamestā tankā ceļmalā. Ir Otrā pasaules kara beigas, 7. vai 8. maijs, kas 1945. gadā bija ļoti silts. Uzplaukuši ķirši un ābeles smaržo ziedos kā baltas, skaistas kupenas. Un cilvēkiem ir cerība – beidzies karš un sāksies jauna, skaista dzīve, kas turpināsies mūžīgi. Bet nupat mana vienpa­dsmitgadīgā meita Marta Marija, kas mācās ceturtajā klasē, pārnāk no skolas un saka – tēti, manai draudzenei ir radinieki Austrālijā, mēs ar draudzenēm nolēmām – brauksim visi turp. Meitenes iebakstījušas ar pirkstu kartē – Austrālija – tas taču ir tālu! Bet te, mājās, nav droši. Bērni taču skatās televīziju, redz pasaulē notiekošo. Un pat mazs ķipars intuitīvi jūt elementāras fiziskas bailes… Kad pirms pusotra gada Ukrainā tikko bija sākusies Maidana kustība, neviens nespēja aptvert, ka 21. gadsimtā notiks tāda traģēdija un īsts murgs. Bet impēriskā politiskā domāšana, kāda reiz radusies pirms simt gadiem, tāda palikusi joprojām. Vara, bauda pazemot citus, naida kurināšana – viss tas pats. Bet karš – tā ir legāla atļauja nogalināt.

– Nemaz nav vajadzīgs karš. Nupat Krievijas opozīcijas līderi Borisu Ņemcovu nošāva vai pašā Kremļa priekšā.

– Sajūta, ka atgriežas deviņdesmito gadu bandītu laiki. Baisi. Tāpat kā ar notriekto Malaizijas lidmašīnu un daudzajiem nīderlandiešiem tajā Ukrainas debesīs, Kenedija slepkavību. Nemaz nerunājot par žurnālista Ļistjeva nošaušanu, kopš kuras pagājuši jau 18 gadi, ticiet man, ja vainīgo neatrod uzreiz, pieredze rāda, ka to neizdarīs nekad. Šajā informatīvajā karā patiesība noslīkst informācijas plūdos.

– Kas ir Leldes Stumbres varoņi, un kādām acīm jūs uz viņiem skatāties?

– Padomju armijā dienēja daudzas tautības. Saspiesti kā siļķes mucā, pamestajā tankā satiekas latvietis, krievs, baltkrievs, tadžiks un čehs – dažādas ticības. Padomju armijas seržante Aleksandra, baltkrieviete, snaipere, karā devusies vēlmē izbēgt no savu draudzeņu likteņa, kuras visas bija izvarotas. Lauciniece Irma un viņas mīļotais vīrietis Karels – dezertieris čehs vācu armijas formā – šajā tankā ir pārējo tajā nokļuvušo gūstā. Lai glābtu savu mīlestību un bērnus, viņi ir gatavi uz jebko. Te ir kareivis Andris, kurš latviski raksta dzeju, bet krievs Vasīlijs, izlūks, valodu nesaprazdams, mokās aizdomās – kas un kam tie šifrētie ziņojumi? Viņi mīcās, plosās, mēģinot skaidrot samezglojušās attiecības. Lugā ir viss – gan mīlestība, gan naids, gan absurds un farss.

– Jūs vācu armijas formas tērpā esat ietērpuši čehu un nevis latvieti, kā ierasts redzēt filmās, izrādēs un lasīt grāmatās, lai lieki nesaasinātu mūsu tradicionālos “kalendāru nemierus” 16. martā un 9. maijā?

– Nē, luga nav un, cerams, arī mūsu izrāde nebūs tik tuvredzīga. Pēdējā laikā gan minētajos datumos kā vieni, tā otri, par laimi, uzvedas kulturālāk un cilvēciskāk. Tiem pasākumiem ir vairāk piemiņas un mazāk politikānisma piegaršas. Bet čehi, tāpat kā latvieši, bija spiesti kalpot vienai vai otrai okupācijas varai, tikai atšķirībā no rumāņiem un latviešiem čehiem vācieši neuzticējās. Čehus neņēma aktīvajā dienestā, bet lika to apkalpot ar formas tērpiem mugurā. Amizanta sakritība. Kad izrādes tapšanas laikā kopā ar aktieriem bijām Ādažu poligonā, mums emociju uzlādēšanas nolūkos bija apsolīta iespēja pabraukt ar tanku, taču, izrādās, to nevarēja iedarbināt, nācās vispirms ievilkt ar traktoru. Starp citu, tas bija padomju laikā Čehoslovākijā ražots tanks.

– Kur īsti notiek lugas darbība?

– Kaut kur uz Čehijas un Vācijas robežas. Otrais pasaules karš nebeidzās 1945. gada 8. maijā Vācijā. Daudzviet tas vēl turpinājās. Vēl priekšā bija Japāna, vēl Latvijā gandrīz desmit gadu ilgs partizānu karš, daudziem cilvēkiem nebija vietas ne savā zemē, ne citā, viņi kļuva par svešiem, nevienam nevajadzīgiem. Lugā ir aina, kurā uz tankā iesprostotajiem sāk šaut kā no vācu, tā krievu puses, un top skaidrs, ka tur iesprostotie nevienam nav vajadzīgi. Man tas asociējas ne tikai ar konkrēto situāciju, bet ar to, cik maza vērtība vispār ir cilvēka dzīvei. Turklāt domājošs cilvēks, es te nerunāju tikai par totalitāru režīmu, valstij traucē principā, jo viņš nav prognozējams, nav manipulējams, tik viegli neiekļaujas sistēmās, un galu galā tāds brīvs, nesamocīts cilvēks var iemīlēties, var mainīt savas domas, var izlasīt kādu grāmatu, piemēram, Orvela “1984” vai “Dzīvnieku ferma”, kurā visi ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki tomēr vienlīdzīgāki par citiem. Un cilvēks pēkšņi var saprast, ka arī viņš, lūk, dzīvo tādā vienlīdzīgā valstī. Tāpēc teātris, tāpat kā rakstniecība, māksla, kino, ir diezgan bīstams elements jebkurai varai. Var piekrītoši māt ar galvu, bet mākslinieka – radoša cilvēka – smadzenēs nevienam nav lemts ielīst. Totalitāri režīmi prasa ne tikai vārdos apliecinātu mīlestību, tie vēl paģērē šo jūtu patiesumu, saož kā suns. Luga man liek domāt arī par to, cik dažādām tautām, nācijām un valstīm šodien grūti sarunāties. Tā ir liela pasaules problēma. Eiropa nespēj sarunāties ar Ameriku, tā – ar Krieviju, visas nācijas uzsver savu izredzētību, īpašumu… Taču, ja neatradīs kompromisus un nācijas un valstis nespēs vienoties, pasaulei priekšā ir viens vienīgs strupceļš, slazds vai tanks bez rezerves izejas kā mūsu izrādē. Par ko, piemēram, liecina karikatūristu slepkavība Francijā? Absurda ceļa baiss fināls. Par Romas impēriju tikai tagad atļaujas pasmaidīt dažās multenēs, jo kopš tās varenības laikiem pagājuši gadsimtu gadsimti.

– Ja jums atnestu tāda satura oriģināllugu kā asiņaino izrēķināšanos Francijā izraisījušās karikatūras, vai jūs to iestudētu?

– Nē. Es personiski to nedarītu nekad. No vienas puses – vārda brīvība, jā, bet vajag taču saprast konkrēto situāciju. Saprast, ko nozīmē aizskart veselu reliģiju, kas būtībā ir pilnīgi cita pasaule. Tas ir ļoti nopietni. Runājot par oriģināldramaturģiju, to vienmēr grūtāk iestudēt nekā klasiku, kur vari paslēpties aiz vispārzināma autora, aiz kādas lomas. Bet oriģināldramaturģija prasa tavu personisku viedokli, prasa atbildēt uz neērtiem jautājumiem. Tik bieži taču gribas iet vieglāko ceļu ar attieksmi – šīs lietas ir vienkārši riebīgas, un es tur tāpat vienalga neko nevaru mainīt. Bet kā tu rīkotos neērtā situācijā? Nez kādēļ negribas par to runāt. Tāpat kā par naudas un biznesa uzvaras gājienu. Ir bagāti cilvēki, kuri grib kļūt arvien bagātāki. Viņiem nauda ir kā narkotikas, kas prasa jaunu devu – vēl un vēl. Viņi izjūt kaifu un baudu no naudas dotās varas pār citiem. Taču šie varneši arī savā ziņā ir kā saindēti narkomāni – atkal vajag jaunu devu baudai, ko sniedz sajūta, ka citi cilvēki no tevis ir atkarīgi – finansiāli, morāli, fiziski. Ja neaudzināsim jaunatni ar savu filozofiju, domāšanu, valstī nebūs attīstības. Ar šo lugu man gribējās atbildēt tam visam. Var jau teikt, ka normāli cilvēki neko daudz nevar iespēt, jo, lūk, ir kaut kādi nezināmi politiski spēki tur augšā, kas visu nosaka un diktē. Bet, ja necentīsimies visatļautībai atbildēt – tev arvien vairāk kāps uz galvas. Tāpēc nedrīkst atļaut ar sevi manipulēt. Tad viss būs cauri. Bērni paliks bez nākotnes.

– Kad projektēts jaunais Dailes teātris, dižais Smiļģis esot arhitektiem lūdzis, ka viņam vajagot lielu skatuvi, lai uz tās varētu uzbraukt tanks. Kad tāda nu ir, vismaz pāris izrādes, kur tik tiešām uz skatuves figurē tanki, rāda Mazajā zālē. Pirms vairākiem gadiem tanki parādījās izrādē “Gūsteknis pilī”, tagad – jūsu jauniestudētajā uzvedumā.

– Kaut arī darbība notiek kara laikā un tankā, mūsu uzvedums ir visnotaļ intīms stāsts. Žanra un stila ziņā tā nav lielās skatuves izrāde. Starp citu, savā laikā pašreizējās Mazās zāles vietā bija atpūtas telpa Vosam, tur notika arī visādi politiski pasākumi. Tātad tagad īstā vieta izrādēm ar politisku piesitienu (pasmaida).

– Ir sabiedrības daļa, kura arvien jūtamāk uzstāj – cik ilgi mēs vēl “karosim”? Kāpēc atgādināt to, kas mūsu zemē sen jau pagājis? Cik ilgi par to runāsim caur grāmatām, filmām, teātra izrādēm?

– Visu mūžu. Atcerēsimies vēsturi: 1914. gads – Pirmais pasaules karš, 1945. gads – Otrais pasaules karš, tagad lokālkari vairāk nekā simt pasaules vietās vienlaikus. Arī pēc Pirmā pasaules kara visi gribēja to pēc iespējas ātrāk aizmirst. Taču cilvēka dzīve nesākas ar viņa piedzimšanu un nebeidzas ar aiziešanu no šīs pasaules. Pirms tam te bijis tavs tēvs, māte, vectēvs, un kas gan tu būtu par cilvēku bez savas dzimtas un savas tautas vēstures porās? Nav normāli, ka bērni piedzimst kara laikā, nav normāli, ka viņu acu priekšā nošauj tēvu vai māti. Šīs emocionālās atmiņas, tāpat kā naids, nekur neizkūst. Tas nav sniegs pavasara saulītē. Tās pārmanto no paaudzes paaudzē. Un patiesībā ir liela traģēdija, ka jāmēģina sarunāties un kaut kā saprasties apstākļos, kad principā to izdarīt ļoti grūti, gandrīz neiespējami, bet citas iespējas nav.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VIDEO. “Sauciet dakteri!”. LTV žurnāliste tiešajā ēterā zaudē samaņu, policijas priekšnieks Ruks rīkojas nekavējoties
Latviju sasniegs plaša nokrišņu zona. Laikapstākļu prognoze otrdienai
Sinoptiķi nāk klajā ar nākamās nedēļas prognozēm – cik lielam aukstumam jāgatavojas? 14
Stendzenieks skeptisks par sabiedrības sajūsmu par Kariņu: “Paskatīsimies, kā mēs izdzīvosim!” 143
Kā risināt problēmu ar pacientiem, kas neierodas un neatsaka pieteikto vizīti? Atbild Pavļuts
Lasīt citas ziņas
VDD nosūtījis NEPLP informāciju saistībā ar “TV Rain”. Kas notiks ar tā licenci Latvijā? 5
Maskava: Ukrainas dronu triecienos Krievijā nogalināti trīs karavīri 63
Putins samazina atbalstu iedzīvotājiem un izmēģina atjaunoto Krimas tiltu 45
Ir gandrīz skaidrs nākamās valdības sastāvs. “Vakants” vēl veselības ministra krēsls 44
Traktori cīnās par titulu Gada traktors 2023 – konkursā piedalās 16 modeļi no 13 ražotājiem 6
22:26
Maskava: Ukrainas dronu triecienos Krievijā nogalināti trīs karavīri 63
22:21
VDD nosūtījis NEPLP informāciju saistībā ar “TV Rain”. Kas notiks ar tā licenci Latvijā? 5
22:11
VIDEO. “Sauciet dakteri!”. LTV žurnāliste tiešajā ēterā zaudē samaņu, policijas priekšnieks Ruks rīkojas nekavējoties
VIDEO. Krievi atkal apšauda Ukrainu, veiksmīgi notriektas 60 no 70 krievu raķetēm 86
VIDEO. Krievu tankisti brauc pa taisno virsū mīnām. Kareivji bēg, ko kājas nes 17
Kremļa propagandiste Kijevai atombumbu nesola: “Ar Ukrainu taču mēs nekarojam!” 59
Video. Dagestānas piekrastē neskaidru iemeslu dēļ izskaloti tūkstošiem beigtu roņu
VIDEO. Vulkāni sāk mosties visā pasaulē – pēc zemestrīces Indonēzijā izvirst Semeru vulkāns 21
Latviju sasniegs plaša nokrišņu zona. Laikapstākļu prognoze otrdienai
Stendzenieks skeptisks par sabiedrības sajūsmu par Kariņu: “Paskatīsimies, kā mēs izdzīvosim!” 143
Kā risināt problēmu ar pacientiem, kas neierodas un neatsaka pieteikto vizīti? Atbild Pavļuts
Kas īsti ir EURIBOR un kā tas ietekmē mājsaimniecības? Skaidro Latvijas Bankas ekonomists 5
Baltijas valstīm būs jāpārveido dzelzceļa sliežu tīkls atbilstoši Eiropas standartiem
Zviedrijā nošauts populārs čečenu blogeris, prokremliskā čečenu līdera Kadirova kritiķis
VIDEO. Populārās ukraiņu influenceres Sofijas Stužukas mājā Rīgā iemesta degmaisījuma pudele 9
Atslēgas mūsu nākotnei – saruna par Latvijai tik būtisko grāmatu “Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi”
Tukumnieki sūta siltumu ukraiņiem – ierakumu sveču manufaktūra ar 25 cilvēkiem 12
FOTO. Jūrmala saposusies svētkiem – iedegta galvenā pilsētas egle, krāsainu lampiņu gaismā mirdz Dzintaru mežaparks
Truksni no partijas neizraidīs – esot jau saņēmis “ļoti bargu sodu”
Upe liela, bet kuģīšu maz… Kāpēc Rīgā nav attīstīts ūdenstransports?
Kārlis Streips: Visa mūža garumā Tramps ir bijis žuļiks un krāpnieks
VIDEO. Pieķerti melos – prinča Harija un Meganas Mārklas dokumentālajā seriālā izmantots kadrs, kam nav nekāda sakara ar karalisko ģimeni
“Krievi ir okupējuši 16% Ukrainas. Viņi paši sevi ir iedzinuši stūrī,” vērtē Pudāns 40
Speciālizlaidums. Jaunākais par karu Ukrainā kopā ar Jānis Slaidiņu 20
Kremlis noraida Baidena miera sarunu noteikumus – Krievija grib anektēto Ukrainas teritoriju atzīšanu
Īrēt mājokli – vairāk mīnusu, nekā plusu? 7