Dzimtas pamatvērtība – grāmata 0
Lilijas Šicas uzrakstītā “Turi savu kanti “Lileit!” tapusi ar ģimenes atbalstu. “Galvenais dzīvē ir bērni un mīlestība,” saka Lilija Šica, kura izaudzinājusi sešus bērnus, piecpadsmit mazbērnus un trīspadsmit mazmazbērnus.
Viņa pati joprojām ir sparīga – dzied, joko, pie reizes arī uzdejo, auž košus rakstus un… uzraksta atmiņu grāmatu “Turi savu kanti, Lileit!” (otrs nosaukums – “Meitene no Rites ienāk dzīvē”). Gandrīz 400 lappušu biezās ilustrētās grāmatas, kas iznākusi 1000 eksemplāros, izdošanu atbalstījusi viņas ģimene un veidota sadarbībā ar Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociāciju “Dzīvesstāsts”.
Grāmatas pirmie atvēršanas svētki ar 92 gadus vecās autores Lilijas Šicas līdzdalību notika Viesītes novada Rites pagastā. Uz jaunības dienu atmiņu zemi Lilija bija mērojusi tālo ceļu no Krimuldas. Ieradās arī viņas bērni, mazbērni, viens no mazmazdēliņiem vecvecmāmiņai veltīja dzejoli. Viņas mazdēli olimpiskie vicečempioni kamaniņu sportā Juris un Andris Šici nevarēja ierasties sacensību dēļ.
Jaunsudrabiņš nāk!
“Autore tik cienījamos gados aizraujošu grāmatu spējusi uzrakstīt tāpēc, ka viņai ir dabas dots talants, joprojām lieliska atmiņa un bija saglabātas jaunības dienu atmiņu klades,” grāmatas atvēršanā sacīja asociācijas “Dzīvesstāsts” valdes priekšsēdētāja Māra Zirnīte.
Ar lielu pārdzīvojuma tiešumu uzrakstīti tādi dzīvesstāsta gabaliņi kā “Jaunsudrabiņš nāk!”, “Tanks manā puķu dobē”, “Atvadīšanās no Aspazijas” un daudzi citi. “Visu mūžu šie atgadījumi man ir kā otrā saule,” atzīstas Lilija Šica. Pastāstījusi, kā, maza meitene būdama, aiz lielceļa grāvja saplūkusi baltas puķītes pagaros kātiņos un agri no rīta viena pati devusies uz Pļaviņu tirgu, lai tās pārdotu, viņa uzšķir grāmatā vajadzīgo lappusi un lasa: “(..) Jaunsudrabiņš pienāk pie manis. Jautā, cik pušķītis maksā. Cik pušķīšu man groziņā? Cik rēķinu ietirgot? Ko pēc tam pirkšu?
Stāstu gari un plaši. Ka šovasar ganos neeju, ka mani vedīs uz Riti pie Impānonkuļa, ka esmu beigusi jau trīs klases. Man basas kājas, nodilusi kleitiņa. Apkārt salasījies bariņš pilsētas bērnu. Un tad Jaunsudrabiņš nopērk visas manas puķes, trīs pušķīšus patur sev, pārējos izdala bērniem. Varbūt arī kādai blakus tirgotājai iedod.
Un pēc tam mēs abi ejam uz bodi, jo es teicu, ka pirkšu kurpes, ar ko uz skolu iet. Veikalā par diviem latiem melnas, spožas gumijas kurpītes ar siksniņu pāri. Man tās šķita kā laka kurpes. Pateicu Jaunsudrabiņam paldies ar prieka asarām acīs. Basām kājām gāju mājās un kurpes kā puķes nesu rokā.”
Dzirdu, kā blakussēdētāji sačukstas – nu latviešiem gandrīz vai otra “Baltā grāmata”…
Mīlestība visam pāri
Daudzus interesē, kā Lilija Šica tik lielā vecumā saglabājusi tik labu veselību, dzīvesprieku un spēju joprojām aktīvi darboties. “Visu mūžu esmu traki darbīga, aizrautīga. Aušana pie stellēm – visu laiku aktīvās kustībās! Taču es nekad nepārēdos. Draugu pulkā savu vīna glāzi gan paceļu. Televizoru neskatos, esmu čakla grāmatu lasītāja. Vakaros, sevišķi, ja gadās interesantāka lasāmviela, nevaru dabūt sevi gulēt, toties no rītiem mīlu pagulēt ilgāk. Veselība ir arī caur to, ka gaļu neēdu. Mīlu zaļumus un pienu. Un, pats galvenais – mīlestība visam pāri. Mīlestība pret dabu, darbu, sev tuvajiem, dzīvi kā tādu.”
Viedoklis
Kas tik stipri satur kopā Šicu dzimtu?
Ārsts, katastrofu medicīnas speciālists Mārtiņš Šics: “Vispirms mamma Lilija Šica, kas šobrīd no mums ir pati vecākā, tātad dzimtsmāte. Pamatvērtības – grāmata, lasīšana, izglītība. Tas, ka ģimenēs pārsvarā ir trīs, četri bērni un ka lielā cieņā ir iepriekšējo paaudžu tikumu pārmantojamība. Un ka vienmēr ciešā saiknē ir piecas paaudzes; katrai no mazām dienām iemācīts – dalies ar otru, tad arī otrs dalīsies ar tevi.”
