Dzīve laukos un LEADER – iespēja nākotnei 0
Linda Cīrule, zemkopības ministra padomniece
Šobrīd visa Latvija dzīvo basketbola ritmā – lielās sacensības, karogi, emocijas, fanu dziesmas. Visi jūt līdzi, visa valsts kopā elpo. Bet mana dzīve šodien ir citāda – esmu Birzgales Lauka festivālā, kur vistas un truši, un vietējo dziesmas. Tas man atgādina bērnības vasaras, kad, kamēr visi skrēja uz jūru ķert sauli, es svīdu pie jāņogu krūma. Plus 30 grādi, ogas birst, bet ir jāsavāc. Jo laukos – ja tu to neizdari, tad nav.
Un tā ir lauku dzīves būtība – mēs nevaram atļauties vienkārši aizbraukt uz Rīgu, pie jūras vai uz arēnu. Govis jāslauc, cūkas jābaro, kartupeļi jānorok. Dzīve laukos vienmēr iet savu ritmu, neatkarīgi no tā, kas notiek pasaulē. Pat ja basketbols, pat ja koncerts, pat ja lielie svētki – darbi mājās negaida.
Reizēm pilsētnieks nesapratīs – kā vispār iespējams, ka plus 30 grādos kāds lasa jāņogas? Bet tas nav modes dēļ. Mēs laukos domājam par rītdienu jau šodien. Tās jāņogas būs sulā, želejā, ievārījumā. Un pēc tam jūs pilsētā to nopirksiet veikalā – par savu algu. Mēs to darām, lai būtu pārliecība, ka rītdien uz galda būs maize. Tā nav romantika, tā ir izdzīvošana.
Un te nav vietas izsmieklam vai žēlošanai. Jo, ja nu reiz nāk krīze vai apokalipse, tad tieši laukos būs dzīvība. Tieši laukos būs pārtika. Un nekā svarīgāka par to nav. Atcerēsimies slaveno piramīdu – pašā apakšā ir ēdiens, pajumte un drošība. Tikai pēc tam nāk visas tās pilsētas izklaides un baudas.
Es pati savā dzīvē esmu aizgājusi tālāk – ar darbu un prātu esmu sasniegusi arī ministrijas kabinetu. Bet es ļoti labi zinu, ko nozīmē dubļos brist. Es zinu, kā ir, kad Gauja neklausa un es, ieķērusies ķēdē, tieku vilkta pa slapjo zāli un domāju: “Ak, Dievs, kurā brīdī man bija jāsit ar āmuru pa ķēdes galu, lai viņu noturētu?” Tie ir tie mazie izdzīvošanas brīži, kas laukos ir ikdiena, bet pilsētnieks to nesapratīs.
Un, kad politiķis pēkšņi ierosina traktoru reģistrāciju pārlikt uz CSDD, man ir pilnīgi skaidrs – viņš “nerubī fišku”. Es pati nevienu traktoru neesmu reģistrējusi, bet es zinu, ko nozīmē centralizācija un kas ir klienta apkalpošana. CSDD nekad nav bijis uz klientu vērsts – tā ir feodāla sistēma: viņi uzliek nodokli, tu samaksā, un tad laidīs cauri. Bet Valsts tehniskās apskates aģentūra, kas pakļauta Zemkopības ministrijai, brauc, redz, saprot, kā dzīvo laukos. Ja to ieliks CSDD, tā būs drāma.
Tas viss kopā veido to sajūtu – lauki vienmēr dzīvo savu ritmu, reizēm smagu, reizēm skarbu, bet patiesu. Lauki nekad nebūs pilsēta. Bet tieši laukos ir spēks, kas uztur Latviju dzīvu.
LEADER – iespēja laukiem
Runājot par lauku nākotni, nevar nerunāt par LEADER. Tā jau 20 gadus ir bijusi kā tilts starp idejām un īstenošanu. Neviens cits instruments nav tik tuvu cilvēkam, tik tuvu reālajām vajadzībām laukos.
Kas ir LEADER? Tā ir iespēja. Tā ir ticība. Jo šajā programmā vērtētājam ir jānotic cilvēkam, kurš saka: “Es to varu!” Kurā citā programmā vērtētājs skatās uz graustu, sabrukušu muižu ar saaugušiem kokiem un tic, ka tur būs dzīve? Tikai LEADER. Un, kad izdodas, tas ir kolosāli.
Apgundas muiža – no akmeņu kaudzes līdz vietai, kas atdzimusi. Langrāču ģimene, pārvācoties no Rīgas uz laukiem, sākumā taustījās, tad aitas, bites, un tad – bum! LEADER dod iespēju un sparu. Tas nav tikai projekts, tas ir dzinulis dzīvot laukos.
Tāpēc ir tik smagi dzirdēt šodien, ka daudzgadu budžetā LEADER nav skaidri iezīmēts. Cilvēki satraucas – mēs, kas dzīvojam laukos, jautājam: kur ir mūsu vieta? Kādas ir prioritātes? Vai tiešām 1,8 miljonu valstī mēs paši nevaram vienoties, kas mums svarīgs? Vai tiešām jāgaida, kamēr kāds Briselē pateiks – darīsiet tā vai šitā? Tas nav normāli.
Mums ir jāspēj vienoties. Cik teritoriju ir dabas aizsardzībā, cik tautsaimniecībā, kādas sugas aizsargājam un kā dzīvojam. Jo, ja mēs nevaram pieņemt šos lēmumus paši, tad par ko vispār runājam?
Un, jā, LEADER nav perfekts. Programma ir pāradministrēta – strādā divi, trīs cilvēki, bet gala rezultāts atnāk mazāk, nekā gribētos. Bet tas nenozīmē, ka tā nav vajadzīga. Jo LEADER ir vairāk nekā cipari. Tā ir sociālā inovācija – kad pie viena galda apsēžas pavisam dažādi cilvēki un saka: “Hei, bet mēs varam!” Un rodas jauns uzņēmums, jauna kopiena, jauns spēks.
Ja šī iespēja tiks atņemta, būs ļoti skumji. Ne tikai skumji – tas būs bīstami. Jo mēs pazaudēsim ticību. Laukos ir ieguldīts tik daudz laika, naudas un cilvēku enerģijas. Vietējās rīcības grupas ir iedvesmojušas, aktivizējušas, uzrunājušas. Un tagad pateikt “viss, pietiek, basta” – tas būtu pārāk skarbi.
Es ticu, ka LEADER vēl var atdzimt un dot jaunu elpu. Bet tam vajag politisku gribu un saprašanu, ka laukiem Latvijā ir nozīme. Jo bez laukiem Latvija nav iedomājama.
