Edgars Engīžes, vēsturnieks.
Edgars Engīžes, vēsturnieks.
Foto: Līga Vasiļūna

Edgars Engīzers: Padomju režīms Latviju “atbrīvoja” no inteliģentākās un pilsoniski aktīvākās sabiedrības daļas 8

Edgars Engīzers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
RAKSTA REDAKTORS
“Absolūti vējā izmesta nauda!” Apmeklētāji sūkstās par Rīgas zooloģiskā dārza biļešu cenām
Lasīt citas ziņas

Šogad 1. jūlijs aizvadīts mierīgi – tikpat kā neviens pat neatceras, kā vēl pirms 10 gadiem tika mēģināts šajā datumā publiski atzīmēt Rīgas “atbrīvošanu” – nacistiskās Vācijas iebrukuma gadadienu.

Covid-19 ēnā arī 9. maijs šogad pagājis salīdzinoši klusi. Tomēr tas neļauj mums aizmirst par pēdējos gados vienu no aktuālākajiem vēsturiski politiskajiem diskursiem – par “atbrīvošanu” un “atbrīvotājiem”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pērn Krievija izraisīja plašu rezonansi, ar propagandistisku vērienu organizējot salūtu par godu sarkanarmijas ieiešanai Eiropas valstu galvaspilsētās Otrā pasaules kara laikā, tā sakot – svinot to atbrīvošanu no fašisma jūga.

Tostarp tika atzīmēta arī sarkanarmijas ieiešana Viļņā, Tallinā un Rīgā, bet ne tā, kas notika 1939. un 1940. gadā, kad Padomju Savienība ar nacistiskās Vācijas vēlību šīs pilsētas okupēja pirmoreiz, bet 1944.–1945. gadā, kad bijušie sabiedrotie jau bija kļuvuši par sīviem pretiniekiem.

Oficiālais Kremlis jau gadiem ilgi cenšas izlikties, ka PSRS Otrajā pasaules karā iesaistījās tikai pēc Vācijas uzbrukuma tai, nevis ar kopīgo Polijas iznīcināšanu, Baltijas valstu sagrābšanu un agresiju pret Somiju 1939. gadā.

Kopš Austrumeiropas valstu integrācijas Rietumu politiskajās struktūrās Krievija arvien vairāk cenšas izmantot vēsturiskos “atbrīvotāju” laurus, lai pamatotu savas ģeopolitiskās ambīcijas uz lielvaras statusu kā PSRS mantiniecei un novērstu uzmanību no šīs pašas PSRS pastrādātajiem noziegumiem.

Savukārt pašas Krievijas valstiskā vienotība un ideoloģija arvien ciešāk tiek balstīta Lielās Tēvijas kara uzvaras mītā.

Pavisam nesen Krievijas prezidents savā vārdā publiskoja programmatisku Otrā pasaules kara vēsturei veltītu rakstu.

Protams, raksts nav tik daudz par vēsturi, bet par mūsdienu Kremļa saimnieka ideoloģisko bāzi.

Tomēr tajā parādās ievērības cienīga tēze par PSRS kā Eiropas atbrīvotāju un glābēju – nu gluži kā par sv. Georgu cīņā ar pūķi, kam veltītās lentītes ir padarītas par tā sauktās krievu pasaules zīmi.

Reklāma
Reklāma

Tiesa gan, Austrumeiropas tautu apziņā PSRS ir nevis sv. Georgs – atbrīvotājs, bet gan pats pūķis, kas ik dienas pusdienās notiesā pa jaunavai.

Diametrāli pretējā Vācijas un Krievijas attieksme pret Otrā pasaules kara vēsturi un tās pētniecību liek pastiprinātu uzmanību pievērst PSRS rīcības izpētei un nosodījumam, nereti aizmirstot par nacistiskās Vācijas pastrādāto noziegumu kontekstu.

Tomēr, domājot par “atbrīvošanas” jēdzienu Otrā pasaules kara kontekstā, abi okupācijas režīmi ir jāvērtē ciešā kopsakarībā.

“Berlīnē 2. jūlijā. DNB ziņo, ka itāļu laikraksts “Messaggero” ar lielu sajūsmu atzīmē Rīgas atbrīvošanu no boļševikiem.”

Tā rakstīja vācu propagandas laikraksts “Tēvija” jau 1941. gada 2. jūlijā.

Nedaudz iepriekš, 1940. gada nogalē, Latvijas dzelzceļa izdevuma “Lokomotīve” lappusēs varēja lasīt jūsmpilnus apcerējumus par Latvijas “atbrīvošanu no plutokrātiskā jūga”: “Pateicoties viedajai komunistiskās partijas un padomju valdības politikai, Staļiniskās Konstitūcijas saules un ģeniālā cilvēces vadoņa drauga un skolotāja b. Staļina personisko rūpju sasildītā atbrīvotās Latvijas tauta pirmoreiz ievēlēs savus pārstāvjus tautas parlamentā – PSRS Augstākajā Padomē.”

Kā viens, tā otrs okupācijas režīms nevairījās lepoties ar Latvijas “atbrīvošanu”, tikko bija spējis to sagrābt. Saprotams, ne ar kādu brīvību šīm “atbrīvošanām” nebija ne mazākā sakara.

Protams, šai “atbrīvošanai” var pieiet arī filozofiski – rau, padomju režīms Latviju atbrīvoja no inteliģentākās un pilsoniski aktīvākās sabiedrības daļas – vairāk nekā 15 000 tika deportēti 1941. gadā, 1949. – vairāk nekā 42 000, un tas ir, neskaitot nogalinātos, arestētos vai citādi represētos Latvijas iedzīvotājus.

Savukārt nacistu režīms Latviju “atbrīvoja” no teju 70 000 Latvijas ebreju.

Nacistu okupācijas režīms centās “atbrīvot” Latviju no psihiski slimiem cilvēkiem, nogalinot vairāk nekā 400 “Ģintermuižas” pacientu, savukārt padomju okupācijas režīms garīgi veselus cilvēkus, ja vien viņi atļāvās kritizēt padomju iekārtu, ievietoja psihiatriskajās slimnīcās piespiedu “ārstēšanai”.

Kā viens, tā otrs okupācijas režīms Latviju centās atbrīvot arī no homoseksuāļiem un Jehovas lieciniekiem.

Nacisti pārsvarā Latviju centās “atbrīvot” no cilvēkiem pēc etniskā, bet komunisti – pēc šķiriskā principa.

Tomēr, ja mēs atgriežamies pie “atbrīvošanas” jēdziena klasiskās izpratnes – ir skaidri nošķirami atbrīvotāji, kas nes brīvību, un iekarotāji.

Skaidrs, ka gan Hitlers ar Staļinu, gan Berija ar Himleru, gan pārējie abu totalitāro režīmu “varoņi” ir metami pār vienu kārti.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.