Latvijā
Vēsture

1940. gada jūnijā valsts vadītājs Kārlis Ulmanis atradās ļoti sarežģītā situācijā. Vai Latvija varēja pretoties?9

Foto: Latvijas Kara muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs, Polijas Valsts arhīvs

Kārlis Dambītis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Latvijas armija bija gatava pildīt savu pienākumu un īstenot valsts aizsardzības plānu, ja karavīriem būtu dots šāds rīkojums.

Par to liecina arī kāds neliels, varbūt pat ārēji nebūtisks ziņojums, ko 1940. gada 16. jūnija rītā Zenītartilērijas pulka 9. baterijas komandieris nosūtīja savai vadībai: “Šī gada 16. jūnijā plkst. 07.30 man pakļautā baterija ieņēmusi pozīcijas Rīgā, Katlakalna rajonā.”

Šis ziņojums atspoguļo astoņdesmit gadus seno notikumu skaudrumu, ko tolaik daudzi Latvijas iedzīvotāji pat nepamanīja, lai gan nojauta.

Politisks lēmums

Šajās dienās aprit 80 gadu kopš Latvijas okupācijas, kad 1940.gada 17. jūnijā Latviju ieņēma PSRS karaspēks. Latvijas armija nepretojās iebrucējiem, jo valsts vadītājs Kārlis Ulmanis bija nolēmis bez cīņas pakļauties okupācijas varas prasībām.
Foto: Latvijas Kara muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs, Polijas Valsts arhīvs

Dienu iepriekš padomju NKVD vienības bija šķērsojušas Latvijas robežu, uzbrukušas 3. Abrenes robežsargu bataljona sardzēm Masļenkos un Šmaiļos, nogalinot piecus un sagūstot 37 Latvijas iedzīvotājus – gan robežsargus, gan civiliedzīvotājus.

Uzbrukums robežai bija signāls, ka jāgatavojas daudz plašākam pie Latvijas robežām sapulcētās un padomju karaspēka bāzēs Latvijas teritorijā izvietotās sarkanās armijas uzbrukumam, tāpēc Latvijas armija sāka gatavoties valsts aizsardzības plānu realizācijas pirmajai fāzei – mobilizācijas segšanai.

Tomēr lēmumu par mobilizācijas sākšanu nevienā valstī nepieņem armiju štābos. Mobilizācijas izsludināšana starpvalstu diplomātijā faktiski robežojas ar kara pieteikumu, tāpēc tā ir politiska izšķiršanās un lēmums jāpieņem valdībai un valsts augstākajām amatpersonām.

1940. gada jūnijā valsts vadītājs Kārlis Ulmanis atradās ļoti sarežģītā situācijā, kur vērā bija jāņem ne vien politiskie, bet arī militārie un pat tehniskie apstākļi.

Pēdējais gads Latvijas ārējā un iekšējā politikā, kā arī aizsardzībā bija ienesis vērā ņemamas izmaiņas. Lai gan starptautiskā spriedze bija augusi jau visu 30. gadu otro pusi, tikai 1939. gada septembra notikumi, kad mēneša laikā divas lielvalstis (Padomju Savienība un nacistiskā Vācija) burtiski saplosīja Poliju – reģiona lielāko un spēcīgāko Latvijas un Igaunijas sabiedroto, zināmā mērā atvēra acis uz jauno pasaules kārtību.

Karš Polijā skaidri parādīja gan modernās karadarbības jaudu, gan abu agresoru gatavību un uzdrošināšanos lietot militāru spēku.

Tas likvidēja līdzšinējos priekšstatus par tā brīža Latvijas spēju militāri aizsargāt savas robežas, tāpēc Latvijas armijas štābā nekavējoties sākās darbs pie esošās aizsardzības sistēmas pārstrādāšanas.

Turklāt izmaiņām bija jābūt konceptuālām un fundamentālām, rēķinoties ar iespējami sliktāko notikumu attīstības scenāriju.

Polijas skaudrā pieredze

Līdz ar pirmajām ziņām par karadarbības sākumu Polijā bija skaidrs, ka kara atskaņas skars arī Latviju. Jau pirmajā kara dienā, 1. septembrī, Latvija pasludināja savu neitralitāti.

Uz Latvijas un Polijas robežu nosūtīja atsevišķas Zemgales divīzijas apakšvienības, lai tās sniegtu nepieciešamo atbalstu robežsardzei, kura gatavojās uzņemt iespējamo bēgļu plūsmu pāri robežai. Pirmajās dienās bēgļu plūsma bija niecīga, taču pieauga ar katru dienu.

Bēgļu starpā atradās arī poļu karavīri un policisti, kurus, atbilstoši Latvijas neitralitātes politikai, bija jāinternē. Līdzīgs liktenis sagaidīja arī tos nedaudzos vācu lidotājus, kuri, dažādu apstākļu spiesti, nolaidās Latvijas teritorijā.

Cerība, ka konflikts aprobežosies ar Polijas sadalīšanu un neskars kaimiņvalstis, izplēnēja, kad 1939. gada 30. septembrī Latvija saņēma ultimātu no PSRS par Savstarpējās palīdzības pakta slēgšanu.

Līdzīgu ultimātu 24. septembrī bija saņēmusi Igaunija, bet Lietuva sarunas sāka 3. oktobrī. Līgumi paredzēja sarkanās armijas karaspēka bāzu izvietošanu šo valstu teritorijās, tāpēc tautā tos dēvēja par bāzu līgumiem.

Pārāk ilga mobilizācija

Foto: Latvijas Kara muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs, Polijas Valsts arhīvs

Šādos apstākļos loģiska rīcība būtu vispārējas mobilizācijas izsludināšana un aizsardzības plānu realizācijas sākšana. Vienlaikus mobilizācijas izsludināšana būtu arī signāls Padomju Savienībai, ka Latvija gatavojas karadarbībai un faktiski kalpotu kā starta šāviens vispārējam iebrukumam Latvijas teritorijā.

Latvijas armijas 4. mobilizācijas sadalījums, kas bija spēkā 1939. gada septembrī, bija smagnējs un prasīja modernā kara apstākļiem neatbilstoši ilgu laiku – līdz pat piecām dienām.

Mobilizācija balstījās uz dzelzceļa tīklu, paredzot visas Latvijas teritorijā pārvadāt gan mobilizētos uz viņu vienību formēšanas vietām, gan saformētās vienības uz tiem paredzētajiem kaujas rajoniem.

Turklāt tam vajadzētu notikt situācijā, kad pretinieks faktiski kontrolētu visu gaisa telpu un salīdzinoši brīvi varētu uzbrukt dzelzceļu mezgliem, tiltiem un citām infrastruktūras būvēm.

Viena šāda posma iznīcināšana nozīmētu visa rūpīgi saplānotā dzelzceļa “pulksteņa” darbības iznīcināšanu.

Ņemot vērā Polijas sakāvi un Latvijas–PSRS robežas pagarināšanos dienvidos no Daugavpils, arī iecerētie aizsardzības plāni vairs nebija izpildāmi, jo gandrīz ceturtdaļa karaspēka būtu jāmobilizē Daugavpilī – teritorijā, kuru apdraudētu, bet sliktākajā gadījumā jau kontrolētu sarkanā armija.

Esošo mobilizācijas sadalījumu 1939. gada septembrī nebija iespējams īstenot, tāpēc militāra atbilde uz PSRS ultimātu nesekoja.

Tā vietā sekoja zibenīga plānu pārskatīšana un pielāgošanās jaunajiem apstākļiem.

Armijas personāls tika palielināts no 20 000 līdz 30 000 vīru, uz laiku iesaucot rezerves karavīrus un aizpildot visas brīvās štata vietas.

Vadošā sastāva maiņa

Dienu pēc “bāzu līguma” noslēgšanas Latvijas armijas vadībā sākās reorganizācija. Ar diplomāta spējām apveltīto Armijas štāba priekšnieku, ģenerāli Mārtiņu Hartmani iecēla par Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības pakta militāro jautājumu komisijas priekšsēdētāju.

Viņa uzdevums bija organizēt sadarbību ar ienākošo karaspēku un pārstāvēt Latvijas intereses šajā Latvijas aizsardzībai sāpīgajā jautājumā, cenšoties panākt padomju militāro bāzu izvietošanu iespējami nekaitīgāku Latvijas aizsardzībai.

Viņa vietā par Armijas štāba priekšnieku iecēla ģenerāli Hugo Rozenšteinu – Augstākās kara skolas priekšnieku un faktisko Latvijas aizsardzības doktrīnas autoru.

Nākamajos mēnešos tika nomainīti faktiski visi armijas divīziju un pulku komandieri pret jaunākiem un spējīgākiem virsniekiem, kuri apmācību bija izgājuši jau Rozenšteina vadībā.

Kara priekšvakarā starp Latvijas armijas vienībām un štābu vajadzēja pastāvēt teicamai izpratnei par taktiskajiem uzdevumiem un to risināšanas gaitu, kas būtiski atvieglotu situāciju kara laukā.

9. oktobrī armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis sasauca visu augstāko komandieru apspriedi, kurā nolēma mainīt mobilizācijas kārtību un pāriet uz teritoriālu karaspēka komplektēšanas principu, lai mobilizāciju varētu veikt ātrāk un efektīvāk un mobilizētajam rezervistam nevajadzētu kara priekšvakarā šķērsot pusi valsts, lai tikai nokļūtu savā karaspēka daļā. Padomju bāzes un teritoriālā mobilizācijas principa ieviešana praktiski nozīmēja arī visu Latvijas aizsardzības plānu pārstrādāšanu.

Tas sevī ietvēra arī bruņojuma un ekipējuma decentralizāciju un izvietošanu visā valsts teritorijā, kā arī esošo vienību reorganizāciju un jaunu formējumu izveidi, piemēram, t. s. motogrupas, kuru uzdevums kara laikā būtu nosprostot pretinieka uzbrukumu galvenos virzienus.

Plānu maiņa nozīmēja arī intensīvu instruktoru un virsnieku-vietnieku sagatavošanu – gan tāpēc, ka parādījās jauni tehniskie līdzekļi un taktiskie risinājumi, gan tāpēc, ka dēļ iepriekš pastāvējušās mobilizācijas sistēmas Latgalē, konkrēti Daugavpilī, bija praktiski neiespējami nokomplektēt vienību komandējošo sastāvu, jo no turienes iesauktos karavīrus tikai retos gadījumos virzīja uz instruktoru amatiem vai mudināja stāties Kara skolā.

Līdz 1940. gada jūnija sākumam 5. mobilizācijas sadalījums un tam atbilstošie aizsardzības plāni bija praktiski izstrādāti un plāna pabeigšanai un ieviešanai dzīvē bija jānotiek līdz 1940. gada 1. jūlijam.

Stiprina pretgaisa aizsardzību

Latvijas armijas aviācijas pulka iznīcinātāji nomaskēti rezerves lidlaukā. 1940. gada 16. jūnijs.
Foto: Latvijas Kara muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs, Polijas Valsts arhīvs

Polijas pieredze skaidri un skaudri parādīja, cik nozīmīga ir aviācija un spēja aizsargāt valsts iedzīvotājus un infrastruktūru no ienaidnieka uzlidojumiem, sevišķi mobilizācijas pirmajās dienās.

Latvijas armijā gaisa telpas aizsardzības elementi bija trīs: Aviācijas pulks, zenītartilērijas divizioni un zenītložmetēju apkalpes karaspēka vienībās.

Līdz pat 1939. gadam visu šo elementu galvenais uzdevums bija aizsargāt un atbalstīt karaspēka darbību, daudz mazāku uzmanību pievēršot kopējai gaisa telpas aizsardzībai.

Zenītartilērijas divizioni atradās artilērijas pulku sastāvā un kara laikā faktiski nodrošinātu tikai savu divīziju aizsardzību, labākajā gadījumā nodrošinot arī divīzijas aizsardzības rajona infrastruktūras aizsardzību.

Izņēmums bija Smagās artilērijas pulka zenītdivizions, kam bija jāaizsargā Rīgas gaisa telpa. Tomēr bez lielgabaliem bija nepieciešama arī citāda veida infrastruktūra – laikmetā, kad vēl nebija ieviesta radaru tehnoloģija, gaisa telpu novēroja vizuāli un pēc skaņas.

Kopš 1934. gada bija izveidots Gaisa telpas novērošanas dienests, kura uzdevums bija ziņot par lidmašīnu pārvietošanās laiku un virzienu, taču tas bija neefektīvs, neprecīzs un lēns veids, kā novērot un reaģēt uz gaisa telpas pārkāpumiem.

Šī situācija bija apzināta, un 1939. gada sākumā armijas vadība sāka plānot, kā nodrošināt Latvijas gaisa telpas vispārēju un kompleksu aizsardzību.

Šim nolūkam plānoja visus pretgaisa aizsardzības līdzekļus, izņemot aviāciju, apvienot vienotā formējumā – Zenītar-tilērijas pulkā, kas spētu novērot pretinieka aviāciju, apkopot informāciju gaisa aizsardzības operatīvajos centros un par to ziņot zenītartilērijas baterijām, kas tālāk jau iznīcinātu gaisa mērķus.

Turklāt zenītartilērijas baterijas plānoja piesaistīt nevis karaspēka vienībām, bet aizsargājamajiem objektiem.

Pulka izveidošana notika 1939. gada 19. septembrī, bet līdz pilnai kaujas gatavībai bija tāls ceļš ejams.

Vai pietika ieroču?

Iknedēļas žurnāla “Atpūta” vāks 1939. gada septembrī pēc tam, kad Rīgā norisinājās gaisa aizsardzības manevri, kuros izspēlēja pretinieka aviācijas uzlidojumu. Manevros iesaistīja armiju, policiju, aizsargus un arī vienkāršos rīdziniekus.
Foto: Latvijas Kara muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs, Polijas Valsts arhīvs

Jautājums par to, vai un cik ilgi Latvija varētu pretoties, bieži tiek sašaurināts līdz jautājumam – vai Latvijai pietika ieroču. Tomēr tikpat būtisks ir jautājums par to kvalitāti un taktisko izmantošanu.

Latvijas nelaime ieroču jautājumā bija hroniskas problēmas ar nepietiekamu finansējumu moderno ieroču sistēmu iegādei.

Esošais bruņojums, ar nelieliem izņēmumiem, bija Pirmā pasaules kara relikti, ko varēja izmantot, bet to tālšāvība un precizitāte bieži neatbilda jaunajiem apstākļiem.

Finansējuma trūkums lika improvizēt, labojot nodilušās un salūzušās ieroču detaļas. Gadu gaitā armijas ieroču darb-nīca “Arsenāls” attīstīja atzīstamu spēju radīt bruņojuma uzlabojumus faktiski ne no kā.

Modernajā karā viens no galvenajiem faktoriem bija automātiskie ieroči. Latvijas armija izmantoja “Lewis” un “Vickers–Berthier” vieglos ložmetējus, “Vickers” balsta ložmetējus un “Maxim” sistēmas ložmetējus, kuri bija pārveidoti 303. kalibra munīcijai.

Par atsevišķu ieroču kvalitāti liecina tas, ka 1939. gada septembrī, gatavojoties iespējamajai karadarbībai, tos pakāpeniski izņēma no konservācijas.

Atklājās, ka lielākajai daļai ir virkne būtisku bojājumu, piemēram, “noguris” metāls ieroču aizslēgu atgriezējatsperēm, tāpēc daudzi ieroči faktiski nevarēja šaut kārtām un tiem bija nepieciešama krājumos neesošo detaļu nomaiņa.

Centieni taupīt līdzekļus izveidoja situāciju, kad 1939. gada septembrī prettanku virsnieku kursos kaujas šaušanas laikā atklājās, ka Latvijā ražotā 47 mm prettanku lielgabalu munīcija ir nekvalitatīva.

Tehnoloģisku nepilnību dēļ vietējā ražojuma kapseles šāviena brīdī neizturēja spiedienu, kā dēļ aizslēgā iekļuva sadegušā pulvera sodrēji un ierocis ieķīlēja pēc dažu šāvienu veikšanas.

Tā iztīrīšana un savešana kārtībā prasīja vismaz stundu, kas kaujas apstākļos būtu nepiedodami.

Lai arī kopumā Latvijas armija bija labi bruņota, tai joprojām trūka daudzu būtisku komponentu – sevišķi prettanku artilērijas un zenītartilērijas. Tāpat trūka transporta bruņutehnikas.

Varbūt pat mazliet komiski izskatās kājnieku pulkos iekļauto prettanku lielgabalu apkalpes ar zirgiem, tomēr citas iespējas nebija.

Vai Latvija gatavojās pretoties?

Neliela, bet zīmīga nianse – 1940. gada februārī armijas štābs sāka pārstrādāt arī Lāčplēša Kara ordeņa statūtus atbilstoši modernā kara vajadzībām.

Lieki piebilst, ka armijas virsnieku vidū nebija ne mazāko šaubu par iespējamā kara raksturu un iznākumu.

Par to liecina kaut vai apmācību materiālu nosaukumi: “Cīņa pret flanka manevru un ielenkta karaspēka kaujas darbība”, “Kauja pilsētā”, “Kauja mežā”.

Karš pārspēka priekšā solījās būt iznīcinošs.

Sākot ar 1940. gada janvāri un februāri, karaspēka daļas saņēma aizvien konkrētākas instrukcijas, kā rīkoties pēkšņa uzbrukuma gadījumā.

Garnizona priekšnieki izstrādāja plānus, kā cīnīties pret potenciālu ienaidnieka gaisa desantu un kā rīkoties gadījumos, kad notiktu uzbrukumi stratēģiski svarīgiem objektiem Rīgā un tās apkārtnē.

Aprīļa beigās un maijā pie karaspēka daļām iekārtoja pretgaisa aizsardzības ierakumus, patvertnes un ugunspozīcijas ložmetējiem. 20. aprīlī ar armijas komandiera pavēli ieviesa paaugstinātu kaujas gatavību sedzošajās vienībās – pusotras līdz divu stundu laikā kājnieku vienības bija spējīgas sākt aizsardzības operācijas.

No 1. maija Rīgas kara aerodromā pastāvīgi atradās iznīcinātāju dežūrpatruļa ar trim lidmašīnām, bet no 25. maija visa Aviācijas pulka pilna kaujas gatavība bija jāsasniedz četru stundu laikā.

Tika veikti gandrīz visi nepieciešamie priekšdarbi, lai, sākot vispārēju mobilizāciju, sekmētu tās norisi. 15. jūnija uzbrukums Masļenkiem un trauksmes izsludināšana iedarbināja daļu šā plāna.

Vai Latvija varēja pretoties?

4. Valmieras kājnieku pulka ložmetēja apkalpe manevros Katlakalnā, 1939.gada oktobrī.
Foto: Latvijas Kara muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs, Polijas Valsts arhīvs

Atbilde uz šo jautājumu ir neviennozīmīga. Jā, Latvija varēja un arī gatavojās pretoties, bet sekas būtu graujošas.

Latvijas kara aģenti jeb militārie atašeji Polijā un arī Somijā regulāri apgādāja Latvijas armijas Informācijas daļu ar secinājumiem par karadarbību, uzbrūkošo un aizsardzības spēku efektivitāti.

Grūti spriest, cik šie novērojumi bija balstīti pašu novērojumos, cik oficiālajā Polijas vai Somijas sniegtajā informācijā.

Tomēr mācības no abiem kariem tika gūtas – gan par to, kā veikt mobilizāciju, gan par to, kā cīnīties pret aviāciju un pret tankiem. Turklāt secinājumi bija ieviesti dzīvē rekordīsā laikā – deviņos mēnešos.

Polija cīnījās viena divās frontēs un zaudēja. Somija cīnījās vienā frontē, un tai materiāltehnisko atbalstu sniedza arī Zviedrija, Norvēģija un pat Itālija, bet brīvprātīgie pieplūda no visas Eiropas.

Latvijas situācija 1940. gada vasarā pēc Lietuvas un Igaunijas kapitulācijas nozīmēja, ka būtu jākaro visās frontēs, bet iespējas saņemt atbalstu no citām valstīm faktiski nebija nekādas.

Uzbrukums robežsardzes posteņiem naktī uz 15. jūniju skaidri parādīja, kādas sekas būtu pēkšņam un negaidītam padomju uzbrukumam visas Austrumu robežas garumā.

Robežsardzes spēja reaģēt, aizsargu un armijas iesaiste noritēja pārāk lēni, lai būtu efektīva.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

IJ
Ieva Janelsiņa
Kultūra
Jaunā teātra sezona ir klāt. Ar kādām prasībām tagad jārēķinās skatītājiem?
Speciālreportāža 2 stundas
LE
LETA
Veselam
Aizvadītajā diennaktī nav reģistrēti jauni Covid-19 gadījumi, bet viens slimnieks stacionēts
32 minūtes
LE
LETA
Kultūra
Mūžībā devies rakstnieks un publicists Artūrs Snips
21 minūtes
LE
LETA
Pasaulē
Publiskoti oficiālie Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu rezultāti
37 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
Kā atšķiras un sakrīt krievvalodīgo interešu aizstāvju viedokļi? Priekšvēlēšanu duelī “Cīņa par Rīgu” Inna Djeri un Jānis Kuzins 1
53 minūtes