Vāciski runājoši beļģi vai “beļģizēti” vācieši? 7
Protams, piedēvēt sev ko unikālu, nekur citviet neatrodamu mēdz jebkura pilsēta. Un nereti tas izrādās pārspīlējums, kas kalpo kā mārketinga triks. Tomēr Āhenē uzsvars uz atrašanos trīs valstu krustpunktā nav tikai āķis, ar kuru piesaistīt tūristus, – tās īpatnējais ģeogrāfiskais stāvoklis acīm redzami caurstrāvo arī pilsētas ikdienu.
Radioaparāts Āhenē tver vācu, belģu un holandiešu radiostaciju viļņus. Vilcienā, kafejnīcās un uz ielām var dzirdēt ne vien vācu, bet dažkārt arī flāmu valodu. Stāvlaukumos rindojas automašīnas ne vien ar vācu, bet arī beļģu un nīderlandiešu numuru.
Kopīgi tur mēdz risināt arī problēmas: piemēram, visu trīs valstu policisti mēdz rīkot kopīgus reidus, ja jādzen pēdas kādiem noziedzniekiem. Beļģijā un Nīderlandē dzīvojošie pie kaimiņiem dodas iepirkties, jo daudzas preces, it sevišķi apģērbs, Vācijā lētāks. Vācieši turpretī mēdz dot priekšroku izdevīgākajai Beļģijas nodokļu sistēmai, strādājot Vācijā, bet formāli būdami reģistrēti Beļģijā.
Lai gan: kas ir vācieši? Tie, kas ar Beļģijas auto numuru dodas pāri kartēs iezīmētajai, bet dabā vairs nesazīmējamai robežai, arī lielākoties runā vāciski. Viņi pieder vāciski runājošo beļģu minoritātei, kas lielākoties mīt Austrumbeļģijā, turpat aiz robežas.
Tātad – Beļģijas “vāciskajā daļā”. Bet varbūt – “beļgizētajā” Vācijas daļā?
Šai Beļģijas teritorijai ir raiba vēsture. Vēl līdz 1920. gadam šodienas Beļģijas austrumu kantoni, kur dzīvo vāciski runājošo kopiena, ietilpa Vācijas sastāvā. Versaļas līgumā nolemts šos apgabalus piedalīt Beļģijas Karalistei. Turpmākajos gados spēkā pieņēmusies šo teritoriju “beļģizēšana”, proti, politiski centieni panākt, ka franciskais pārmāc vācisko. Arī, piemēram, Āhenes lejasvācu dialekts, kurā runā šajā apkaimē, gramatikas formu un aizguvumu ziņā ir tuvāks franču, nevis flāmu valodai, tā skaidro vietējie.
