“Es sev nepatīku.” Ielūkojamies, kā notiek klientes saruna ar latviešu psihoterapeiti 0
Žurnālā “Mājas Viesis” sākam jaunu rubriku “Attiecības”, kurā uz dažādām dzīves situācijām palūkosimies ar dvēseles pazinēju – psihologu un psihoterapeitu – vai citu atbalstošu profesiju pārstāvju acīm.
Vieglāk ir radīt klātbūtnes efektu tam, kas notiek šāda speciālista kabinetā, kā pārveidojas cilvēka ierastās iekšējās pārliecības, nevis tikai teorētiski skaidrot kādas situācijas saknes. Tādēļ kopā ar psihodinamisko psihoterapeiti ILZI AKMENI šoreiz izspēlēsim dialogu*, kāds var notikt pie psihoterapeita, par tematu “Es sev nepatīku”.
Ieva ir 34 gadus veca sieviete ar augstāko izglītību, viņai ir vīrs un divi bērni. Ieva kopā ar tuviniekiem ir izveidojusi veiksmīgu biznesu, taču viņa ir neapmierināta ar sevi. Lai gan ar šo sievieti ir patīkami kontaktēties, viņa velta sev ļoti kritiskus vārdus. Uz konsultācijām Ieva ieradusies ar sūdzībām par depresīvu garastāvokli.
– Man ir ļoti zems pašvērtējums.
– Kāpēc jūs tā domājat?
– Citiem ir skaistākas mājas, labāki vīri, paklausīgāki bērni.
– Vai tas, ko minējāt, ir tas, ko jūs vēlētos? Skaistāku māju, labāku vīru?
– Laikam nē. Man ir labs vīrs, bērni un man patīk mūsu mājas.
– Ko tad jūs gribētu?
– (Ieva domā.) Nezinu.
– Ja jūs varētu izvēlēties jebko?
– Es gribētu patikt pati sev!
– Tātad šobrīd jūs sev nepatīkat?
– Es nekad sev neesmu patikusi! Man nekas nepadodas…
– Jums taču ir veiksmīgs bizness!
– Tas nav mans nopelns. Man palīdz visa ģimene – vīrs, māsa, brālis.
– Bet idejas autore un iesācēja bijāt jūs?
– It kā es… Bet, ja citi man nepalīdzētu, viss nogrimtu!
– Kas liek jums tā domāt?
– Uz mani nevar paļauties.
– Vai kāds jums ir teicis, ka uz jums nevar paļauties?
– Mana mamma! Ļoti bieži!
– Kā jūs domājat, kādēļ viņa tā saka?
– Mamma grib, lai es katru dienu zvanu un runājos ar viņu darba laikā. Viņa nesaprot, ka man jāstrādā. Dažreiz man jānokārto kas ļoti steidzams, bet es stundām runāju ar mammu.
– Kas notiktu, ja jūs pateiktu mammai, ka patlaban esat aizņemta un piezvanīsiet vēlāk?
– (Kliente pārsteigta.) Man nekad neienāktu prātā viņai kaut ko atteikt!
– Un ja jūs pamēģinātu?
– Mamma sacītu, ka esmu vienaldzīga – nevaru pat atrast laiku, lai aprunātos ar pašas māti. Un ka esmu slikta meita.
– Kā jūs jūtaties, kad jūsu mamma tā saka?
– Vainīga. Slikta meita. Un es nepatīku pati sev.
– Tātad jūs nepatīkat sev pēc sarunām ar mammu?
– Tā iznāk… Viņa mani visu laiku kritizē un šķiet – mamma taču zina, ko runā. Neviens cits gan nesaka tik daudz slikta par mani. Ir cilvēki, kam es patīku.
– Izklausās, ka jums vēl nav izdevies izveidot pašai savu, no mammas neatkarīgu viedokli par sevi.
– Vai tad tas ir iespējams? Mammai taču ir taisnība!
– Jūs vairs neesat mammas mazā meitiņa, bet pieaugusi sieviete. Jūsu viedoklis var atšķirties no mammas viedokļa. Arī par to, kāda jūs esat. Kas jums sevī patīk?
– Neesmu par to domājusi.
– Pamēģiniet.
– Tas ir grūti. Dīvaini… Man patīk, ka es nepieņemos svarā!
– Vai jums ir kādas labas īpašības?
– Nezinu… Man patīk, ka es ātri domāju un daru…
– Esat attapīga.
– Laikam. Tomēr domāt labu par sevi man nešķiet pareizi. It kā es slavētu pati sevi.
– Un ko jums nozīmē slavēt sevi?
– Tad esmu iedomīga. Mamma saka (iesmejas)... Redziet – atkal mamma saka!
– Jūs pati ievērojāt, ka runājat ar mammas vārdiem. Ko jūs pati domājat, kad sevi pelnīti paslavējat?
– Varbūt manī tiešām ir kaut kas labs. Taču man ir bail to skaļi teikt.
– Kādēļ?
– Ja es sevi par daudz slavēšu, jūs varat domāt, ka es neesmu labs cilvēks. Un negribēsiet ar mani strādāt.
– Ja es pareizi sapratu, jums šķiet – ja mammai nepatīk, ka jūs sevi paslavējat, tas nepatiks arī man?
– Laikam. Es sāku saprast, ka tas ir dīvaini, bet man tiešām likās: visi cilvēki domā par mani tāpat kā mana mamma! Un tie, kas tā nedomā, mani pa īstam nepazīst.
“Sieviete šajā modelētajā situācijā ir emocionāli kā salipusi ar savu māti. Tas var notikt neatkarīgi no vecuma – ne tikai 20, bet arī 30, 40 un 50 gados,” uzsver Ilze Akmene. “Turklāt kliente var dzīvot atsevišķi, tātad būt šķirta fiziski, radīt savu ģimeni, dzemdēt bērnus – un tomēr palikt mammas mazā meitiņa, kura nespēj pati veidot viedokli par sevi. Vēl vairāk – šai sievietei nekad nav ienācis prātā, ka viņa varētu par sevi domāt citādāk nekā māte. Un mātes kritiskums un prasīgums pazemina sievietes pašvērtējumu un rada viņā dziļu nomāktību. Nepieciešama pakāpeniska emocionāla atdalīšanās no mātes un dzīves realitātei atbilstoša uzskata izveidošanai par sevi. Šī sieviete ir veiksmīga gan attiecībās, gan darbā un viņai nepieciešams to atspoguļot, lai ieraudzītu sevi vairāk atbilstošu īstenībai. Un augstāku pašvērtējumu veidotu tas, ka kliente apzinātu savas īpašības, kas viņai pašai šķiet tīkamas.”
*Situācija ir modelēta.
