Vai laulības kļūst par pagātni? 0
Statistika liecina, ka Latvijā reģistrēto laulību skaits turpina sarukt, kamēr pieaug to pāru skaits, kuri izvēlas dzīvot kopā bez oficiālas reģistrācijas. Pirmo reizi valsts vēsturē nereģistrētu kopdzīves ģimeņu skaits ir pārsniedzis reģistrēto laulību ģimeņu īpatsvaru. Šī tendence liek uzdot jautājumu – vai laulība kā institūcija zaudē savu nozīmi, un kādas sekas tas atstāj uz sabiedrību, bērniem un attiecību kvalitāti?
Lai meklētu atbildes uz šiem jautājumiem, aicinājām uz sarunu vienu no pasaulē pazīstamākajām ģimenes attiecību speciālistēm – ārsti, psihoterapeiti, sabiedrisko darbinieci un vairāku grāmatu autori Marinu Targakovu no Kazahstānas, kuras darbs balstīts uz dziļu izpratni par cilvēka iekšējo pasauli, morālajām vērtībām un attiecību psiholoģiju. Viņas pieredze dažādās valstīs ļauj ieraudzīt šīs problēmas globālo mērogu un piedāvāt risinājumus, kas balstīti uz dzīves pieredzi, emocionālo inteliģenci un dziļu cilvēcisku izpratni.
Marina Targakova: “Nekad neatstājiet savu sirdi tukšu…”
Ģimenes vērtības – tas ir veselīgu un harmonisku attiecību pamats. Tā uzskata pazīstamā ārste, psiholoģe, sabiedriskā darbiniece, vairāku populāru grāmatu autore un prestižās balvas “Par labu pasaulei” laureāte Marina Targakova. Sarunā ar mūsu korespondentu viņa dalās pieredzē, kā sabiedrībā saglabāt cilvēciskas attiecības un ģimenes vērtības.
— Targakovas kundze, paldies, ka piekritāt atrast laiku tik aktuālas tēmas apspriešanai – stipra ģimene mūsdienu pasaulē.
— Ir svarīgi pateikt, ka stipras ģimene visos laikos ir bijusi sabiedrības šūniņas. Un tieši stipras ģimenes veido stipru valsti, stiprus pēcnācēju un stipru sabiedrību. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai visi to apzinātos.
Šobrīd visur tiek popularizētas pārmērīgi brīvas attiecības, kad izšķirties ir viegli un vienkārši. Sabiedrībā pat parādījusies zināma sacensība – kuram ir trīs, kuram piecas šķiršanās – kā sava veida panākumu rādītājs. Tādējādi ir sagrozīts pašas brīvības jēdziens. Personības brīvība – tā ir brīvība no grēka, nevis brīvība grēkot. Pats vārds “grēks” ir aizstāts ar jēdzienu “tolerance”, un tas tiek traktēts kā personiskās robežas, un ka neviens nevienam neko nav parādā.
Izrietot no šādām egoistiski kļūdainām pārliecībām un spriedumiem, nav jābrīnās, ka aug arī šķiršanās statistika. No manas puses, šķiet bezjēdzīgi noteikt diagnozi, ja netiek piedāvāts tās ārstēšanas veids. Tāpēc es cenšos nodarboties ar ārstēšanu – diagnoze ir skaidra. Lai arī katra ģimene sev atradīs dažādus iemeslus un attaisnojumus, patiesais iemesls ir viens – egoisms. Kad viena cilvēka intereses, pārdzīvojumi, aizraušanās vai vēlmes tiek stādītas augstāk par visu pārējo. Rezultātā cilvēki pārstāj viens otru dzirdēt – un sākas sekas: mantkārība, augstprātība, viena cilvēka izmantošana otra labā kā resurss. Tas viss ved uz sabrukumu. Un mūsu uzdevums ir mācīties, iegūt zināšanas, pieaugt, jo kopā dzīvot var tikai nobriedušas personības.
Pēc kalendāra vecuma pieaugušu cilvēku mums ir daudz, bet patiesi nobriedušu – ļoti maz.
— Ir viedoklis, ka attiecību psiholoģijai (emocionālā inteleģence, sadabrības spēja, vērtības) vajadzētu būt atsevišķam priekšmetam skolas programmā, kur jau no bērnības tiek iemācīts saprast sevi, otru, ka veidot harmoniskas, cieņpilnas attiecības. Kā jūs uz to skatāties?
— Es pilnībā piekrītu tam, ka šādu priekšmetu vajadzētu iekļaut skolu programmā un jau no mazotnes apgūt attiecību zinātni. Bet šo priekšmetu vispirms ir jāapgūst pašiem vecākiem, un tikai pēc tam – bērniem. Jo ja bērns skolā apgūs skaistas, harmoniskas lietas par attiecību veidošanu, bet mājās redzēs tam pilnīgi pretēju attēlu, notiks pretējais – bērns tam neticēs.
Tāpēc, ja mēs celsim trauksmi, tad arī skolotājiem jāapgūst pareiza, nevardarbīga komunikācija, kas atver otra cilvēka personību. Sākotnēji pieaugušajiem tas jāiemācās, un bērni vienkārši uzņems to, ko dara pieaugušie. Tāpēc ir svarīgi, lai visa sabiedrība laikus un pareizi tiktu izglītota.
— Mūsdienu sabiedrībā notiek jēdzienu aizstāšana: cilvēki jauc rupjību ar prasīgumu, steigu ar operativitāti, izspiešanu ar uzņēmīgumu, brīvību ar visatļautību. Cilvēki tiecas pēc brīvības, bet tā nav visatļautība. Daudzi izvairās no ikdienas pienākumiem. Ir sajūta, ka daudzi bēg no atbildības: pamet ģimenes, bērnus, nemaksā alimentus, nejūt nekādu pienākumu. Morāles līmenis ar katru gadu krīt. Kā mainīt šo apziņu?
— Paldies, ka uzdodat tik svarīgus jautājumus. Jēdzienu aizstāšana patiešām notiek. Piemēram, iekāre un mīlestība – cilvēki neredz atšķirību. Sākumā tās izskatās vienādi: kaisles pilns skatiens, uzmanība, rūpes, vēlme sagādāt otram prieku… Bet būtība ir pilnīgi atšķirīga. Iekāre dara visu, lai iegūtu vēlamo objektu sev, lai pēc tam pats gūtu baudu. Iekāres rezultāts – vēlme kontrolēt, ekspluatēt. Sākumā “rūpes” ar domu – dabūšu pretī.
Savukārt mīlestībai no sākuma līdz beigām ir beznosacījumu daba. Tā nav materiāla sajūta! Laiks to tikai stiprina, ārējie apstākļi to neietekmē. Mīlestība vienmēr ir nesavtīga. Iekāre vienmēr ir ar savtīgiem mērķiem – tiklīdz interese ir apmierināta, “mīlestība” pārvēršas par naidu. Tāpēc arī ir teiciens: “No mīlestības līdz naidam – viens solis.”
Lai paceltu cilvēku apziņu no zemākajiem centriem uz augstākiem, ir jāpāriet no baudas uz pienākumu. Jo pienākums ir vienīgais, kas atklāj cilvēka patieso skaistumu. Bet tagad pats vārds “pienākums” tiek asociēts ar “parādu” – kredītu, kas cilvēku sažņaudz. Cilvēki dzīvo “uz parāda”, aizmirstot par saviem īstajiem pienākumiem – kā tēvam, mātei. Mums jāatgriež sākotnējā izpratne jēdzienam – izpildīts pienākums.
Ar pietāti mēs atceramies savas vecmāmiņas, vecākus, kuros dzīvoja dzīves gudrība. Agrāk paaudzes tika audzinātas balstoties uz varoņu veidoliem – cilvēkiem, kuri mainīja pasauli uz labu. Tagad pat filmas veido tā, kad varoņi izraisa nepatiku. Kinoindustrijai būtu jābūt vērstai uz patiesu cilvēcisko vērtību atspoguļošanu, uz cilvēka iekšējo kultūru.
Bez pienākuma ļoti svarīga ir arī atvērta sirds, jo cilvēks ir laimīgs, kad dod, nevis kad saņem. Kad viņš visu laiku tikai saņem, viņš kļūst arvien nelaimīgāks. Ikvienam ir bijusi pieredze, kad izdarīts nesavtīgs darbs, – sniegta palīdzība kādam svešiniekam, sniegta palidzības roka, – un šis sirdsmiera brīdis paliek atmiņā. Tas ir viens no ceļiem uz laimi – nevis krāšana vai vienaldzība. Jo vienaldzība padara sirdi tukšu, bet tukšums ved uz neprātu.
Zināšanas ir jānodod dažādos veidos – nevis kā morāli, kuru šodien neviens vairs neklausās, bet tā, lai cilvēkā pamostas sirds. Jo sirds dziļumos katrs cilvēks ir labs, jo viņš ir Visuaugstākā daļiņa. Un uz šo viņa daļiņu ir jābūt vērstai izglītībai un kultūrai, lai sabiedrība pakāpeniski atveseļotos.
— Tehnoloģiju jomā cilvēce iet uz priekšu, bet attiecību ziņā piedzīvo regresu. Kādu padomu jūs dotu jaunajām ģimenēm?
— Mēs organizējam daudz izglītojošu projektu, lielākā daļa no tiem ir bezmaksas, jo mēs patiesi pārdzīvojam par sabiedrību. Jaunie pāriem ir ļoti daudz, ko mācīties – spēja klausīties un sadzirdēt, spēja uzklausīt otru viedokli un kopā meklēt risinājumu, spēja risināt konfliktus un panākt kompromisus.
Bet galvenais pamats, uz kura iespējams attīstīt attiecības no jebkura līmeņa, ir pateicība. Tieši pateicība paplašina cilvēka sirdi. Mēs visi esam piedzīvojuši brīžus, kad iekšēji viss ir sažņaugts – no bailēm, nedrošības, raizēm. Tad jebkura problēma šķiet milzīga.
Un šajā brīdī cilvēks neredz neko labo. Cilvēka līmeni nosaka viņa spēja pateikties. Mēs bieži zibenīgi pamanām trūkumus citos un uz tiem koncentrējamies. Bet tas, uz ko mēs koncentrējamies – tas mūsos arī aug. Tāpēc pievērsiet uzmanību pateicībai. Ja tā tiek izteikta ne mehāniski, bet patiesi, sirds to sajūt. Tad iestājas miers, prieks, rodas vēlme atdarīt ar labu, un mainās skatījums uz pasauli.
Nekad neatstājiet savu sirdi tukšu. Mācaties katru dienu skatīties ar pateicības acīm un to izteikt!
Baltijas Ģimeņu festivāls “Māksla būt kopā” – 19. jūlijs | 11:00–19:00 www.bsfbaltic.com/home/lv
