Dziesmā “Tur, kur Dieva kamanas slīd” japāniskā estētikā pirmoreiz apvienojušās grupas “Prāta vētra” un “Tautumeitas”.
Dziesmā “Tur, kur Dieva kamanas slīd” japāniskā estētikā pirmoreiz apvienojušās grupas “Prāta vētra” un “Tautumeitas”.
Publicitātes (Laura Vīksnes) foto

“Esam savā ziņā kļuvuši par celmlaužiem!” “Prātinieki” pārsteidz ar sensacionālu koncertfilmu, kas skatīta jau 31 valstī 4

Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Unikālas koncertfilmas veidā pirmizrādi piedzīvojis grupas “Prāta vētra” jaunais albums “Gads bez kalendāra”, kas līdz pat 29. oktobrim, kad straumēšanas platformās un vinila platēs klajā nāks grupas albums audioformā, būs vienīgais avots, kurā grupas talanta cienītāji un citi interesenti varēs novērtēt “Prāta vētras” jaunāko pilnmetrāžas veikumu.

Nenoliedzami aizraujošs būtu koncertfilmas “Gads bez kalendāra” veikuma māksliniecisks novērtējums. Kādēļ, piemēram, filmas vizuālais ietērps, sekojot “Prāta vētras” jaunā albuma pirmā vēstneša dziesmas “Feels” animētā videoklipa estētikai, ir jauneklīgi koši krāsots šobrīd pasaulē aktuālā japāņu komiksa manierē?

CITI ŠOBRĪD LASA

Un vai dziesmas, ko jau atkārtoti līdzproducējis zviedrs Povels Olsons, ļauj atpazīt trīs gadu desmitos kaldināto, latviska sentimenta piesātināto “Prāta vētras” mūzikas un teksta rokrakstu vai tomēr soļo globālas popmūzikas tendenču pavadā?

Šoreiz interesantāk šķiet paraudzīties uz latviešu supergrupas veikumu pasaules kontekstā šajā brīdī, kad pandēmijas dēļ sprādzienu piedzīvo skatuves mākslas virtuāli formāti. Vai šis laiks mūsu kultūras un izklaides baudīšanas iespējas izmainīs neatgriezeniski, arvien vairāk nosēdinot pie ekrāniem, un vai “Prāta vētras” koncertfilma ir viens no jauna laikmeta vēstnešiem vai tomēr paliks kā neparasts pandēmijas laika liecinieks?

Iekāpjot Dieva kamanās

Speciāli veidotas dekorācijas, ekrāni, dejotāji, tērpi, frizūras, grims, mūziķi… Starpā iesoļo arī brašs zirgs ar jātnieci, kā arī viesu statusā dzied šā brīža lokālie topa mākslinieki – reperis ansis, Dons, Intars Busulis un krievu aktieris Saša Petrovs.

Mazliet vairāk par stundu ilgā koncertfilma uzburta īpaši būvētā filmēšanas laukumā, kur raibā popa mūzikla numuru manierē virknējas dziesma pēc dziesmas tā, ka brīžam raibs gar acīm metas, un ir skaidrs, ka jānoskatās vairākas reizes (to pieļauj formāts), lai uztvertu slāņu slāņiem šūto audiovizuālo audumu.

Spilgti un neparasti koncertalbumā jaunā sadarbībā sevi pat vairākkārtīgi piesaka pēdējo gadu postfolka sensācija grupa “Tautumeitas”, pievienojot “Prāta vētras” skanējumam ne tikai nebijušu postfolkloras, bet arī sievišķu noti. “Tur, kur Dieva kamanas slīd” – tāds ir nosaukums vienai no Renāra Kaupera un “Tautumeitu” dziedātajām dziesmām, vienam no albuma jaudīgākajiem skaņdarbiem, kas vizuāli burtiski ievelk eksotiski japānisku motīvu piepildītā, pārpasaulīgā ainavā. “Neierastā muzikālā balāde ar etniskiem dziedājumiem liek aizdomāties, kas notiek, šķērsojot tās robežas, par kurām ikdienā neiznāk aizdomāties,” tā dziesmu komentē “Prāta vētra”.

Emocionālākie latviešu supergrupas "Prāta vētra" mirkļi

Ne tikai dziesma, bet arī pati “Prāta vētra” šķērso jaunas robežas, jo jauno albumu pirmoreiz Latvijas mūzikas vēsturē publikai piedāvā kā koncertfilmu tiešsaistē. Cik tālu slīdēs šīs koncertfilmas formāta kamanas jeb, citējot “Prāta vētras” mūziķi Māri Mihelsonu, jaunuzbūvētais velosipēds, “kādu iepriekš neviens vēl nav redzējis”, rādīs laiks.

Nav šaubu, ka, pandēmijas ierobežojumu spiesti, “Prāta vētra” ir pamatīgi riskējuši, mainot ierasto dzīvā koncerta formātu. Albums plus koncerttūre ir populārajā mūzikā gadu desmitos pārbaudīta albuma publiskas prezentācijas formula un, nav noslēpums, fizisko mūzikas ieraksta nesēju norieta laikā arī drošākais ieņēmumu avots, kamēr digitālās platformas pagaidām nozīmējušas visai neskaidru pelnīšanas iespēju.

Reklāma
Reklāma

Tomēr pasaules prakse – pandēmijas laikā novērojamais digitālu popmūzikas koncertformātu sprādziens – liek domāt, ka “Prāta vētras” vizionārs un koncertfilmas režisors Kaspars Roga arī šoreiz notvēris tendenci un grupas uzdrošināšanās “dienas beigās” būs īstā uzvaras kārts.

Iespējams, pareiza “taiminga” plānošanā konsultēties ar “Prāta vētru” derētu mūsu valsts vadītājiem – nopietni pa jokam, bet labāku brīdi par mājsēdes pirmo dienu virtuālai albuma prezentācijai izraudzīties nudien nav iespējams.

Katrā ziņā nav noliedzams, “Prāta vētrai” jau tagad izdevies nošaut vismaz divus zaķus – gan radīt sensāciju vietējā populārās mūzikas laukā, gan vienā paņēmienā tikt pie jauniem videoklipiem visām desmit albuma dziesmām – citā gadījumā video versijas parasti iegūst tikai albuma spilgtākās dziesmas.

Kā vēsta grupas menedžments, 21. oktobra vakarā, kad koncertfilma “Gads bez kalendāra” tika pirmizrādīta “Prāta vētras” interneta platformā, to noskatījušies jau vairāk nekā 4000 mājsaimniecību 31 pasaules valstī, kas ir ievērojams sasniegums, ņemot vērā, ka šī iespēja piedāvāta par maksu. Turklāt paredzams, ka skatītāju skaits krietni pieaugs ar katru dienu, jo koncertfilma skatāma arī pēc pirmizrādes.

Pandēmijas virtuālo koncertu lavīnā

Koncertfilma kā žanrs pasaules populārajā mūzikā jau daudzus gadu desmitus nav nekas jauns. Tā sakņojas mūziklu filmu klasikā, ko popmūzikas industrija asimilējusi savā manierē. Kā žanra pionieri milzu popularitāti savulaik izpelnījās grupa “Pink Floyd”, kuri 1971. gadā Pompeju amfiteātrī un Parīzes televīzijas studijā nofilmēja koncertfilmu “Live at Pompeii” bez skatītājiem.

Tikmēr pandēmijas ierobežojumi likuši mūzikas industrijai strauji pielāgoties apstākļiem un par peļņu nesošu produktu padarījuši dažāda vēriena koncertus bez skatītājiem. Straumēšanas platformas un globāli pieejami kanāli piedāvā vienu virtuālu koncertu pēc otra, mūzikas kritikas platformas “Billboard” un “Rolling Stone” veido straumētāko koncertu topus.

“Prāta vētra” koncertfilmas veidojuši un izdevuši jau iepriekš – jaunākā koncertfilma, “Skārda bungu tūre”, DVD formā iemūžinājusi grandiozo “Skārda bungu tūres” noslēguma koncertu Mežaparkā 2018. gadā. Tiesa, tie arvien bijuši dzīvo koncertu ieraksti, tapuši, klātesot publikai.

Tomēr koncertfilma “Gads bez kalendāra” ir kaut kas starp koncert­ierakstu un to, ko sauc par vizuālu albumu, kādus izdevuši, piemēram, Bejonse (“Beyonce”) vai Kanje Vests (“Runaway”) – pēdējie drīzāk līdzinās albuma dziesmu videoklipu sērijām, turklāt pirmizrādi piedzīvojuši interneta platformā.

Kaspars Roga, koncertfilmas režisors un idejas autors, arī vairāku grupas videoklipu režisors un lielkoncertu režisors, “Latvijas Avīzei” atklāj, ka aktuālu iedvesmas avotu šā brīža popmūzikas industrijā neesot trūcis. Starp tiem ir, piemēram, jaunās britu albāņu popdīvas Dua Lipa grandiozais tiešsaistes koncerts “Studio 2054” 2020. gada rudenī.

Dziedātājas revolucionārais pandēmijas laika produkts uzspridzināja popmūzikas pasauli – biļetes uz to iegādājās pieci miljoni skatītāju, un tas iekļuva Ginesa rekordu grāmatā kā visvairāk pārdotais tiešsaistes koncerts, kurā uzstājusies sieviete.

Kā iedvesmas avotu Kaspars Roga īpaši atzīmē britu grupas “Gorillaz” 2020. gada rudens tiešsaistes koncertšovu ar animācijas elementiem (“Song Machine Live”), tāpat arī, piemēram, slavenā Glāstonberijas festivāla pārraidi tiešsaistē.

Tiesa, atšķirībā no “Prāta vētras” koncertfilmas iepriekš minētie koncertšovi tika straumēti tiešsaistē jeb reālā laikā, kamēr “Prāta vētra” lietojusi “ugunsdrošāku” metodi, klausītājiem piedāvājot šova ierakstu.

“Iedvesmoja viss, kam piemīt pievienotā vērtība, kas ir kaut kas vairāk nekā vienkārši uzstāšanās vai nospēlēšana,” skaidro Kaspars, piebilstot: “Redzot to, kas notiek tirgū, sapratām, ka vai nu radām konkurētspējīgu produktu, vai arī nav jēgas to darīt. Izskatās, ka mums izdevās. Citējot Renāru (Kauperu): lai kaut kas notiktu, ir vajadzīga paša griba un providence no augšas. Šeit klasiski tas viss sakrita, par ko mums jāpateicas Visumam un notikumiem mums apkārt.”

Celmlaužiem pieder pasaule

“Esam savā ziņā kļuvuši par celmlaužiem šajā lietā – pirmie, kas riskē ieguldīt šādā projektā un mēģina ar to labākajā gadījumā nopelnīt vai vismaz segt izmaksas,” atklāj “Prāta vētras” menedžere un koncertfilmas līdzproducente Aija Auškāpa. “Pirms koncertfilmas pirmizrādes ar puišiem atcerējāmies jaunību, kad bijām pirmie, kas sāka taisīt koncerttūres ar nopietnu tehnisko uzbūvi lielos laukumos ar nopietniem ieguldījumiem. Un tad bija patīkami redzēt, ka kāds sāk tam sekot – “Instrumenti”, “Musiqq”,” stāsta Aija Auškāpa.

“Protams, procesā bija daudz šaubu – projekts ir ļoti dārgs, un nebija skaidrs, kāds tam šajos laikos būs ekonomiskais pamatojums. Vienā brīdī vienojāmies – ja tās ir “Vētras” beigas, tad tās ir ārkārtīgi skaistas beigas. Varbūt ir vērts labāk atstāt tādu mantojumu nekā lēnām nomirt, pamazām apēdot savus uzkrājumus kaut kādos šašlikos,” piebilst K. Roga.

Aija Auškāpa lēš, ka ieguldījumu ziņā koncertfilmas projekts pielīdzināms viena lielkoncerta sarīkošanai. “Sākumā mēs to nosaucām par videoalbumu – bija skaidrs, ka tās būs visas dziesmas kādā studijā. Galvu es saķēru brīdī, kad ieraudzīju Kaspara vīziju, ko nozīmē šī studija – ekrāni, zirgs, drons, filmēšanas krāns, HD kameras un tehniskā uzbūve.

Piekrist lika doma, ka mums ir gan iespēja kaut ko izdarīt pirmajiem, gan iespēja albumu parādīt uzreiz visā pasaulē, gan tas, ka šajos gados esmu redzējusi, kā darbojas Rogas intuīcija un vizionāra spēja ieraudzīt lietas, ko vēl neredzu, bet rezultāts galu galā ir pārsteidzošs. Uzskatām to par eksperimentu un ceram uz pozitīvu rezultātu.

Pašlaik esam ļoti apmierināti ar iznākumu, jo šis ir jauns produkts un veids, kā patērēt kultūru. Pie mums arvien nav ierasts, ka par to ir jāmaksā – līdz šim vienīgais precedents ir bijis Jaunā Rīgas teātra seriāls “Aģentūra”,” teic koncertfilmas līdzproducente.

Tikmēr Kaspars Roga uzsver – ekrānā skatāms produkts dzīvu koncertu aizstāt nevar, sakot: “Tās emocijas nav iespējams nokopēt vai šablonēt uz ekrāna, bet arī šādi var nonākt ļoti tuvu skatītājam. Lai arī nesalīdzināmas lietas – gan dzīvie koncerti, gan koncertfilmas –, manuprāt, abi ir dzīvotspējīgi nākotnē. Neesam atmetuši cerības par koncertiem vasarā, bet tagad ceru, ka mums ir izdevies maksimāli labi kompensēt savu iztrūkumu cilvēkiem, kuri pēc mums ilgojas.”