Ķēmi ēdienā nepatīk 0
Uz manu jautājumu par dienas un ēšanas režīmu tēlniece ar pārliecību atbild – nekādi režīmi, nekādas diētas! Neviļus iešaujas prātā doma – māksliniece, dzīvo savā pasaulē… Tomēr tā īsti nav. Jā, Ēvī ēd paciņzupas. Viņas dzīvē ēšanas bauda svarīgu vietu neieņem. “Labāk lasu grāmatu, nekā mizoju kartupeļus. Lieka laika tērēšana. Tomēr aizvadītajā nedēļā nomizoju, man sava dārziņa kartupeļus atnesa viens kungs. Tos cepu eļļā un ēdu vairākās ēdienreizēs, tik ļoti garšoja! Kādreiz ar to dzīvojām, patlaban slinka esmu. Tādā ziņā nederu intervijai jūsu žurnālam,” saka Meistare un piebilst – to, cik daudz vajag ēst, viņa nosaka ar svārstiņu. Dažkārt pulksten desmitos vakarā, tālrādi skatoties, roka pastiepjoties pēc našķa vai pēc kā cita. Piemēram, vakar vēl desmitos vakarā kaimiņienes atnesto mēles galertiņu esot sagribējies!
“Paldies dievam, man nav cepeškrāsns. Žurnālos smukās bildes ar visiem cepumiem, cepešiem šķiru garām. Mani tas neinteresē. Nezinu, kas ir timiāns, baziliks, daudz ko nesaprotu, kas žurnālos stāstīts par smalkajām ēdienu sastāvdaļām. Apžēliņ! Apžēliņ! Kādreiz mums, latviešiem, bija pipari, sīpoli, lauru lapas. Kanēlis, rozīnes kādreiz lielos svētkos. Nebija visu šo ķēmu, kas patlaban. Tik daudz svešvārdu,” atzīstas māksliniece.
“Man nav iebilžu pret gaļu, ja tā labi pagatavota. Bērēs lielās karbonādes – nekādas vainas! Tikai pašai negribas ar ēdienu ķēpāties. Ēšana nav galvenais. Strādāt un dzīvot vajag!”
Ēvī gan ir pieredze tievēšanā. Neparasta, jo pēc mājas nodegšanas nācās astoņus mēnešus dzīvot pie kaimiņiem. Svešu ledusskapi svešā mājā revidēt nedrīkst. Ko dod, tas jāēd. Pēc vakariņām nevar knakstīties kā savās mājās – paēd, un viss, jāgaida līdz brokastīm. Rezultāts – astoņu mēnešu laikā no apģērba 46. izmēra pārgājusi uz 44. Kad tikusi atkal savā maizē, pēc laika atpakaļ bijis vecais izmērs.
Tiem, kuri vēlas iegūt slaidāka ķermeņa aprises, Ēvī iesaka ievērot slavenās baletdejotājas Maijas Pļiseckas teikto: “Ņe nado žraķ!” (“Nevajag rīt!” – no krievu val.)
