Ziemasvētku kauju skatu uzņemšana filmā "Dvēseļu putenis"

Kāpēc “Dvēseļu putenis” neiegūs “Oskara” apbalvojumu? Režisors Frumins intervijā atklāj filmas “vājo vietu” 80

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

“Es, cilvēks, kurš dzimis Sibīrijā un kuram kabatā represēto apliecība?” Krištopans atbild uz pārmetumiem par viņa partijas nostāju
“Policijai ir zināma Rīgas domes amatpersona, kura lika ar traktoru novākt ziedus!” Golubeva meklē citus vainīgos
VIDEO. Vai vasara vispār būs? Bricis par laikapstākļiem maijā un jūnijā
Lasīt citas ziņas

26. aprīlī Amerikas Kinoakadēmijas locekļi paziņos kinoindustrijā vispopulārākās balvas – “Oskara” – šā gada laureātus.

Kategorijā “Labākā ārzemju filma” Latvija bija izvirzījusi režisora Dzintara Dreiberga spēlfilmu “Dvēseļu putenis”, un komponistes Lolitas Ritmanes sacerētā filmas mūzika pat iekļuva balvas tā dēvētajā īsajā sarakstā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Par “Oskara” apbalvojumu izvēles procesu un “Dvēseļu puteņa” tapšanu “Kultūrzīmes” sarunājās ar BORISU FRUMINU, filmas vadošo scenārija autoru, ievērojamo režisoru no Latvijas, kurš pašlaik dzīvo un strādā Amerikā, Maiami.

Marta beigās Boriss Frumins par īpašiem nopelniem valsts labā uzņemts Latvijas pilsonībā.

Boriss Frumins: “Dvēseļu putenis” ir filma par tradicionālām vērtībām – iespējams, tādējādi filma ir spēcīgāka, bet reizē, saistībā ar “Oskara” balvām, tradicionālo vērtību atspoguļojums ir filmas vājā vieta.”
Foto: Timurs Subhankulovs

– “Dvēseļu putenis” ir kļuvusi par visu laiku visvairāk skatīto filmu Latvijā, un, domāju, par lielu daļu panākumu jāpateicas jūsu rakstītajam scenārijam.

B. Frumins: – Pirmkārt, uzskatu ka “Dvēseļu putenis” ir ļoti nozīmīga, patriotiska grāmata par strēlniekiem, par Latvijas valsts pirmsākumiem un Pirmo pasaules karu.

Padomju laikā rakstnieku Aleksandru Grīnu nogalināja Krievijā, grāmata netika izdota, un tas ir iemesls, kāpēc es neko nezināju ne par grāmatu, ne par tās autoru – par šo romānu man pirmoreiz pastāstīja režisors Dzintars Dreibergs.

Diemžēl tas nav tulkots ne krieviski, ne angliski, un nevarēju pats to izlasīt. Toreiz nolēmām, ka Dzintars man atstāstīs nodaļu pēc nodaļas, lai es varētu saprast notikumus, to attīstību.

Papildus sāku lasīt daudz dažādu materiālu par Pirmo pasaules karu, īpaši iedvesmoja “Goodbye to All That” (“Atvadoties no tā visa”), ko sarakstījis ievērojamais britu rakstnieks Roberts Greivs.

Kopā ar Dzintaru nolēmām, ka izstrādāsim gan Latvijas stāstu, gan arī vispārējo kara stāstu par to, ko karš nozīmē jauniem cilvēkiem, kuri tajā tiek ierauti. Papildu līnija bija par latviešu vīriešiem tajā laikā – ko nozīmēja nonākt cara armijā, tad kļūt par sarkanajiem strēlniekiem, tad atgriezties Latvijā un nolemt palikt dzimtenē.

Tie visi bija fakti, kas prasīja lielu iedziļināšanos. Man tā bija ļoti īpaša pieredze – strādāt kopā ar Dzintaru, kurš savulaik bija mans students gan Latvijas Kultūras akadēmijā, gan vēlāk Baltijas filmu skolā Tallinā. Man bija interesanti strādāt pie šī scenārija, to konstruēt, kaut gan, protams, bija diezgan daudz izaicinājumu.

Tā bija Dzintara Dreiberga pirmā pilnmetrāžas spēlfilma, tā bija militāra filma un vēsturiska kostīmfilma, to nevarēja vienkārši uzņemt mūsdienu ielās, un bija nepieciešams rekonstruēt darbību kaujaslaukos un vēsturisko armijas atmosfēru.

Filmas "Dvēseļu putenis" aizkadri

– Kad to visu uzskaitāt, tas liekas īsts pārbaudījums. Kā jūs domājat, kur slēpjas filmas panākumu atslēga?

– Dzintars uzsvēra, ka grāmata ir svarīga ne tikai viņam pašam, bet visiem latviešiem, viņš bija ļoti godīgs savā iecerē runāt par Latvijas pagātni. Dzintars kopā ar uzņemšanas grupu, ar producenti Ingu Praņevsku burtiski iedvesmoja visus pārējos.

Filmas uzņemšanā piedalījās ļoti daudzi cilvēki, ne tikai filmēšanas grupa, bet arī brīvprātīgie, kuri stundām, pat dienām ilgi strādāja grūtos apstākļos, sniegā un aukstumā, saņemot pavisam niecīgu samaksu vai pat pavisam bez maksas.

Protams, jābūt arī čaklam, jāveic nopietns izpētes darbs, mēs runājām ar vēsturniekiem, apmeklējām Kara muzeju, lasījām grāmatas, skatījāmies fotogrāfijas, centāmies būt iespējami precīzi.

Tā tas viss saslēdzās – es teiktu, ambīcijas, entuziasms, godīgums un iespējami ticams stāsts. Tas viss kopā var atnest labus rezultātus.

– Filma ir par latviešiem, par sarežģītu posmu Latvijas vēsturē, taču filmu saprot un skatās daudzviet pasaulē, ieskaitot Ameriku, kur kara filmas tiek producētas cita pēc citas…

– Ja filma ir laba, to sapratīs jebkur. Gluži tāpat kā Latvijā skatās filmas, kuras nemaz nav par Latviju. Ja filma atnes interesantu pieredzi, ja filma ir labi veidota, to skatīsies.

Tas arī bija mūsu mērķis – būt vienkāršiem, saprotamiem, skaidriem, veidot raitu filmas gaitu, neieslīgstot specifiskās detaļās, kuras būtu grūti saprotamas.

Domāju, ka pat daļa mūsdienu Latvijas jauniešu neizprot to komplicēto jucekli, kas pēc 1918. gada valdīja Latvijas politiskajā dzīvē.

Esmu runājis ar skatītājiem Amerikā – viņi neiedziļinās Latvijas vēsturē, viņi filmu skatās kā stāstu par jauna vīrieša pieaugšanu sarežģītos kara ap­stākļos. Esmu pārliecināts, ka gandrīz ikviena filma ir jāveido tā, lai to var saprast ne tikai lokāli, bet arī starptautiski.

– Tomēr – kā “Dvēseļu putenim” pietrūka, lai iegūtu Amerikas Kinoakadēmijas “Oskara” apbalvojumu?

– “Oskars” ir ļoti specifisks konkurss. Nominācijas un uzvarētāji bieži atspoguļo sabiedrības konjunktūru. Tiek izceltas jaunas tēmas, akcentēts kaut kas tāds, ko varētu saukt par mūsdienu jautājumiem.

Filmā “Dvēseļu putenis” tāda rakstura jaunumu nav.

Liekas, šogad spēcīga “Oskara” pretendente ir filma “Nomadland” (“Nomadu zeme”). Tajā atainotas virspusējas spekulācijas par nabadzību Amerikā, un es to pat nenosauktu par labu filmu.

Bet pats vārds “nabadzība”, kā arī aktrise Frānsisa Makdormanda, kura tēlo bezpajumtnieci, padara filmu “populāru”.

Tā nav labākā aktrises Makdormandas loma, tā pat tuvu nestāv viņas aktierdarbam filmā “Fargo”, par kuru viņa 1997. gadā ieguva “Oskara” balvu kā labākā aktrise. Nabadzība plus Makdormanda – liberālajā Holivudā tas varētu filmu “Nomadland” ievirzīt uzvarā.

Tā vienmēr nav gluži labākā filma, kuru izvēlas Kinoakadēmijas locekļi, un tā nav labākā filma, kura uzvar sacensībā; uzvar tā filma, kurā tiek aktualizētas mūsdienu problēmas.

Ne vienmēr tās ir interesantas problēmas, tomēr “Oskari” vienmēr reaģē uz mūsdienu sabiedrības problēmām.

“Dvēseļu putenis” ir filma par tradicionālām vērtībām – iespējams, tādējādi filma ir spēcīgāka, bet reizē, saistībā ar “Oskara” balvām, tradicionālo vērtību atspoguļojums ir filmas vājā vieta.

Jāuzsver, ka ļoti daudzi kino cunftes profesionālie vērtētāji, kā, piemēram, “Hollywood Reporter”, “Variety”, filmai ir piešķīruši visaugstākos novērtējumus, kas ir īpaši svarīgi latviešu filmai un režisora pirmajam lielajam darbam.

Arī operators Valdis Celmiņš bija nominēts Starptautiskās kinooperatoru federācijas balvai, arī filmas mūzika bija “Oskara” īsajā sarakstā.

Filma ieguva būtiskus pozitīvus profesionāļu vērtējumus, taču “Oskars” ir akadēmijas biedru rokās, un tā ir grupa ar citādiem uzskatiem.

– Jūs labi pazīstat arī Latvijas filmu uzņemšanas vēsturi – padomju laiku filmas ieguva atpazīstamību, bet bija arī grūtie deviņdesmitie gadi. Vai tas nav uzskatāms par brīnumu, ka Latvija tagad pasaulē ir sasniegusi zināmu atzīstamību?

– Padomju laikos Latvijā bija ļoti spēcīga Rīgas kinostudijas dokumentālo filmu skola. Latvijas dokumentālās filmas bija labi pazīstams, tās bija svarīga un oriģināla padomju filmu industrijas daļa.

Spēlfilmas nebija tik spēcīgas. Kaut arī bija daži interesanti sasniegumi, tomēr īsti nevaram runāt par Latvijas filmu sasniegumiem, tie bija atsevišķu režisoru un atsevišķu filmu sasniegumi.

Kā vienu no visspēcīgākajām filmām es nosauktu režisora Gunāra Pieša filmu “Nāves ēnā”, bet tā ir sarakstīta pēc izcila stāsta, to ir veidojis labs režisors ar labiem aktieriem, un tādējādi viss kopā izveidoja labu filmu.

Latvijai atgūstot neatkarību, laiku pa laikam ir parādījušās interesantas filmas, bet ir sarežģīti runāt par kopēju līmeni, starp citu, atšķirībā no Igaunijas, kura ir spējusi izveidot zināmu atpazīstamību pasaulē.

Manuprāt, Latvijas filmas joprojām ir maz zināmas pasaulē.

Kad biju Rīgā, “Lielā Kristapa” ceremonijā, tad redzēju interesantu filmu “Jelgava ‘94”, skatījos izcilu animācijas filmu “Projām” un domāju, ka režisoram Zilbalodim ir liela nākotne.

Uzskatu, ka filma vienmēr sākas ar scenāriju. Kad biju jauns un biju izmācījies par režisoru, iedomājos, ka galvenais lēmējs ir filmas režisors, bet ar šodienas pieredzi es teiktu – ja nav laba scenārija, tad nav labas filmas.

– Jūs pieminējāt, ka labs scenārijs var būt balstīts arī labā grāmatā.

– Esmu pārliecināts, ka filmu scenārijiem ir jābūt oriģināldarbiem, taču, ja nav labu oriģinālscenāriju, tad laba adaptācija var kļūt par labu scenāriju.

Scenāriju rakstīšana ir sarežģīta māka – kā virzīt raksturus, kā virzīt filmas darbību, tas viss ir punktu pa punktam jāatklāj, scenārijs palīdz režisoram izveidot labu filmu.

Šādu māku var iegūt tikai ar pieredzi… Latvijā pagaidām neesmu saticis pieredzējušu scenāriju autoru.

– Kādas turpmāk ir jūsu radošās ieceres Latvijā? Dailes teātrī jums bija plānots iestudēt Aleksandra Vampilova lugu “Vecākais dēls”.

– Esmu pateicīgs Viesturam Kairišam un Jurim Žagaram par iespēju strādāt Dailes teātrī. Dramaturgs Vampilovs nav nejaušība, viņu uzskatu par vienu no labākajiem dramaturgiem, īstu sava aroda meistaru.

Viņa lugas man ir tuvas, tās stāsta par pagrieziena punktiem cilvēku likteņos. Man ir būtiski strādāt ar labu materiālu, režisors ir kā tilts starp lugu un aktieriem. Aktieru izvēle ir paveikta, taču pandēmijas dēļ mēģinājumi ir atlikti jau vairākas reizes.

Šobrīd plānots, ka mēģinājumi atsāksies 2022. gada martā.

Boriss Frumins
Foto: Timurs Subhankulovs


– Jūs var uzskatīt par pasaules pilsoni, taču, lasot jūsu intervijas, ievēroju, ka bieži pieminat Latviju.

– Es nejūtos atšķirts no Latvijas, un tam ir vairāki iemesli – esmu dzimis Latvijā, izaugu Latvijā, sāku strādāt un no darba rūpnīcā nokļuvu Rīgas kinostudijā. Mana profesionālā izaugsme ir noritējusi Latvijā, Latvijā ir mani draugi.

Katru reizi, kad atgriežos Latvijā, zinu, ka atgriežos mājās. Mani studenti – Dzintars Dreibergs, Mārtiņš Grauds, Gatis Šmits – daudzreiz ir teikuši: “Boris, brauc uz Latviju, brauc uz Latviju.”

Kad pabeidzām “Dvēseļu puteni”, sapratu, ka ir īstais laiks lūgt Latvijas pilsonību. Domāju, ka Latvija ir īpaša valsts, kurā vēl jo­projām ir iespējami brīvi uzskati, brīvas domas.

SAISTĪTIE RAKSTI

Man tas ir ļoti būtiski, lai Latvija būtu demokrātiska, labā nozīmē, ne tā, ka demokrātija kļūst par histēriju, Latvijas demokrātija ir pacietīga un cieņpilna.

"Dvēseļu putenis" pirmizrādē pulcējas prominences, slavenības un kino mīļotāji
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Es, cilvēks, kurš dzimis Sibīrijā un kuram kabatā represēto apliecība?” Krištopans atbild uz pārmetumiem par viņa partijas nostāju
“Policijai ir zināma Rīgas domes amatpersona, kura lika ar traktoru novākt ziedus!” Golubeva meklē citus vainīgos
VIDEO. Vai vasara vispār būs? Bricis par laikapstākļiem maijā un jūnijā
VIDEO. Iereibis kungs Āgenskalnā, plivinot rokās Krievijas karogu, nokaitina pretimnācēju
“Tas nekas, ka Latvija NATO, te ir daudzi, kuri Putina tankus sagaidītu ar sajūsmu,” uzskata krievu miljonārs Čičvarkins
Lasīt citas ziņas
Vai Putinam varētu būt dubultnieki? Komentē Rajevs
EK apņemas nepieļaut finansējuma nepietiekamību Ukrainā
Māris Gulbis: Ja turpināsim maksāt ukraiņu bēgļiem, mēs atņemsim naudu sev
Turcija bloķējusi Somijas un Zviedrijas uzņemšanu NATO
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā ar Igoru Rajevu
18:59
“Ukraiņu varoņi Ukrainai ir vajadzīgi dzīvi,” Zelenskis par “Azovstaļ”
18:56
Vai Putinam varētu būt dubultnieki? Komentē Rajevs
18:24
Valdis Keris: Veselības ministra katra diena amatā ir kā nagla veselības nozares zārkā
Apkure dārga, pārtikas cenas aug, iedzīvotāji ir pamatīgas bedres priekšā, bet valdībai nav izdzīvošanas plāna
Kariņš parakstījis rīkojumu par Vitenberga demisiju
“Es, cilvēks, kurš dzimis Sibīrijā un kuram kabatā represēto apliecība?” Krištopans atbild uz pārmetumiem par viņa partijas nostāju
FOTO. Ambera Hērda tiesā atzinusies, ka tomēr neziedoja labdarībai 7 miljonus, ko saņēma no Depa, tomēr pie tā vainīgs esot tieši viņš
Skatītāja neizpratnē: “No latviešu valodas ne smakas! Daugavpils viesnīcas TV tikai krievu kanāli!”
VIDEO. “Plēsēji te ir bijuši?”: Baibu Sipenieci-Gavari no rīta mājās sagaida nepatīkams pārsteigums
Aija Šmidre: Man ir kauns, ka Latvijā joprojām eksistē nepilsoņu pases
Ceturtdien vietām Latvijā līs
VIDEO. Kurzemē kādas ģimenes mājā apmetusies vāvere ar sešiem mazuļiem
Vai VM ir izstrādājusi scenārijus potenciālu Covid-19 uzliesmojumu gadījumā?
“Pret Krieviju, lai kā to negribētos atzīt, ir visa pasaule!”: propagandas TV kanālā militārais eksperts ieskicē bēdīgas nākotnes perspektīvas
FOTO. Sabiedrībā pazīstami cilvēki ar karstu ballīti izklaidējas kazino jubilejas pasākumā
Putins cenšas pats vadīt karaspēka operācijas Ukrainā, pieņemot pulkveža cienīgus lēmumus
Rīgas dome pārdēvē Maskavas dārzu par Latgales parku
Nosauc ceļu posmus, pa kuriem no 20.maija varēs braukt ar 110 km/h ātrumu
VIDEO. Vai vasara vispār būs? Bricis par laikapstākļiem maijā un jūnijā
Apinis: Kariņ, ļauj Pavļutam turpināt Golubevas darbu, paņems vēl Juhņēviču līdz, lai vada dzeloņdrāšu iepirkuma biroju
Gaidāms ļoti liels finansiālais šoks, miljoniem cilvēku kļūs nabadzīgāki – brīdina Anglijas Bankas vadītājs
Bijušais iekšlietu ministrs Gulbis: Golubevai nevajadzēja pamest valsti
FOTO. “Tērps pa tiešo no Maskavas pasūtīts?”: Jolantas Gulbes-Paškevicas apģērbs soctīklos izraisa “vētru”
Sēj salātus, stāda zemenes un vasaras puķes. Kas darāms dārzā no 17. līdz 23.maijam?
“Ruka kungs šobrīd ir vairāk nobažījies par savu vietu,” Kreituse komentē šī brīža “politisko vētru” pēc 9. maija