Pāraprūpe ir kaitnieciska 0

Tas, ko tu saki savam bērnam, ir svarīgi, taču, iespējams, vēl svarīgāk ir tas, kā tu pret viņu izturies. Pārāk liela kautrīga bērna aprūpēšana un izdabāšana var iedarboties pretēji tam, ko bērns patiesībā ir vēlējies. Daudzi vecāki, vēloties savu kautrīgo bērnu aizstāvēt no situācijām, kurās viņš varētu ciest no sava kautrīguma, izdara tieši pretējo – kaitē bērna interesēm. Piemēram, “es bērnu nevedu uz mūzikas skolu, jo zinu, ka viņš baidītos spēlēt pat skolotāja priekšā”.

Reklāma
Reklāma
“Ko var iemācīt šādi ģērbušās lektores?” Dzejniece un lektore publiski šausminās un ņirgājas par pasniedzēju apģērbu 124
Ēdam katru dienu! Kuros pārtikas produktos ir visvairāk plastmasas?
Seni un spēcīgi ticējumi: šīs lietas nekad nedrīkst ne aizņemties, ne aizdot 9
Lasīt citas ziņas

Patiesībā, bēgot no realitātes, baiļu apmērs tikai pieaug. Šādā situācijā bērnam it kā liek domāt: “Ja es nevaru spēlēt klavieres, tātad es patiešām esmu ļoti kautrīgs un neko tur nevaru darīt. Nav neviena veida, kā tik galā ar bailēm. Jāsamierinās. Maniem vecākiem ir taisnība, spēlēt klavieres būtu pārāk baisi, un labi, ka viņi mani neaizveda uz mūzikas skolu, tas būtu bijis murgs.”

Tādā veidā bērnā tikai nostiprinās pārliecība par savu kautrīgumu, un viņš ar to samierinās, jo uzskata, ka atbrīvoties no šīs īpašības nav iespējams. Bet tas ir vēl sliktāk. Dažreiz vecāki bērnā rada pārliecību, ka apkārtējā pasaule ir bīstama, nedraudzīga, ka cilvēki viņu apspriedīs un vispār – dzīve ir grūta. Šāda slēpts un negatīvs vēstījums bērna apziņā var iesakņoties uz visu dzīvi. Vecākiem, kuri atbildīgi attiecas pret savu lomu bērnu audzināšanā, jārīkojas gluži pretēji – ir jāpalīdz bērnam cīnīties ar viņa bailēm un tās pārvarēt. Tas nenozīmē, ka bērniem jāliek darīt tas, kas viņus dzen izmisumā. Svarīgi ir pakāpeniski sarežģīt bērnam dotos uzdevumus, mācīt iekarot arvien jaunus izaicinājumus. Katrs mazais solis ved pie nākamā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tātad atbalsti bērnu šajā nebūt ne vieglajā cīņā, uzklausi viņu, pieņemot viņa raizes un tās neizsmejot. Pēc tam palīdzi praktiski: lai bērns mācās dzejoli un to noskaita tev priekšā, palūdz viņu uzzināt no garāmgājēja, cik rāda pulkstenis. Un beigās – neaizmirsti paslavēt viņu par katru mazo panākumu. Tad kādudien arī tavs bērns kādam varēs pastāstīt: “Es arī, kad biju mazs, ļoti kautrējos”.

Franču psihologa padomus publicējis portāls Letidor.ru

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.